Smaržas un garšas, kas…

FuturePresentPastProtams ikviens zin, ka pagātni ir nepieciešams laist vaļā, bet ir tāda pozitīva pagātnes daļa, kas raisa pozitīvas emocijas, nevis atblāzmu uz iegūto, negatīvo pieredzi. Un vai tiešām arī šī pagātnes daļa ir jāatlaiž, atstājot nebūtībā? Es tam nepiekrītu, tādēļ brīžos, kad man pietrūkst pozitīvo emociju, cenšos sameklēt tās lietas, kas man iepriekš ir devušas tās netveramās sajūtas, kuras ar smaidu atceros. Šīs ēdamās un ne tik ēdamās lietas liek atcerēties tikai man svarīgus dzīves posmus un ļauj pakavēties atmiņās. Domāju, ka ikvienam ir šādas lietas. Vēlos šoreiz nedaudz pastāstīt par dažām lietām, kuras izmantoju pozitīvo emociju gūšanai.

P_20180501_194821_vHDR_Auto_1Sakšu ar vienu no vecākajām lietām, kuru atceros un kuru joprojām ir iespējams iegādāties. Šokolādes konfektes, kurām pa vidu ir kokosrieksts. Ja godīgi, tās joprojām ir tieši TIK labas, kā tolaik. Bērnībā saldumi bija citādāki, ikviens, kurš ir aptuveni manā vecumā, vai mazliet vecāks, atcerēsies arī Fregata un Bingo šokolādes batoniņus. Tad nu lūk, šīs šokolādes konfektes tika pirktas un dalītas trepju telpā ar draugiem, kad lija lietus, neviens no mūsu vecākiem negribēja mūsu baru aicināt pie sevis, jo 6 bērni spēj radīt traci, kašķēties un apvainoties par neko. Tad nu mūsu izklaides parasti noritēja trepju telpā. Protams tas bija tikai vasaras periodā, jo skolas laikā mums nebija laika. Vasaras sākumā parasti kāds atnesa kāršu kāvu un visu vasaru mēs to nospēlējam tik tālu, ka kārtis lipa viena pie otras klāt. Bet mēs turpinājām spēlēt. Starp spēlēm tika sabērtas saujās šīs konfektes un nesteidzīgi, runājot par visu un neko mēs pavadījām savu brīvo laiku.

P_20180501_194727_vHDR_Auto_1Neskatoties uz to, ka mūsu barā bija puiši, mēs, meitenes kaut kā spējām arī sarosīties, paspēlēt Bārbijās un apēst kādu meitenīgu saldumu. Ik reizi, kad veikalā redzu ka māmiņa savai meitai pie kases nopērk šīs tauriņu končas, es nodomāju – aha, viņa atceras savu jaunību un tāpēc šīs konfektes pērk. Tās joprojām ir lētas un garšo tieši tā kā pirms gadiem 20-25. Šīs bija mūsu pirmās želejkonfektes, manā bērnībā nebija pieejami Haribo lācīši. Mums bija košļājamās gumijas plāksnītēs, plombīra saldējums ar papīra uzlīmi uz tā, balta torte ar dzeltenām želejas saulītēm (neatceros nosaukumu gan) , Kis-Kis īrisu konfektes, kuras vienmēr dēļ pirmā kodiena salipināja abus žokļus tieši tik cieši, ka bija jāgaida līdz siekalas to elles konfekti kaut mazliet izkausēs. Coca-cola, Fanta un Sprite bija stikla pudelēs un mēs tās baudījām tikai īpašos brīžos, man tas gods bija tad, kad braucām vilcienā uz Ukrainu. Vienmēr tiku pie savas ilgi gaidītās Fanta pudelītes. Protams tas bija tikai vasarās, bet bija forši, visu pārējo laiku mums bija vecāku gatavotie trīs litru burkās fasētie kompoti ar veselām zemenēm, ķiršiem un nenormāli gardām ābolu daiviņām.

