Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Lasot grāmatu man nācās vilkt paralēles, īstenībā katra paaudze ir sevis meklējumos. Un vienalga vai šai paaudzei tiek dots noteikts, visiem zināms nosaukums, vai tie būtu hipiji vai Y paaudze (tā dēvē tos, kas dzimuši laika posmā no 1980. gada līdz 2000. gadam). Mēs katrs cenšamies atrast savu vietu zem saules. Katrs cenšas atrast savu kodolu, savu patieso ES.

Pats interesantākais, ka visi šie meklējumi tiek veikti vienādi, meklējot atbildes Dievā, ezotērikā un/vai Indijā. Kā saka, lugas nemainās, mainās tikai aktieri.

Hipijs ir lieliska grāmata un būs interesanta visām paaudzēm. Gan tiem, kas sevi meklēja jaunībā un atrada, gan tiem, kas sevi joprojām meklē un vēlās doties uz Indiju smelties garīgumu. Šī grāmata ir tieši tik sirsnīga un aizraujoša, ka to lasos laiks paskrien nemanot. Autora dzīvesstāsts ir tieši tik aizraujošs, ka brīdī, kad palika vien 20 lapaspuses, lasītājs sāks prātot, KĀ autors tajās ietilpinās visu pārējo “Maģiskā autobusa” ceļu. Un aizverot vāku prātos, vai būs vēl iespēja ielūkoties autora izraujošajā dzīvesstāstā, lai vairāk izprastu, kas un kādi notikumi viņu ir izveidojuši tieši tādu, kādu mēs, tā fani to mīlam.

Šī grāmata dod apziņu, ka ikviens notikums, ikviena izvēle, kuru mēs pieņemam ikdienā būs par pamatu tam, kāda būs mūsu rītdiena. Jo tieši šodien, mēs liekam pamatus tam kā dzīvosim rīt.

“… tas bija absolūts un neapspriežams fakts: laiks virzās pa apli un vienmēr atgriežas tajā pašā punktā. Mēs piedzimstam no sēklas, mēs augam, mēs novecojam, mēs mirstam, mēs atgriežamies zemē un atkal kļūstam par sēklām, kas agrāk vai vēlāk piedzimst citā cilvēkā.” 67.lpp.

Ikviens cilvēks, kuru mēs satiekam savā dzīves ceļā ir arī sava veida ceļazīme, kas mūs pietuvina savam patiesajām ES. Todien, kad Paulu piekrita doties līdzi Karlai neprātīgajā ceļojumā, viņš nezināja kur tas viņu aizvedīs. Un domāju, ka ikviens no mums ir piedzīvojis ļoti labus brīžus tad, kad ir ļāvušies notikumiem, kas nebija ieplānoti. Jo visu dzīvē ieplānot nav iespējams.

“Pie debesīm bija parādījusies saule, it kā apliecinot, ka Renesanse beidzot ir atgriezusies, lai mainītu visas ieražas un paradumus – un kādu dienu, pavisam drīz, cilvēkiem vairs nebūs jārēķinās ar citu viedokļiem, bet gan ar to, kā viņi paši raugās uz dzīvi.” 85.lpp.

Neskatoties uz to, ka katras valsts un tās iedzīvotāju likteņi atšķiras, ikviens lasītājs varēs ar grāmatas notikumiem vilkt paralēles. Es piemēram uzzināju daudz jaunu, vēsturisku notikumu, kas man lika izprast to, ka ikviens ierauga ļaunumu citās lietās. Un katram sevis piedzīvotājs vienmēr būs tuvāks. Bet mēs, cilvēki patiesi esam vienādi. Mums visiem ir vienādas vēlmes, vajadzības, sapņi, ir atšķirīgs tikai to konteksts. Un ir vienalga vai esi galvaspilsētas švītiņš, puisis no Brazīlijas vai apmaldījusies Nīderlandiete, mēs maldāmies pa vienādiem ceļiem. Meklējot laimi.

“Kā Tu to domā – “Paralēlā realitāte”?
“Garīgā stāvoklī, kas pārņem tavu ķermeni un dvēseli, kad esi laimīgs, un sirds ir pilna ar mīlestību. Piepeši visas ikdienišķās lietas iegūst jaunu nozīmi, krāsas kļūst spilgtākas, viss, kas iepriekš ir traucējis – piemēram vēsums, lietus, vientulība, studijas, darbs, – viss šķiet jauns. Jo vismaz uz īsu mirkli tu esi saplūdis ar pasaules dvēseli un nogaršojis dievu nektāru.” 151.lpp.

Par šo grāmatu, neskatoties uz tās izmēru varētu pastāstīt daudz. Bet vērtīgāk tomēr būs, ja katrs to izlasīs patstāvīgi, atrodot tieši sev tuvos citātus, velkot tieši ar savu dzīvi atbilstošas paralēles. Un lai nebiedē tas, ka šo darbu ir sarakstījis Paulu Koelju. Šī grāmata nav tā, kas rada cilvēkos skepsi, tā ir viegla, autobiogrāfiska un tieši tik jauka, lai saprastu, ka tie mirkļi no dzīves, kurus labi atceramies ir mums nozīmīgi ne tāpat vien.

Kā minēju grāmatu klubā, es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt – šī ir labākā grāmata, kuru esmu lasījusi šogad.

Bilde by me.