Karantīnas piezīmes – bailes…

IMG_20200404_192519Man ir bail!

Ir tik grūti sev atzīties, ka viss tas, ar ko esi veiksmīgi ticis galā ilgākā laika periodā atkal ir atgriezies. Panika un bailes. Iespējams depresija arī ir tepat, kaut kur pavisam tuvu.

Es ieslēdzu Youtube savu mīļāko grupu un ceru, ka mūzika mani nomierinās. 

Man tieši tāpat kā Tev ir bail. Man ir neziņa par savu nākotni. Es nezinu, kas notiks pēc nedēļas, kur nu mēneša vai pusgada. Censties sev iegalvot, ka viss būs lieliski un mums būs atpakaļ mūsu dzīves, es nevēlos. Jo ļoti skaidri apzinos, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim.

Šobrīd interneta plašumos ļoti bieži izskan pārmetumi – “krievi šo, latvieši šito”. Beidziet izplatīt naidu! Cilvēku stulbumam nav tautības!!! Gan vieni, gan otrie mēdz pārkāpt likumus, uzvedības normas un rīkoties nepieņemami. Bet šajā situācijā mēs esam visi kopā. Visiem ir grūti. Visi cieš. Neatkarīgi no tautības, valsts vai rases. Šis vīruss ir izplatījies visā pasaulē. Mirst gan bagātie, gan nabadzīgie.

Ja vēl pirms pāris nedēļām daudzi bļāva, ka viss šis ir blefs, ka viss ir izdomājums un nekāda vīrusa nav, tad šobrīd tiek kurināts naids komentāros zem ierakstiem, sociālajos tīklos un ikdienā uz ielas. Cilvēki baiļu dēļ sāk uzvesties neadekvāti.

Mums ir jācenšas būt adekvātiem un neļaut bailēm mūs pārņemt. Mums ir jābūt vienotiem. 

Šajā situācijā neviens nejūtas drošs, valdības pieņemtie lēmumi, kuri nereti netiek izskaidroti ievieš bailes. Politiķu izteicieni, kas mainās sešas reizes dienā dzen tautu izmisumā – vilkt maskas, nevilkt maskas… Pie velna, ko darīt?

Neviens nesaprot kā labāk rīkoties. Jo jā jau nevilkt maskas, tad arī no cimdiem nav īsti jēgas. Jo ar to palīdzību Tu pārnes vīrusu no vienas virsmas uz citu, tieši tāpat kā ar rokām…

Man bija nepieciešams izņemt zāles aptiekā, ienākot no ielas tajā – sajūtu, ka ir sapūsts dezinfekcijas līdzeklis. Tas burtiski joprojām “karājās” gaisā, es ievilku elpu un man sakņudēja kakls. Tas palika pavisam sauss, es sāku klepot, man tecēja asaras un es sajutos ļoti slikti. Slikti, jo nezinu ko domā tie citi, es viņu acīs iespējams izskatījos pēc ienaidnieka. Pēc ienaidnieka, kas izplata vīrusu. Man nebija iespējas kaut ko paskaidrot un arī paskaidrojumi nevienam neko nedod. Jo televīzijā visi runā par to, ka cilvēki melo un tieši tas saglabājās mūsu zemapziņā.

Tieši tāda pati reakcija uz izpūsto līdzekli man bija vēl vienā veikalā. Man gribējās ielīst zemē, izgaist, pazust. Jo tas viss ir tik neērti. Tik biedējoši. Tu nekad nezini kā rīkosies citi, man vairāk ir bail nevis no paša vīrusa, bet no cilvēku reakcijas. No citu cilvēku agresijas, kam pamatā ir viņu bailes.

Cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Pat pārāk.

Man tieši tāpat kā citiem nav patīkami, ja kāds sabiedriskajā transportā klepo. Kad kāds veikalā pārāk ilgi uzturas pie plaukta, pie kura vēlos ātri tikt es. Bet arī es mēdzu uzturēties mazliet ilgāk tur, kur nevajadzētu. Tas ir cilvēcīgi. Un šobrīd cilvēcības mums tieši pietrūkst. Mēs otra sejā meklējam nevis smaidu, bet ienaidnieku.

Būtu protams vieglāk, ja arī šim vīrusam gluži kā filmās viena no blaknēm būtu asins tecēšana no acīm, deguna vai ausīm. Tad cilvēki saprastu, ka viss šis nav joks, ka ir nepieciešams distancēties, ka šo visu nav izdomājušas valdības un tie cilvēki, kas cenšas nopelnīt uz citu cilvēku nelaimes. Tiem, kam nepieciešams, sēdētu karantīnā.

