Parīze savām acīm… (ceturtā daļa)

Iepriekšējās daļas var atrast tur -> PIRMĀ, OTRĀ un TREŠĀ!

Fotor01030200342Esam no tiem cilvēkiem, kuri no savām un arī no svešām kļūdām mācās. Tātad trešās dienas rītā mēs vairs nesapņojām par braukšanu uz Parīzi ar vilcienu, bet devāmies turp, pēc maršruta, kurš mūs aizveda līdz Eifeļa tornim vakar. Autobuss no lidostas uz kādu no Parīzes autoostām. Sacīts, darīts. Mierīgu sirdi devāmies līdz lidostai un tad uz Parīzi. Par autobusiem runājot, tajā cilvēkus nevarēja redzēt bakstām ar pirkstu telefona ekrānā. Kā arī neviens nerunāja pa tiem, lai netraucētu citus. Pietam bija arī uzlikta zīme, ka telefonus lūdz nelietot. Starp citu arī metro nevienu nevarēja redzēt bakstot mobilo telefonu, bet, toties grāmatas gan bija gandrīz katram. Gan lielas, gan mazas.

Fotor01030201326Šoreiz mums bija arī plāns, ko vēlamies redzēt. Pirmā vieta sarakstā bija – Notre Dame de Pari, jeb Parīzes Dievmātes katedrāle. Lūk šo celtni ieraugot man tiešām bija lielais WOOW. Tā ir ļoti skaista vieta. Pietam,tieši šogad tai bija 850 gadu jubileja. Tai priekšā bija uzbūvēts tāds, kā paaugstinājums, īsti nesapratām kādēļ, bet no tā jebkurā gadījumā, krāšņo celtni bija iespējams labāk aplūkot. Protams, arī uz katedrāli bija gara rinda. Un, kamēr stāvēju tajā, vēl īsti neaptvēru tās izmērus. Bet, kad iegāju iekšā, sapratu – tā ir milzīga, pietam ļoti, ĻOTI krāšņa vieta. Starp citu, katru dienu, pulkstens 12:00 ir dievkalpojums. Uz to var arī palikt, ja ir tāda iespēja, iesaku to apmeklēt. Mums nesanāca ar laiku, tādēļ nepalikām. Bet, nākamreiz noteikti palikšu.

Fotor01030203344Katedrālei ir arī dārgumu glabātuve, kurā ieiet var samaksājot par ieeju. Ziniet, ir vērts samaksāt. Pieta pati ieeja katedrālē ir bez maksas. Mēs iegādājāmies arī bukletu, kurā aprakstīti visi glabātuvē redzamie eksponāti. Diemžēl dažas lietas neredzējām, jo viena zāle bija aizvērta ciet. Kopumā novērtējām visu to, kas ir izstādīts. Iemīlējos Dievmātes sudraba statujā. To svētkos nesot arī ārā, kad notiek katedrāles svētku gājiens. Bez tā visa, kas ir izstādīts ir vērts pacelt acis arī augšā un, paskatīties uz sienām. It visur var ieraudzīt skaistas lietas, dažas ir dīvainas, bet, visas sevī nes kaut ko īpašu. Iemīlējos logu vitrāžās. Bija sajūta, ka varētu stāvēt un lūkoties tajās mūžīgi. Vienīgais, tā arī nesapratu kā un, caur kurieni var nokļūt uz katedrāles jumta. Kur var apskatīt katedrāles sargus – mošķus un dēmonus. Tos pašus, kurus var redzēt multenē – multenē – The Hunchback of Notre Dame (1996). Un vēl, mums bija iespēja apskatīt arī skaisto katedrāles jubilejai veltīto izstādi.

Bildē redzami skati no Parīzes Dievmātes katedrāles.

Bildē redzami skati no Parīzes Dievmātes katedrāles.

Nākamā vieta, kuru vēlējamies apskatīt bija Musée d’Orsay, jo māsa vēlējās redzēt sava mīļākā gleznotāja gleznas. Atradušas pareizo metro, aizbraucām līdz vajadzīgajai pieturai. Māsa ļoti gribēja nobildēties pie Van Goga gleznas. Ko arī izdarīja, bet ne pašā muzejā, jo tur fotografēt nedrīkst. Bet, pie gleznas izdevās nobildēties metro, pie izejas. Un, labi vien ir, citādi māsai nebūtu izdevies piepildīt vienu no saviem sapņiem. Muzejs ir krāšņs un ļoti mājīgs. Tas atrodas pārbūvētā vilciena stacijā.Vienīgi noraugoties uz senajām bildēm bija iespējams kaut uz mirkli iedomāties, kā šeit izskatījās pagātnē.

Joprojām bilde no katedrāles.

Joprojām bilde no katedrāles.

