Parīze savām acīm… (pirmā daļa)

blopr1Laikam jāsāk ar pašu sākumu. Tiem, kuri to nezina, iesāku izlasīt ŠO ierakstu! :) Jo atkārtoties kaut kā īsti negribās!Tātad, biļetes tika iegādātas, bet ne uz pašu Parīzi. Mēs no Dublinas lidojām uz pilsētiņu Beauvais. Tika nolemts jau laicīgi, ka viesnīcu mēs arī pasūtīsim tieši šajā pašā pilsētiņā, bet uz Parīzi brauksim vai nu ar vilcienu, vai arī ar autobusu. Jo četras naktis, diviem cilvēkiem, trīs zvaigžņu viesnīcā šajā pilsētiņā maksāja tikpat daudz, cik viena nakts divu zvaigžņu viesnīcā pašā Parīzē.

Tā, kā ar ceļojumu bijām aizrāvušās tik tālu, ka aizmirsām izpētīt autobusu sarakstus esot mājās un, pilsētiņas karte arī nebija iegādāta un/vai ielādēta telefonā, mūs gaidīja piedzīvojumi jau no paša sākumā. Pietam lidojām nemaz negulējušas, jo tieši iepriekšējā dienā, pēc darba mēs līdz vieniem naktī nosvinējām māsas dzimšanas dienu. Lieki piebilst, ka autobuss uz lidostu bija divos. Pa š īso sprīdi es vēl paspēju safotografēties pie mājas, protams sēžot uz betona. Par to nebija priecīgs mans urīnpūslis, kuru tieši pirms lidojuma laimīgi apsaldēju. Tas lika par sevi manīt ik reizi, kad ieraudzīju tualetes podu. Ziniet, vienīgais prieks ir par to, ka Parīzē tualetes kabīnes ir gandrīz uz katra stūra, tīras un par baltu velti.

Lai kā arī būtu, stāsts ir par Parīzi, nevis manu veselību! :) Lidmašīnā gulējām tikpat cieši, kā lāči čuč ziemas miegā un, es nevaru apgalvot, ka šī lidojuma laikā es nebūtu krākusi. Pati to nezinu, bet tas, kā uz mums skatījās blakus sēdoši cilvēki likās dīvaini. Vai arī viņiem šķita dīvainas, ka divas meitenes ir Tā sapucējušās (atceramies, ka devāmies uzreiz pēc dzimšanas dienas svinībām). Ceru, ka tā…

Izkāpušas no lidmašīnas devāmies uz pasu kontroli, tās tika ilgi skenētas un, man jau šķita, ka varbūt esmu kaut kāds noziedznieks, kurš ieradies Francijā neizprotamu iemeslu dēļ, jo tik ilgi manu pasi nevienā citā lidostā nebija skenējuši. Robežsargs kurš veica skenēšanu nemētājās ar savu laipnību, jo pat neattrauca uz manu – “Hello!”.

Protams pēc pases kontroles devāmies uz WC, kur mūs sagaidīja tieši tāda pati smarža, kā Rīgas autostacijas publiskajā tualetē. Protams pūderēt deguntiņu nepalikām, tādēļ taisnā ceļā devāmies meklēt autobusu. Smejies, vai raudi, tikai tad sapratām, ka kartes mums nav un, vispār nezinām kā nokļūt līdz viesnīcai. Tūristu informācijas loga darbiniece angliski nesaprata, tādēļ meklēju vien ko noderīgu stendā pati. Atradu nelielu karti. Autobuss iet, bet, kur un kā nesaprast. Meklējam pieturu, to atradušas nopriecājāmies, ka uz stabiņa ir uzdrukātas pieturu kartes.

blopr2Autobusu palaidām garām savas nezināšanas pēc. Un, nākamo īsti gaidīt negribējām, tādēļ pajautājām taksistam cik maksās ceļš līdz mūsu viesnīcai. “20 Eiro” –  viņš bilda. Aši pārmijušas vārdus nolēmām, ka dosimies ar taksi, jo esam tik nogurušas, ka varētu aizmigt tepat pieturā uz asfalta.

Savādi, bet ierodoties lidostā mēs saskārāmies ar divām ļoti “patīkamām” lietām:
1. Viesnīcas darbiniece neko nejēdz no angļu valodas
2. Viesnīcā piereģistrēties var tikai no 15:00, to mums tā pati angliski nerunājošā darbiniece uz pirkstiem un papīra paskaidroja.

Vismaz izlūdzamies atstāt čemodānus viesnīcā un devāmies lūkot apkārtni, lai saprastu, kā un ko darīt nākamajā dienā. Protams autobusi nebrauca pēc saraksta (nosēdējām pusotru stundu un tā arī nevienu sabiedrisko transporta līdzekli neredzējām), veikali bija slēgti, jo bija svētdiena un, vienīgā vieta kur varēja paēst bija “McDonalds”. Tipiski nē?

