Mazliet #2, par izkāpšanu no komforta zonas…

specialsnowflakeMēs dzīvojam tajā vidē, kas mums ir šķietama pieņemama. Izveidojam pasauli ap sevi tieši tādu, ar kādu ir ērti sadzīvot. Būsim godīgi, viss tas, kas ir mūsu dzīvē ir mūsu apzinātā izvēle.

Vai Tu vienmēr pieņem lēmumus apzināti?

Pirms Tevī rodas pretestība jautājumā par apzināto izvēli, atceries, ka šorīt Tu biji tas, kurš pamodās 30 minūtes vēlāk, nekā vajadzēja, nepaēdi brokastis un izvēlējies domāt, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret Tevi. Protams var jau sevi žēlot, bet laiks skrien, tas negaida, kad sāksi dzīvot, tas turpina savu gaitu, gluži tāpat kā Tavas šūnas dalās un noveco. Laiks plūst, viss mainās, bet Tu iznieko dzīvo uzskatot, ka visuma sazvērestības tiek perinātas tikai un vienīgi pret Tevi! Netiek!

Beidz sevi uztvert par īpašu sniegpārsliņu!

snow

Es arī agrāk uzskatīju, ka visai pasaule ir jāgrozās ap mani. Jo esmu tieši tik īpaša un vienreizēja, ka nu tikai muļķis to neievēro. Patiesībā esmu tāda pati kā pārējie. Jūs tieši tāpat mierpilni paejat man garām pa ielu, kā es Jums. Jūs stāvat veikalā rindās man tieši priekša, vai tieši aiz manis un pasaule joprojām griežas ap savu asi. Mēs visi esam vienādās situācijās, tikai katrs cīnās ar savu dzīvi, bet patiesībā – ar sevi. 

Toreiz, kad sapratu, ka neesmu apmierināta ar savu dzīvi, biju dziļā depresijā. Pusi mana ķermeņa klāja jostas roze, kas sāka dedzināt neļaujot man gulēt, dzīvot vai vēlēties elpot. Tā bija sliktākā nakts manā mūžā un tā man ķermenis parādīja to, ka moku savu dvēseli un vairs tā turpināt nedrīkst.

Es zināju, ka tā turpināt vairs nedrīkstu. Un es izkāpu no savas komforta zonas, no ierastā darba. Fantastiskajiem draugiem un  savas sapņu istabas. Visiem šķiet, ka sasniedzot vēlamās lietas cilvēkam jābūt laimīgam, jāsāk izjust laimes un kaut kāda pārdabiskā brīnuma sajūtas. Bet es nebiju laimīga. Lietas, kas man piederēja nedarīja mani laimīgu. Un es iztērēju milzum daudz laika, to neapzinoties.

Nē, man nebija vēlmes atrast cilvēku, kurš mani izglābs, mīlēs un sargās no šīs pasaules dzeloņiem. Man gribējās aiziet, neatskatoties. Un es tā arī izdarīju. Pametu savas mantas, darbu, draugus un aizgāju no savas līdzšinējās dzīves.

Šajā brīdī vēlos Jums atgādināt, ka izkāpjot no savas komforta zonas der atcerēties, ka no sevis neaizbēgsi. Jo tieši Tu esi tas, kas ir izveidojis minēto komforta zonu un, ja nemainīsi savu attieksmi un ieradumus, nonāksi tai pat vietā, kur atrodies šobrīd. Un es zinu, ko runāju, esmu tieši sešas reizes centusies sākt visu no sākuma. Kā redzat iepriekšējās piecas nebija īpaši veiksmīgas, ja jau nācās visu sākt no jauna (šeit es pasmaidu).

“Turklāt izcilas idejas maina jūs pašu. Jūsu draugi Jūs mīl, bet vai viņi vēlās, lai Jūs manītos? Ja jūs mainīsieties – mainīsies arī Jūsu attiecību dinamika. Viņi dod priekšroku tam, lai viss paliktu tā, kā tas ir; viņi jūs mīl tādu, kāds esat, nevis tādu, kāds jūs varat būt.” (6 lpp., “Atrodi savu Everestu” by Hjū Maklauds)

Kā Tev liek justie šis citāts?

Pārmaiņas biedē ne tikai Jūs pašus, bet arī cilvēkus kas ir Jums līdzās. Tas, ka Tu aiziesi no darba taču skars vairāk ka vienu cilvēku bez Tevis. Vai ne!?