P_20180501_194920_vHDR_Auto_1Divas brīnišķīgas vasaras man bija tas gods izdzīvot Somijā. Dziļi, dziļi mežā. Mums bija tikai tālie kaimiņi, kurus redzējām reti. Bet no rītiem bija pasakainākie brīži, kad diļļu lauks vel bija rasas pilns, saule vēl nededzināja, bet maigi glāstīja ādu, bet briežu mammas uz ezeru veda dzirdīt savus mazuļus. Zaķi cilpoja tā, it kā lauks piederētu viņiem, bet gumijas zābaki līdz pat pusdienas laikam bija labākais ko cilvēki ir izdomājuši. Jo kājas neizmirka rasā un bija ērti. Tuvākais veikals bija 20 km attālumā, bet pilsēta vēl tālāk. Māja atradās kalna galā un tai blakus veseli divi ezeri. Somijas mežā dzīvo īsti meža kaķi, ne nē, ne lūši. Bet parasti pūkaini kaķi, kas ir savvaļas un nav bijuši pieradināti. Viens no tādiem reiz nozaga mums līdaku. Bet labi, stāsts nav par pašu Somiju, par to es varētu stāstīt daudz un dikti, Jūs jau saprotat…  Stāsts ir par dušas želeju. Ik vienai sievietei patīk jebkāda vīriešu uzmanība, man bija divi forši kolēģi, puiši manā vecumā un no Kuldīgas. Protams ik pa laikam tiku arī pie kāda komplimenta un man veltītas uzmanības. Toreiz iznāku uz lieveņa, saulītē, nesen kā no dušas, mati slapji, šie abi sēž, pīpē, sestdiena. Saulīte cepina, agrs rīts, mazās alus pudelītes jau vaļā, džeki atpūšas. Sākam runāt par to, ko darīsim šodien un vai lūgsim, lai ved mūs uz pilsētu. Neatceros kāpēc man bija jāpastiepjas pēc kaut kā blakus vienam no džekiem, bet viņš saķēra manu roku plaukstas locītavā un pasmaržoja ādu. Es stāvu izbrīnīta, bet šis – man nav ne jausmas kas tas ir, bet Tev tik nenormāli labi vienmēr smaržo āda… Nosarku un vnk paraustīju plecus. Protams uz katra ādas produkti, smaržas un losjoni smaržo citādi, bet man joprojām patīk kā tieši šī dušas želeja smaržo uz manas un ne šī komplimenta dēļ…

P_20180430_200020_vHDR_Auto_1Mistika, kuru ražo Dzintars ir joprojām tikpat laba kā tolaik, kad mācījos RTU Ventspils filiālē. Tās bija manas mīļākās ikdienas smaržas. Kāds tagad nosmīkņās, bet es tiešām tās ik pa laikam mēdzu nopirkt arī tagad. Draudzene, ar kuru diemžēl vairs nedraudzējamies jau ilgāku laiku, bet kuru joprojām atceros ar smaidu un kuras vārds man joprojām saistās tikai šādā kombinācijā -> Vitiņa-Saulīte, tolaik, kad vēl draudzējamies lietoja Dzintara smaržas Rīgas ceriņi. Un abas šīs smaržas man atgādina to jauko laiku koledžā un visus tos piedzīvojumus, kurus piedzīvojām kopā. Arī lauku disenes… Spogulis tika pirkts Somijā, kaut kādā ļoti lētā veikaliņā, bet man pieder joprojām. Pirmais metāliskais spogulis, kuru biju sev iegādājusies. Grāmata savukārt ir no ne tik senas pagātnes, to man ieteica draudzene ar kuru biju iepazinusies Īrijā, Justīne teica, ka šo grāmatu vajag izlasīt, protams līdz šim brīdim neesmu to izdarījusi, bet visam savs laiks.

