“Divpadsmit” by Džastins Kronins

divpadsmitRomāns, kuru gaidīju ar vislielāko nepacietību, kuru iegādājos sev kā dāvanu dzimšanas dienā un, kuru pabeidzu lasīt pirms nepilnas stundas. Trešā daļa vēl nav uzrakstīta, bet, es jau to gaidu. Lai gan, droši vien nepārkāpšu sevi un to neizlasīšu angļu valodā. Bet, to manīsim. Lai kā arī būtu, ar jautājumiem par šo romānu biju nokaitinājusi gandrīz visus grāmatu blogerus un pat iespējams kādu no “Zvaigznes” darbiniekiem, lai gan ļoti ceru, ka nē. :) Un, tātad.

Joprojām ir tāla nākotne. Ir pagājuši gandrīz simts gadi, kopš vīruss sācis savu uzvaras gājienu pa pasauli. Pats grāmatas sākums mazliet mulsina, tiek parādīti notikumi, kuri risinājās tad, kad tikko pasauli sāka iekarot vampīriskā rase. Ļaujot lasītājam izdzīvot visu no jauna. Ir daudz jaunu varoņu, dažus no tiem autors nogalina gandrīz nākamajā lapaspusē, dažiem ļauj dzīvot ilgāk. Dažus viņš atdzīvina. Sākums mulsina ar to, ka nav saprotams, ko ar mūsu prātu vēlās izdarīt autors. Vai viņš vēlās, lai iemīļojam jaunos varoņus un aizmirstam par vecajiem, vai arī vienkārši spēlējas.

Protams, grāmatas beigas samudžināto sākumu savij vienā virvē. Un mēs saprotam visas likumsakarības. Prieks bija redzēt, ka autors tomēr laboja savu kļūdu un, pirmajā grāmatā nogalināto varoni atgrieza dzīvē. Šķiet tā bija, kā atvainošanās lasītājiem par to, kas bija noticis pirmajā grāmatā.

Lai gan, it kā grāmatas centrālais varonis ir Eimija un Divpadsmit monstri, līdz galam nenoticēju ne vienam, ne otram. Kronina ideja bija Eimiju veidot, kā galveno varoni, bet pabeidzot arī otro grāmatu, manuprāt viņam neizdevās. Līdz galam nenoticēju Eimijai, kā pasaules glābējai.

Kā mēs ar kolēģiem-blogeriem, apspriedamies iekš Twitter, tad Kronins ļoti daudz grāmatā ievieto Bībeles alegoriju. Mazliet viņš arī piemin to, ka cilvēki dzīvo tagad, nedomājot par nākotni, jo arī pēc 100 gadiem, pagātnes cilvēku atkritumi – palstmasa, nav pazudusi.

Īstenībā šī grāmata man šķita mazliet pārspīlēti saspiesta. Jo grāmatas beigās tiek ļoti ātri nogalināti Divpadsmit spēcīgākie rases pārstāvji – pirmie, inficētie ar vīrusu. Ja ar Babkoku pirmajā grāmatas daļā cīņa bija ilga, tad šeit, viens divi un, viņu vairs nav.

Protams, pašu pirmo visa vaininieku – Nulli, Kronins mums pietaupija līdz pēdējai grāmatai. Vēl joprojām nav saprotams cik spēcīgs ir šis tips. Un, kas mūs sagaida tad, kad ar viņu tiksimies.

Beigās bija ļoti grūti saprast, kas tad galu galā notika ar Eimiju un, kurā pusē viņa galu galā, pēc lielā slaktiņa ir. Cilvēki joprojām nav drošībā, jo kaut kur vēl dzīvo Nulle ar savu kopumu, savu spietu. Un, viņam ir kāds plāns.

Kopumā grāmata ir laba. Dodu 4 no 5. Ceru, ka noslēdzošajā daļā, Eimijai beidzot parādīsies raksturs.

Bilde ņemta ŠEIT.

P.S. – Iepatikās šis citāts: Pasaule ir citāda. Pīters zināja ka tā ir; tomēr tā nelikās. Drīzāk pasaule šķita vēl vairāk tāda pati kā agrāk. Priekšā kā plaša, rāma jūra pletās sasalušie lauki; tepat bija neizmērojamais, zvaigžņotās debesis un mēness ar savu dzeltenīgo, smagu plakstu segto skatienu kā atbilde uz neviena neuzdotu jautājumu. Viss bija tāpat kā agrāk un būs tāpat ilgi pēc tam, kad viņu vairs nebūs, kad vairs nebūs ne viņu vārdu, ne atmiņu un viņi būs samalti laika pīšļos un aizpūsti vējā.”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s