Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Jo neraugoties uz to, kāds aiz loga bija gadalaiks, bija darba dienas rīts un viņa brauca uz darbu. Todien meitene negribēja lasīt, bija manāms nogurums, bezspēks un sajūta, ka esi bezizejas stāvoklī. Savu domu ielenkumā, kā neredzamā, bet fiziski izjūtamā cietumā.

Viņa sēdēja un raudzījās uz cilvēkiem, kuri devās uz darbu. Autobuss lēnā  angļu mierā devās cauri pilsētas centram. Sarkano ķieģeļu ēkas raudzījās uz garām slīdošu transportu un cilvēkiem uzvalkos. Centrs… Kūsājošas dzīves, laba finansiālā stāvokļa un pozitīvas nākotnes vīzijas elements.

Viņa smaidīja. Sev. Ironiski. Nedēļas alga sastāvēja no 180 paundiem, kā tos sauca sarunvalodā latvieši. Nedēļas alga nebija nemaz tik liela, bet pietiekoša, lai varētu kaut cik normāli dzīvot, šajā laikā, kad viņa nebija pārliecināta par savām velmēm. Ja skaita ikdienas izdevumus, tad tas bija pietiekoši, jo 60 naudas vienības tika atdotas par istabiņas īri, katru nedēļu, sestdienā. Tad 10 sterliņa mārciņas tika ieguldītas mājas elektrības un gāzes apgādes nodrošināšanas kartiņās. Visi mājas iemītnieki rindas kārtībā ielika savu artavu tam, lai ir silti un spīd gaisma.

Aptuveni četerdesmit naudas vienības tika tērētas nedēļas pārtikas krājumu iegādei. Pārējais tika daļēji novirzīts uz naudas krāšanu un neparedzētiem gadījumiem. Protams tika pirkta arī autobusa biļete, kas arī prasīja savus līdzekļus. Bet, kāda bija tās cena, jau pagaisis no atmiņas.

Autobuss apstājās krustojumā. Viņa sēdēja, skatījās uz garām slīdošajiem stāviem. Gandrīz ikviens no tiem rokā nesa līdzņemšanas skrūzīti. Uz kādas bija Starbucks zīme, cita bija no Coffee Nero vai Costa coffee, krāsainas, skaistas kartona krūzes ar siltu dzērienu, kas sildīja plaukstas drūmajās dienās un priecēja dvēseli rīta agrajās stundās.

Brīžos, kad nauda ir šķērslis savu ieceru īstenošanai, jo nevar tērēt to uz iegribām vien, bet ir jādomā ilgtermiņā, vismaz divus soļus uz priekšu, šķiet, ka esi situācijas vērgs. Meitenei tik ļoti gribējās būt vienai no šiem cilvēkiem, kas no rīta, steidzoties uz darbu var ieiet kafejnīcā un pasūtīt sev gardas kafijas krūzi. Vēlme bija, bet iespēju nē. Vismaz ne tajā brīdī.

Viņa sēdēja, domāja par dzīvi un pie sevis stingri noteica – “Vēlos dzīvot tā, lai varu sev atļauties nopirkt kafiju līdzņemšanai tad, kad man uznāk tāda vēlme, neietekmējot manu budžetu.”

Brīdī, kad tika izteikta šī viena, īstenībā nevērtīga doma, par iespēju atļauties kafiju līdzņemšanai, bija solis pretī sevis pārvarēšanai. Izkāpt no komforta zonas atstājot visu aiz muguras, labas mantas aiznesot uz vietējo labdarības veikalu un visu pārējo iedzīvi sakrāmējot divos čemodānos… Sākt visu no sākuma nemaz nav tik grūti, visgrūtāk ir pieņemt lēmumu…

Viņas dzīves pieredze vēsta, ka ir nepieciešams uzdrīkstēties un vienalga – maza, vai lielā sapņa vārdā. Pats galvenais, lai sapnis iedvēsmo uz rīcību!

Labākās lietas sākās ar domu. Un viņa nosprauda sev mērķi – dzīvot labāk. Un sasniedza to. Jums taču nebija šaubu, vai ne!?


Šovakar līst lietus, viņa dodās mājās no darba. Šoreiz pavisam citā pilsētā, pilsētā, kurā nekad nebija domājusi atrast mieru un dvēseles siltumu. Lietus… Viņas somā snauž lietussargs, bet tas mierīgi turpinās gulēt siltumā, jo viņai ir vēlme izbaudīt lietu. Viņa smaida. Soļo pa vienu no svarīgākajām pilsētas ielām, veido acu kontaktu ar garāmejošiem pilsētniekiem un tūristiem. Viņi atsmaida. Kafija! Pusi dienas izsapņotais scentārijs…  3 minūtes vēlāk ar siltu Pumpkin spice latte rokās viņa dodas tālāk pa ielu uz mājas pusi. Pa ceļam nopērkot sev baltu rozi. Kāpēc viņas izvēle tiek likta uz šo ziedu viņa zināja. Ironija… Izsmaidot savus sapņus debesīm, sev un tai pasaules daļai, kas sadosies rokās (nevermind) viņa turpina soļot uz mājas pusi, malkojot kafiju… Kafiju, līdzņemšanas krūzē! Vai varēja būt savādāk?

Lielas lietas sākās ar pavisam mazu sapni un aktīvu rīcību. Šobrīd viņas sapnis ir mazliet lielāks un viņa sasniegs to, jo viņa ir viņa… Viņa uzdrīkstēsies!

Nebaidies piepildīt savus sapņus… Vai Tu radīsi spēkus uzdrikstēties tos piepildīt?

Bilde by me…

Advertisements

4 comments on “Kafija… Līdzņemšanai…

    • Paldies, par pozitīvo novērtējumu ierakstam. ;) Jā Coffee Nero ir laba vieta, bet es esmu tomēr uzķērusies uz Starbucks marketinga trika u viņu sajūtu lutināšanas trikiem. Ja man velns piesolītu saņemt Starbucks Eggnog Latte katru reizi, kad vēlos kafiju, es nedomājot pārdotu dvēseli. ;) Tas ir kaut kas tik labs… Eh… Iesaku pamēģināt!

      • Noteikti pamēģināšu, vajadzēs tikai līdz kādai pilsētai aizbraukt, kur ir Starbucks. Starp citu, varbūt arī LV kādreiz parādīsies un visi Latvijas iedzīvotāji arī varēs to nobaudīt. :)

      • Vienīgi Eggnog Latte ir pieejama ziemas mēnešos… Kamēr Starbucks parādīsies Latvijā paies pāris gadi. Vieglāk noķert uz Ziemassvētkiem lētu lidojumu uz Londonu ar Ryanair. :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s