Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Kaut kā izvērtās saruna par pensijām un es varu tikai piekrist Gunta Zemīša teiktajam, bet tas ir cits stāsts. Nezinu kādēļ, bet tieši atbilde, no pieminētā kunga, daudzās sievietēs izraisija negācijas. Un sākās vārdu apmaiņa par to, ka ne visām sievietēm jādzemdē. Nebija runas jau arī par to, ka viss, visām ir jādzemē un punkts. Nē! Cilvēks vienkārši izteica savu viedokli par pensijām un izteica salīdzinājumu, kas ir balstīta uz pieredzi.

Esmu pamanijusi, ka daudzi asi uztver tieši tās lietas, kas viņiem pašiem iekšēji smeldz. Reiz arī ar mani tā bija.

Vairākus gadus atpakaļ man arī bija kaujās pozā saliktas dūres un es tās situ pret krūtīm ar domu, ka nevienam nav daļas, ja nevēlos varu nedzemdēt un vispār man ir sava teikšana par dzīvi. Kaut kad vēlāk, kad runāju ar savu vecmāmiņu, sapratu, ka tomēr ģimene un bērni ir svarīga lieta. Vecmāmiņa pastāstija cik grūti viņai ir gājis tad, kad tētis bija mazs. Nebija neviena, kas bērnu pieskata, jāstrādā kolhozā, pašas māte pieprasija naudu par pienu no ģimenei piederošajām govīm un tā tālāk un tā joprojām. Tika zagti cūku kartupeļi (tas, ko kolhozā atstāja par barību cūkām), lai vismaz bērnam būtu ko iedot ēst. Tēvam bija tikai viena drēbju kārta. Vasarā bija jāskraida basām kājām un vispār bija grūti no A līdz Z. Paši taču saprotiet, ka oma nebija baigā princese un nedzīvoja lielisku dzīvi.

Kaut kad, vēl kad viņa bija dzīva, mes runājam par daudzām lietām. Viņa nopūtās un pateica, ka gadījumā, ja viņai būtu bijusi iespēja būt atkal jaunai, viņa noteikti būtu dzemdējusi vēl kādu bērnu. Jo, jā bija grūti, bet tētis ir izaudzis par lielisku cilvēku un viņa ir tik priecīga par mums, abām mazmeitām un mazmazdēlu.

Tai pat laikā, omas māsai bērnu nav. Viņa tos nevēlējās un, kad gribēja bija par vēlu. Vīrs nomira un gadi gāja. Tagad šī sieviete ir viena, vietuļa un īsti nevienam vajadzīga arī nav. Pret mūsu ģimeni siltu jūtu viņa nelolo, tādēļ arī man nav ko par šo cilvēku teikt, ne labu, ne sliktu. Lai gan esmu centusies arī uzlabot situāciju, bez izskatās, ka ir bezcerīgi.

Protams šāda veida stāstu ir daudz un tie nav nebūt domāti tam, lai kādu baidītu ar vientulību. Katram ir sava izvēle, katrs pieņem lēmumu un nes par to atbildību. Un nevienam nav tiesību teikt, ka Tevis pieņemtais lēmums nav pareizs.

Es saprotu arī sievietes, kas cenšās aizstāvēt savas intereses, teikt, ka nevienam nav jālien viņu dzīvēs vai jāuzspiež bērnu radīšana. Es arī biju viena no Jums. Špurojos pretī, teicu, ka ne visām sievietēm ir lemts kļūt par mātēm, man ir tiesības izvēlēties un būt laimīgai arī bez ģimenes un bērniem, bet… Laiks gāja. Un tad, kad esi vienatnē ar sevi, daudz domā, pārdomā un nereti savu domāšanu maini, jo atver robežas, noņem klapes no acīm vai izlien no iedomu kastes.

Es sapratu, ka tomēr vēlos ģimeni, vīrieti sev blakus un bērnus (vai bērnu). Ne tāpēc ka visiem tā ir un tā pieklājās… Nē. Es esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas nedzenas pēc tā, kas ir citiem. Man nevajag svešu, man vajag savu. Varbūt ne gluži tik perfektu kā citiem, bet savs ir savs un tieši tik perfekts, cik pašam nepieciešams. Jo, ja es dzītos pēc visa, kas ir citiem, man jau būtu bērns, mašīna un visas tās krutas lietas, kas it kā dara laimīgāku dzīvi.

Es neteiktu, ka esmu nelaimīga ar to, kas man ir tagad. Nē. Es nesaku, ka pasaulē nav piemēru, kad cilvēkam nav bērnu un viņš ir patiesi laimīgs, piepildīts un nodzīvo vislaimīgāko dzīvi. Es vēlos teikt to, ka nav vienas noteiktas patiesības. Zemīša kungs vēlējās pateikt tikai to, ka mūsu valstīt tiešām tikai bērni var aizstāt šo “pensiju”, kas citās valstīs ir pabalsts. Ja manai omai nebūtu dēla (mana tēva), es nezinu kā viņa būtu dzīvojusi ar savu 213 EUR lielo pensiju. Protams bērni mums nav neko parādā un mums nav tie jādzemdē ar domu, ka vecumdienās atmaksāsies. Nē. Ir vienkārši jāsaprot, ka katram ir viedoklis. Un katrs skatās uz lietām no savas pieredzes un nav jāķeras otram krāgā, ja viedoklis nesakrīt. Katrs var izvēlēties, katram ir savas tiesības uz viedokli un katram pieder izvēles brīvība. Nav viena noteikta scenārija pēc kura dzīvot. Un nav vienas, noteiktas patiesības.

To, ka mūsu sabiedrība nereti lien citu dzīvēs un bārsta savas pārgudrības un ieteikumus, zina ikviens. Parasti brīžos, kad man kāds “labvēlis” uzmācās ar jautājumu – “Kad Tev beidzot būs bērni?”, es vairs neatbildu ar naidu. Jo cilvēka stulbums par grudrību šādā veidā nekļūs. Es atbildu lakoniski – “Es neesmu kaķene, lai dzimdētu no pirmā runča, kuru esmu satikusi sētā”, parasti tas izsit otru no sliedēm un ir iespējams pārnest tēmu uz kaut ko neitrālu.

Mums būtu nepieciešams pamācīties no somiem, kur cilvēki nelien otra dzīvē, neuzdod personiskus jautājumus un necenšas mainīt otra dzīvi, tikai tāpēc, ka ģimenes kopsapulcē tika nolemts, ka šim cilvēkam ir jāpalīdz. Un nevajag meklēt naidu vai pamācību tur, kur tās nav. Piepildiet savas cerības, sekojiet savam liktenim vai Dieva zīmēm. Izēlieties to, kas ir tuvāks Jums.

Dzīvojiet, esiet laimīgi ar pieņemtajām izvēlēm, neuzbāzieties ar savu patiesību citiem un galvenais esiet iecietīgi pret Jūsuprāt stulbiem cilvēkiem, tieši tāpat, kā citi mēdz būt iecietīgi pret Jums. Priecājieties par rītiem, kad Jums ir iespēja atvērt acis un vēl vairāk priecājieties par rītiem, kad nepamostieties vieni. Mīliet!

Ar cieņu,
Mēnessmeitēns…

P.S. – Bilde ņemta ŠEIT!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s