Darba devējam būs jāmeklē kāds, kurš būs tikpat labs kā Tu, lai pildītu Tavus pienākumus. Tev jāmeklē cits darbs, vai jāiejūtas jaunā kolektīvā. Tavi mājinieki par Tevi pārdzīvo. Un šo sarakstu var jau arī paturpināt, bet, vai vajag? Domu noteikti saprati.

Un līdz ar Tevis pieņemto lēmumu, noteikti mainīsies šo cilvēku dzīve. Saprotams, ka otrs uzskatīs Tavu uzvedību par egoistisku. Ka pieņemot lēmumu Tu esi domājis tikai un vienīgi par savu labsajūtu, bet šajos brīžos ir jāatceras – mēs dzīvojam vienu reizi. Un vai ir vērts savu dzīvi pakāst lietās, attiecībās un situācijās, kuras padara Tevi nelaimīgu?

Es nezinu, vai Tev patīk stāsti no citu pieredzes, bet balstoties uz to, ka šis ir mans blogs, es atļaušos pastāstīt par savu pieredzi. Toreiz Mančestrā es strādāju grāmatvedības uzņēmumā par grāmatveža palīgu. Praktiski ir tā, ka mēs darījām visu darbu, ievadījām datus, savilkām tāmes, ienākumus un izdevumus, rakstījām atskaiti par iztrūkstošo un protams – kopsavilkums. Grāmatvedis tikai lasīja minēto atskaiti un sazinājās ar klientu, lai tas atnes trūkstošo vai gluži pretēji dzīvo laimīgi līdz nākamajam grāmatvedības perioda beigām.

Toreiz dzīvoju 25 mājās, kas atrodas uz Tootal road, Salford. Dzīvoju jumtistabiņā. Bez manis mājā dzīvoja vēl 4 cilvēki. Balstoties uz to, ka mūsu darba ritms un ieradumi bija atšķirīgi, mēs gandrīz netikāmies. Vienīgais, kad bija jūtama otra cilvēka klātbūtne, bija tad, kad kāds no kaimiņiem bija aizņēmis labierīcības. Draugi, kas mani bija uzaicinājuši uz Mančestru bija laulāts pāris, kuriem bija arī savas darīšanas, līdz ar to es viņiem neuzplijos. Savukārt darba kolēģi bija aizņemti ar savām lietām un mēs tikāmies tikai darbā. Visu pārējo laiku es biju pilnībā viena. Reizi nedēļā devos iepirkties, iegādājos autobusa nedēļas kartiņu un biju viena. Nekur negāju, mana dzīve aprobežojas ar miegu, grāmatām un sapņiem, ka reiz būs viss citādāk. Bet nebija, jo es jau neko īsti nedarīju.

Sēdēju uz savas pakaļas un skumu. Skumu pēc dzīves, kuras man nebija. Aizvien vairāk pievienojot tējai cukuru, nejūtot ka apēdu savas emocijas. Un apēdu es papildu +20 kg savam svaram. Kad bija jāpērk jauns ziemas mētelis, tikai tad sapratu, ka pusotrs gads bija drausmīgs un man kaut kas ir jādara. Un es nopirku biļetes vienā virzienā, dzīvokla saimnieku informēju, ka izvācos un darba devēju, ka aizbraucu. Saliku savas mantas divos čemodānos un to, ko bija žēl izmest kastēs un aiznesu uz labdarības preču veikalu. Es izkāpu no komforta zonas.

Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas man bija līdzās Mančestrā. Darba kolēģiem, kas bija tik fantastiski un dālijās ar mani savā pieredzē. Lika smieties un vienmēr atbalstīja. Tai vecajai tantei, kas visu cauru gadu staigāja naktskreklam pāri pārvilktajā kažokā, un kura katru rītu devās uz vietējo pasta nodaļu pēc pintes piena. Jā britiem mazās pastā nodaļās var atrast ne tikai pienu, bet arī maizi un sviestu. Pirmās nepieciešamības preces, vai ziniet.

Tas viss ko pieredzēju un vēlāk atstāju toreiz ir padarījis mani par to cilvēku, kāds esmu tagad.

Ikvienam ir bail izkāpt no savas komforta zonas. Arī man ir bail. Ik reizi, kad piesakos jaunam darbam vai pārvācos no vietas uz vietu, pat tad, kad dodos uz jaunu pasākumu vai iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. Bailes ir normāla reakcija uz pārmaiņām.

Bet ziniet, kad tās tiek pārvarētas, ir tik forši. Tā ir fantastiska sajūta. 

Nebaidies!

just_be_brave-2123206

Bildes ņemtas ŠEIT!

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s