P_20180501_194457_vHDR_Auto_1Īstenībā ļoti sen nevarēju atrast sev tādu tēju, kas man ļoti, ļoti garšotu. Un, kuru es labprāt dzertu vairāk ka vienu reizi. Esmu izmēģinājusi visas tās modīgās Yogi tējas un ja godīgi man negaršo. Pietam tieši tā – ĻOTI NEGARŠO!!! Tad izmēģināju iemīlēt Lipton, Loyd tējas un galu galā beidzu mocīties, pārejot uz kafijas dzeršanu. Protams nav veselīgākais variants, toties garšo. Sēdēju te vienu dienu, pļāpāju ar Dūdu (čau!) un atcerējos, ka toreiz, kad braucām uz Somiju, mēs līdzi ņēmām daudz dažādu Latvijas preču, protams arī tējas. Māsa toreiz bija izrēķinājusi, ka beramā tēja būs izdevīgāks variants diviem cilvēkiem un paņēma trīs paciņas Možuma tējas, kuras redzat bildē. Atcerējos, ka šīs tējas tur esot dzēru ar prieku, pat nesūdzoties par “atkritumiem” krūzē. Iedomājos, ka jāpaskatās vai tās vēl pieejamas veikalos, sapratu ka ir un kādā no brīvdienām devos lūkot. Pamēģināju bailīgi katru no tām un galu galā visas tās tējas paciņas kas krāja putekļus plauktā izmetu laukā, jo šīs tējas es tiešām labprātīgi dzeru, man garšo un vienmēr prasās pēc vēl. Protams, par gaumēm nestrīdas, bet beidzot atradu tieši to, kas garšo.

P_20180430_200251_vHDR_Auto_1Un viena no pēdējām lietām, kas man palīdz atcerēties tos laikus, kad es biju jauna un skaista, ir Garnier sejas krēms. Toreiz tas smaržoja nedaudz savādāk, bet neteiktu, ka tagad man nepatiktu tā smarža. Konsistence ir pat ļoti laba un es labprātīgi to lietoju arī tagad. Pērku reti, jo dienas krēmus lietoju maz, man vairāk patīk krēmi, kurus jāklāj uz nakti, bet dažkārt paniekojos arī ar kādu dienas krēmu. Pildspalva ir palikusi mantojumā no mīļās omas, piespraude no koledžas laika un brieža rags no skolas laikiem, kad braucām jaukās ekskursijās. Tam joprojām ir patīkama rada sarža, dažkārt vienkārši aizveru acis un dziļi to ieelpoju. Atceroties sasvīdušās maizītes garšu un kotletes ar tomātiem, kurus vecāki deva līdzi uz ekskursijām, pudelē zaptesūdens un laime pilnīga… Mums tomēr bija forša bērnība bez planšetēm, datoriem, mobilajiem telefoniem un interneta.

Vai Tev ir kāda tāda lieta, kuras smarža vai garša atgādina kaut ko īpašu tikai Tev? Uzraksti komentārā, priecāšos uzzināt. :)

P.S. – Pirmā bilde ņemta ŠEIT, pārējās no personiskā arhīva.

Advertisements

One comment on “Smaržas un garšas, kas…

  1. Raksts tādu jauku nostalģiju uzsita :) Es arī atceros tās želejkonfektes un Možuma tēju (tiesa, citā iepakojumā) – manos pamatskolas gados Možuma maisiņu tējas maksāja vien padsmit santīmu.
    No savas bērnības vēl atceros košļājamo gumiju tādos kā kubiciņos – tā bija ietīta zilā papīrā ar sarkanu sirdi un vienmēr nāca komplektā ar pielīmējamo tetovējumu, (vai varbūt uzlīmi – precīzi neatceros). Tai bija ļoti salda meloņu smarža – ja tagad gadās paošņāt kādu meloņu kosmētikas produktu vienmēr atminos par šo košļājamo gumiju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s