Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Un tad Tu nobīsties un tiešām tā nedari. Lielākā daļa gadījumu notiek tieši tā. Vai tas ir labi, vai slikti, nezinu. Zinu tikai vienu, ka šāda veida “aizliegumi” ir paražu veidā iesakņojušies mūsu ikdienā un grūti izskaužami, bet… Vai arī vajag?

Spilgtākie visiem zināmie māņticības piemēri ir:
– Ja melns kaķis šķērso Tev ceļu, notiks nelaime;
– Ja no mājas iznākot pirmais sastaptais cilvēks ir sieviete, gaidi nepatikšana;
– Nedrīkst iet zem pieslietām trepēm, būs nelaime;
– Ja sasit spoguli un ielūkojies tajā, gaidi 7 gadus nelaimi;
– Ja ej divatā, bet katrs iziet stabam pa dažādām pusēm, ir jāsasveicinās, citādi sastrīdēsieties;
– utt.

Manuprāt ir tā, ja cilvēks tic kādai māņticības normai, viņam nevajadzētu ar to uzbāzties citiem. Piemēram ticu tam, ka dāvinātie ziedi dzeltenā krāsā simbolizē šķiršanos. Un es tam ticu tikai tādēļ, ka man ir divas reizes dāvināti dzelteni ziedi un ar dāvinātāju mēs neuzturam vairs draudzīgas saites. Godīgi sakot, visu to loģikas apsvērumu dēļ, es protams saprotu, ka draudzība mēdz sevi izsmelt un ne jau ziedi bija pie vainas, mēs vienkārši aizgājām katrs savu ceļu. Un dzeltenus ziedus es iespējams vienkārši nemīlu, jo dzeltena krāsa man nekad tā īsti nav patikusi, lai gan tas mani neattur no narcišu iegādes piemēram…

Pirms neilga laika kāds izglītots cilvēks man aizrādīja par to, ka esmu uz grīdas nolikusi somu. Lieki piebilst, ka somu es gandrīz vienmēr lieku uz zemes. Darbā nav citas vietas, kur to likt, skolas laikā vienmēr mugursoma bija novietota uz grīdas, cik sevi atceros no vidusskolas un koledžas laikiem, augstskolā studējot arī lieku somu uz grīdas. Parasti man līdzi ir iela soma, jo mēdzu nēsāt sev līdzi materiālus, kurus vēlos izlasīt, vai kaut ko citu, kas tajā dienā man noderēs (piem. skolas klade un grāmatas, ja vakarā, pēc darba paredzētas lekcijas utt.). Līdz ar to meklēt papildu vietu, kur likt somu, lai netraucētu citiem ir mulsinoši un nevajadzīgi. Sevišķi, lai iepriecinātu kādu, kas tic māņiem.

Paskatīsimies uz augstāk minēto gadījumu ar somu no loģikas puses. Daļai cilvēku nemaz nav naudas un nedomāju, ka tas ir tādēļ, ka viņi visi liek somu uz grīdas, visdrīzāk viņu darbs ir saistīts ar maza atalgojuma darba veikšanu vai citu sociālu iemeslu dēļ. Pietam, paskatoties uz daļu vīriešu, rodas tāda asociācija, ka viņi ieejot telpā nevis somu noliek uz grīdas, bet demonstratīvi nomet uz grīdas maku, pietam pasperot to. Labi, šajā ziņā es izsakos ļauni, bet, tā ir dzīves realitāte. Jo pie “Hare Krišnas Centrs” K.Barona ielā no rītiem uz zupas virtuvi pulcējās 95% vīriešu, noskranduša paskata, bet ko es saprotu no dzīves…

Protams, ir arī tādas labās māņticības, kuras otrrādi cilvēkam dod kādu labumu, ja tiek izpildītas. Piemēram kāzu pušķa noķeršana kāzās. Tā, kura noķers līgavas mesto pušķi, drīzumā apprecēsies. Visi taču šo zin!?

Lieki laikam būs piebilst, ka 2014. gada 13. decembrī bērnības draudzenes kāzās es noķēru kāzu pušķi. Tajā laikā es 2 gadus biju nopietnās attiecībās un biju bildināta. Pēc pāris dienām, kad atgriezos no minētajām kāzām, mēs ar puisi izšķiramies. Pietam es biju tā, kas no dzīvokļa aizgāja ar vēl neizkrāmētu koferi un kaķi padusē. Laikam tām labajām māņticībām arī ir kaut kādas piebildes, varbūt man ķerot pušķi bija jāiedomājas kaut kas sevišķs, vai arī bija jāskaita kaut kādi buramvārdi. Īsi sakot, laikam es visu izdarīju ne līdz galam. Jo četrus gadus vēlāk, trīsdesmit gadu vecumā esmu joprojām neprecēta. :)

Bet, varbūt viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek un mēs izšķiramies tieši tādēļ, ka mums nebija lemts būt kopā!? Jo, katra lieta, kas ienāk mūsu dzīvē taču ir ar kādu mērķi. Kā reiz rakstīja Alise Koko – “Cilvēki ir ceļazīmes mūsu dzīves ceļā”. Un brīdī, kad esi pabraucis kādai ceļazīmei garām, ir jāturpina ceļš, raugoties pēc jaunām.