Mums visiem ir bail. Neviens nesaprot kā dzīvot tālāk. Kas notiks, cik slikti vai labi viss būs.

Mēs esam izmesti no mūsu komforta zonām. Mīļākās kafejnīcas ir aizvērtas ciet, nav iespējas ceļot, satikt un apskaut draugus. Mēs esam izolēti. Katrs savā ikdienā un galvās. Mēs domājam, uztraucamies un uzsūcam svešu naidu pat to negribot.

Viens komentārs, viens video, viens skarbs izteiciens. Tas viss mūs ietekmē. Tas lauž mūsu sistēmu, kas nosaka, kas ir labs un kas slikts. Mēs visi vēlamies mieru, bet radām nemieru.

Esiet cilvēcīgi. Ja Jums ir grūti – izrunājieties. Pastāstiet par savām sajūtām citiem, nekrājiet un neizplatiet naidu. Labāk tieciet galā ar savām bailēm. Man ir tieši tikpat bail kā Tev. Bail par sevi, par savu ģimeni, par draugiem. Bail par nākotni.

Izraksti savas bailes uz papīra, Word dokumenta vai izzīmē tās, kaut vai vienkārši sašvīkājot papīru. Atver YouTube un atrodi elpošanas vingrinājumu, kas palīdzēs tieši Tev nekrist panikā, ieslēdz mūziku, kas Tevi nomierina. Izkrāso interneta atrasto zīmējumu, iegādājies augu un rūpējies par to vai paņem dzīvnieku no patversmes, ja jūties vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tikai nekrīti panikā!

Ir tāds teiciens – “vientulība ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus”. Mēs visi tagad jūtamies kā izmesti no laivas, tikai par to nerunājam. Jo ir grūti atklāt otram savas vājās puses. Savu kriptonītu. Ļoti daudzi cilvēki jūtas vientuļi un tam visam papildu vēl bailes un izdzīvošanas instinkts. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ šobrīd atkal tiek runāts par konfliktiem ģimenēs un pieaugošo vardarbību. Jo neskatoties uz to, ka blakus ir kāds, savā prātā tas cilvēks jūtās vientuļš un nesaprasts.

Atceries, mēs neesam ienaidnieki, mēs esam cilvēki un mums ir jābūt saprotošiem, izpalīdzīgiem un vienotiem. Vardarbība neko neatrisina.

Noskaties šo video, manuprāt tajā ir lieliska doma, kura ir jāatceras ikvienam.

 

P.S. – Ja redzi pārkāpumus ziņo tiesībsargājošās iestādēs, neizplati un nedalies ar naidu. Un ja nevēlies uzticēties kādam no draugiem, vienmēr ir Skalbes krīzes tālrunis.

3 comments on “Karantīnas piezīmes – bailes…

  1. Es varu saprast Tavu sajūtu.
    Savā ikdienā nejūtu naidu starp tautām, bet gan briesmīgi šķiet cilvēki, kuri kritizē citus cilvēkus, jo redziet, citi neievēro šo vai šito, BET paši nav labāki. Jā, aiziet uz dārza preču veikalu kaut ko ”paskatīties” un tad sūdzeties, ka tur bija ”tik daudz cilvēki”. Biju pati dārza preču veikalā. Nopirku inventāru savam jau decembrī izplānotam projektam, ievērojot 2 metru distanci, maksājot ar karti un esot mājās nomazgājot rokas.
    Man vislielākās bažas māc tieši par psihisko veselību. Tagad vēl visi ir spara pilni, ir kaut kas jauns, ir cerība, ka atgriezīsies drīz vecā dzīve. Bet būs krīze, daudzi pazaudēs darbu, īpasi tūrisma un izklaides jomā strādājošie, paasināsies depreisijas un bailes. Un trūkst tuvinieku atbalsts, kas kādreiz likās tik passaprotams. Laikam pašlaik uzstādu rekordu cik ilgi neesmu redzējusi nevienu no māsām. Bet Latvija ir aizslēgta un atslēga ir nolauzta.

      • Ģimenes un draugu neredzēšanas ir grūtākā karantīnas daļa.
        Bet man ir Zemeņu Beilijs nopirkts – ar to, ar kuru pirmo redzēsimies, nosvinēsim!!! :)
        Man vajag kaut ko pozitīvu, ko gaidīt un par ko priecāties. Diemžēl konkrēts laiks ir nenosakāms.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s