Nenoskumām, pasūtījām Latte un salātus. Paēdām un māsa atbalstījusi galvu uz savām rokām gulēja pie tā paša galdiņa, pie kura sēdējām. Es gulēt nevarēju, jo vismaz kādam bija jābūt nomoda, lai mūs neizmet laukā. Pietam man acīs bija lēcas, kuras nebija paredzētas tādām lietām, ka gulēšana.

Māsu paspēja uz telefona nofotografēt kāds vietējais. Cilvēki nāca un gāja, bet mēs sēdējām. Līdz pat trijiem dienā. Vēl laikam jāpiemin, ka “McDonalds” darbinieki angliski nerunāja un, mēs laimīgi visu pasūtījām caur ātro pasūtījumu automātu, kurš šķiet bija vienīgais, kurš šajā valstī no vietējiem saprata angliski.

Iekārtojušās viesnīcas numuriņā mēs kā norunājušas ielīdām katra savā gultā un aizmigām. Četras stundas vēlāk mēs devāmies pētīt apkārtni un uzgājām vēlo autobusu uz centru. Pilsētiņas galapieturā nonākušas autobusa šoferim pajautājām par to, kā nokļūt līdz vilcienu stacijai, viņš parādīja virzienu un teica – “3 min” un parādīja uz plaukstas ar pirkstiem ejošu cilvēciņu.

Vilcienu stacijā viss bija elementāri, atradām visu ko vajadzēja divu minūšu laikā un turpat stāvot sarunājām nākamās dienas rīcības plānu. Visu izdomājušas līdz galam, devāmies atpakaļ uz autobusa pieturas pusi. Tā, kā vēl bija nedaudz laika līdz autobusam, pierunāju māsu pasūtīt picu, kuru apēst viesnīcā, jo par vakariņām mēs viesnīcā neesam samaksājušas, bet ēst gribās. Sacīts, darīts. Bet pasūtot gan nopriecājos, ka cilvēkiem ir pirksti, diez vai izskatītos estētiski bakstīt picērijas bukletā ar degunu, lai izskaidrotu, ka mēs, iebraucējas vēlamies picu.

Par pirmo dienu sajūsmā nebiju, toties kaut cik bijām atpūtušās. Lieki piebilst, ka seriāls CSI ļoti dīvaini izklausās franču valodā. Kā mums gāja otrajā ceļojumā dienā, uzrakstīšu pavisam drīz… :)

Advertisements

8 comments on “Parīze savām acīm… (pirmā daļa)

  1. Par Tavu iespringšanu attiecībā uz angļu valodas nezināšanu.. tiešām nezināji, ka mazākās pilsētās stabili nerunās? Nekad nebija dzirdēts? :) Man reiz paskaidroja, kā tas nākas un frančiem to nevar pārmest, jo viņu valsts piedāvā visu, ko tās iedzīvotājam vajag. Francūži ārkārtīgi daudz ceļo pa savu valsti. Viņiem ir gan kur slēpot, gan kur pludmalē pagulēt, gan pa iekšzemi pabraukāt, tieši tāpēc tās svešās mēles nevajag, turklāt, ja kāds brauc, viņš ir pats vainīgs, ja nesaprot ;)

    • Man jau šķita, ka apkalpojošajam personālām ir vismaz jāsaprot. Un netraucēja jau tas, ka nerunā, traucēja attieksme. Somijā arī nerunā angliski, viņiem nevajag, bet cilvēki ir laipnāki, uz pirkstiem parāda nešķobot seju tā it kā Tev būtu holēra. :)

      • Tu šobrīd salīdzini ziemeļus ar dienvidiem, turklāt visas pasaules nelaimes no salīdzināšanas. Ja cilvēkam tāds izteiksmes veids, ko Tu viņam pārmetīsi? Nu varbūt nenāk tādas drostaliņas un neliek runāt angliski bieži :) Un kur Tu Somijā biji, ka tur nerunā angliski? Īsāk sakot, Francija ir Francija. Eksperimentam var aizskriet līdz kādiem Latvijas laukiem.. ar nerunās, un nav vērts teikt, bet Latvija.. nu un? Nav jau atšķirības.

      • Helsinkos un Tampere nerunāja veikalos pārdevējas angliski, bet nebija problēmu. :) Nav jau tā, ka man tas traucēja, jo piemēram vienā muzejā ar mums meitene pie kases sāka runāt krieviski, lai gan jautājām angliski. :)
        Maljorkā jau arī īsti nerunā angliski, bet apkalpojošais personāls restorānā vismaz centās mūs saprast. :)

  2. Atpakaļ ziņojums: Parīze savām acīm… (otrā daļa) | Mēnessmeitēns ...

  3. Atpakaļ ziņojums: Parīze savām acīm… (ceturtā daļa) | Mēnessmeitēns …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s