Protams varētu vēl pieminēt, ka es biju viena no tiem cilvēkiem, kas bērnībā neturpināja ķēdes vēstuļu izsūtīšanu. Varbūt tādēļ es esmu joprojām brīva? Bet varbūt es visu laiku sēdēju pie galdu stūriem, nemaz nezinot, ka tā darīt nedrīkst, jo tie cilvēki kas sēž pie galdu stūriem, nekad neapprecēsies. Ir tik daudz varbūt…

Lai gan paskatoties uz visu reāli, es neapprecējos, jo dziļi sirdī nemaz negribēju saistīt savu dzīvi ar tiem vīriešiem, kas mani ir pagātnē bildinājuši (esmu bildināta 3 reizes). Pietam es biju izvēlējusies viena veida vīriešus, kas ir pataloģiski meļi un es ļāvu sev melot, jo tā bija vieglāk, nekā strīdēties. Jo ar tāda tipa cilvēkiem nav jēgas strīdēties. Vai nu pieņem, vai aizej.

Pietam, katrs notikums dzīvē mūs māca, tagad atpazīstu melus jau no pirmā teikuma vārda, kas no vienas puses ir slikti. Jo 30 gadu vecumā tā jau ir nelielas izredzes satikt īsto un vienīgo, kur nu vēl, ja randiņā, kopā pavadīto 15 minūšu laikā jau saproti, ka Jums nav pa ceļam. Pietam nevis otra dēļ, bet tādēļ, ka esi atfiltrējis otrajā visas tās īpašības, ar kurām nevarēsi un negribēsi sadzīvot un tērēt lieki laiku arī negribās. Nedz viņa, nedz savu. Jo, noteikti tas cilvēks var atrast kādu adekvātāku, par mani, kas pieņems ne tikai viņa plusus, bet arī mīnusus.

Ko es ar šo visu gribēju teikt? Tikai to, ka ne viss ir atkarīgs no ārējiem faktoriem. Ir daudz dažādi faktori, kas ir mūsos un, kuri nosaka noteiktas lietas vai šo lietu iznākumus. Nevajag vainot melnu kaķi vai jebkuru citu iedomātu parādību. Dzīve pieder Tev! Ja viss nenotiek tā, kā gribās, maini taktiku. Maini sevi! Maini savu attieksmi pret lietām!

P.S. –  Bet es!? Turpināšu likt somu uz grīdas,lai ar savām lietām neapgrūtinātu citus un muļķīgi cerēšu, ka kaut kur tur, ārā, ir kāds brīvs vīrietis arī man, kas vienmēr saka visu ko domā. Nemelo sev un citiem. Un redz visu tieši tādu, kāds tas ir, nevis tāds, kādu viņš vēlās redzēt.

Esiet patiesi pret sevi un citiem.

Ar cieņu, Mēnessmeitēns…

Bilde ņemta ŠEIT!!!

Advertisements

7 comments on “Māņticība!?

  1. Es esmu savai dzīvesbiedrenei dāvinājis dzeltenus ziedus un laikam ne reizi vien. Nav tā, ka nekad nebūtu pašķīrušies, bet vispār esam kopā kādus padsmit gadus.

    Neesmu spēcīgs vīriešu pazinējs, bet ceru, ka tāds, kādu aprakstīji, Tev atradīsies! :)

    • Saku, ne ziedos ir vaina. :) Man draudzenes bija uzdāvinājušas dzeltenus ziedus, bet ne visām draudzībām lemts izdzīvot.

      Vnk pēdējo gadu laikā vīrieši, kurus iepazīstu ir bijuši no sērijas “daudz runāju, solu sev un citiem, bet ne velna nedaru un netaisos darīt”.
      Protams ir vīriešu kārtas draugi, kas otrādi ir darītāji, bet ar tiem esam iekš “friend zone”, kas abām pusēm ir ērti.

      Paldies,par novējumu. :) Lai gan apzonos, ka tas ir/izklausās fantastikas žanra cienīgi!
      Starp citu, psihologi teic, ja draudzība turpinās 7 gadus (nu ilgāk, par tiem), tad tā ir uz mūžu. ;)

      • Vienu tādu fantastikas žanra cienīgu brīnumu pagājušā gadā redzēju savām acīm. Likās, ka tā meitene ar savām personīgajām īpatnībām un samērā augstajām prasībām pret otru cilvēku varēs gaidīt mūžīgi, bet… šobrīd šķiet, ka viņai ļoti paveicies. Tā kā – nenokar degunu, brīnumi reizēm notiek ;)!

  2. Citāts “Ja no mājas iznākot pirmais sastaptais cilvēks ir sieviete, gaidi nepatikšanas;”, iedomājos, ja ej ārā no mīļākās dzīvokļa un pirmā sastaptā sieviete pagalmā ir tava sieva, tad tas vairs nav ticējums, bet gan likums. :D

    Kopumā foršs ieraksts, vārds “filtrēt”, navarēja nesasildīt manu dvēseli. ;) Kopumā, protams, piekrītu, jo var vienmēr atrast, kuru kāķi vainot savās nelaimēs, bet lietderīgāk ir paskatīties uz saviem darbiem un attieksmi.

    • Cilvēkiem ir tieksme vainot savās nelaimēs citus un vienalga,vai tas ir kaķis,kāds cits vai māņticības likumiem.

      “Каждый думает в меру своей пошлосьти”, es par to Tavu iziešanu no mīļākās dzīvokļa un savas sievas sastapšanu. ;) Ja Tev kādreiz būs sieva, man viņu no sirds būs žēl..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s