Protams tās nebūtu mēs, ja mums nesanāktu kāds piedzīvojums. Atbraukušas līdz muzejam, lai redzētu Van Goga gleznas, mēs nonācām laukumā, kurā bija liela cilvēku rinda. Lieki piebilst, ka visi vēlējās tikt muzejā. Franči protams mazliet bija padomājuši arī par tūristu ērtībām. Respektīvi, vienā laukuma galā bija izlikts bagešu stends, kur varēja iegādāties gan siltu, smaržīgu kafiju, gan ēdienu. Kā jau minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, biju “laimīgi” atsaldējusi sev urīnpūsli. Un lielāko dienas daļu, skraidot no un uz metro, manā galvā šaudījās mākonīši ar tualetes attēlu. To man vajadzēja itin bieži. Un, tā kā pirms došanās uz muzeju biju dzērusi ūdeni, man tiešām vajadzēja labierīcības. Priekšā bija rinda, kas sastāvēja no cilvēku veidotas “čūskas”, kura pārlocījusies sešos līkumos. Māsa devās uz ēdienu stendu, bet es ieņemt rindu. Kad māsa atgriezās, es jau biju trešajā līkumā līdz muzejam. Ēst man negribējās, es tikai centos saskatīti, KUR iekšā ir labierīcības, lai aši varu turp doties. Ar māsu gandrīz nerunājām, jo viņa zināja, cik ļoti man vajag turp, kur pat ķeizars kājām iet. Beidzot tikām iekšā, kur mūs pārmeklēja, mūsu somās ielūkojās un, mūs izlaida cauri metāla vārtiem, kā lidostā…

Bildes no katedrāles dārgumu glabātuves.

Bildes no katedrāles dārgumu glabātuves.

“Neraža!” – nodomāju es, jo bija vēl viena rinda priekšā, rinda pēc biļetēm! Joprojām nesarunājāmies. Izstāvējām rindu, māsa pieiet pie noguruša izskata meitenes un saka – “Two tickets to museum, adult, nine Euro!”.
“Сколько тебе лет?” – pēkšņi meitene jautā man.
“Sorry, what?” – izbrīnīti nosaku es (šajā brīdī mana sejas izteiksme bija apmēram tāda, it kā man kāds būtu iegāzis ar ķieģeli)
“Лет тебе сколько?” – viņa pārjautā
“Аааам… Двадцать шесть! Да, двадцать шесть мне!” – joprojām loti izbrīnīti saku es.
“Если что, тебе двадцать пять. Ну если будут спрашивать! Я тебе скидку сделала.” – viņa garlaikoti nosaka. Un palūdz no mums naudu. Pasakot lielu paldies, mēs devāmies muzejā iekšā un, kamēr māsa meklēja, kur var dabūt bukletu, es meklēju zīmi uz labierīcībām.

Muzeja ieeju sargā dzīvnieki. veco stacijas pulksteni, man izdevās iemūžināt pa kluso, īstenībā muzejā bildēt nedrīkst.

Muzeja ieeju sargā dzīvnieki. veco stacijas pulksteni, man izdevās iemūžināt pa kluso, īstenībā muzejā bildēt nedrīkst.

Protams taisnā ceļā devāmies skatīt Van Gogu. Māsai bija lielā “škrobe”, par to, ka bildēt šajā muzejā nevar. Lai gan Luvrā bija iespējams bez maz vai elpot uz gleznām. Izstaigājām arī citas muzeja istabas aplūkojot gleznas. Un, man kopš tā brīža ir arī mīļākais gleznotājs, iemīlējos  Claude Monet gleznās un, suvenīru veikalā iegādājos ŠĪS gleznas reprodukciju. Māsa sev nopirka krūzīti ar Van Goga gleznas reprodukciju, bet kā dāvanu viņai uz pagājušo dzimšanas dienu, pa kluso nopirku ar tās pašas reprodukcijas attēlu rotātu, vizītkaršu futlāri. Bija arī vēl kāds gadījums. Staigājam no zāles uz zāli un aplūkojam skaistas gleznas. Vienā no istabām bija sakārtas mums nezināmu mākslinieku darbi. Un tieši dodoties uz nākamo istabu, es saku – “Šajā istabā nebija interesanti. Nevienas pazīstamas gleznas, vai mākslinieka nebija.” Speru soli, māsa ir aiz manis un, mēs jau esam nākamajā istabā. Abas apstājamies, sākam smieties un es rādot uz ŠO gleznu ar bukletu saku – “Šo gan pazīstu”. Lieki piebilst, ka tieši pie šīs gleznas nebija neviena, kurš to aplūkotu. Mēs gan devāmies, smejoties tai klāt. Jāsaka paldies Mr.Bean, par to, ka viņš arī klāt neesot varēja mūs sasmīdināt un, nē, glezna nebija sabojāta! :)
– – –
Turpinājums sekos… ;)

Advertisements

2 comments on “Parīze savām acīm… (ceturtā daļa)

  1. Tiekot līdz “Šo”.man galvā nozibēja Bīns muzejā :D sasmējos, kad uzklikšķinot uz īsā vārdiņa , atvērās akurāt tā glezna :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s