Gandrīz trilleris…

Sloka,_osobní_vlakŠonedēļ man nācās doties uz BA “Turība”, bija jāaizved uz skolas bibliotēku grāmatas un jāiesniedz iesniegums par akadēmiskā atvaļinājuma piešķiršanu (šo lūdzu nejautāt). Tā kā Rīgas satiksme ir noņēmusi studenta atlaidi braucieniem un ar trolejbusu līdz Graudu ielas pieturai ir diezgan ilgs un ne visai patīkams brauciens (Vienības gatves bruģis), tad protams nolēmu doties turp ar vilcienu. Pietam ceļš aizņem tikai 9 minūtes.

Iekāpu otrajā vagonā, tajā jau bija savas vietas ieņēmuši daži pasažieri. Izvēlējos sev sēdvietu un devos to ieņemt. Cenšos sabiedriskajās vietās lieku reizi nekam nepieskarties. Noņēmu mugursomu un apsēdos vietā, kurai nav uzlīmēts dzeltens krusts.

Pretējā pusē pie atvērta loga sēdēja kāds lādzīga paskata vīrs. Savā nodabā viņš raudzījās pa logu un smaidīja. Debesīm vai tukšajām peronam, vai pavisam iespējams savām domām.

Man vienmēr patīk skatīties uz vilcienā braucošiem cilvēkiem, tie šķiet tik interesanti. Kāds vīrs klausījās austiņās mūziku, viņam bija zirgastē sasieti mati. Mazliet tālāk kāds jauns puisis, visdrīzāk vidusskolnieks horizontāli turot telefonu skatījās kaut kādus video. Arī austiņās.

Tad divas sievietes aizelsušās ieņēma savas vietas. Nodezinficēja rokas alkoholam nosmaržojot visā vagonā un pārrunāja ko plāno darīt Jelgavā.

Sēdeklī aiz manis apsēdās kāda sieviete.

Tas ieskrēja vilcienā pāris, kurš arī bija aizelsies, līdz vilciena atiešanai bija palikusi viena minūte. Meitene smejoties teica, ka jāuzraksta, ka paspējuši tomēr uz vilcienu, lai viņus gaida.

Otrā galā, gandrīz pie durvīm sēdēja sieviete maskā un plastmasas cimdos, skaļi pļāpāja ar draudzeni par kādu, abām zināmu cilvēku, ar kuru pirmā nerunājot. Vienā plastmasas tērptajā rokā viņa turēja telefonu, ar otru ik pa laikam kaut ko aiztika. Blakus beņķi. Somu. Tad maisu. Tad pieskaras maskai. Paraustīja matus, pakasīja degunu. Paņēma tajā telefonu, jo pirmā roka nogura. Tad atkal ielīda savā somā, atkal bakstīja masku. Un tā pa riņķi vien, līdz pabeidz sarunu.

Sieviete ielika telefonu somā, aizvēra tās rāvējslēdzēju. Tad sāka bakstīt savai sejai masku. Atkal kasīja degunu, pēc tam pieri, tad pie ausīm maskas gumijas, tad atkal pašu masku. Nolaida to līdz zodam, tad uzlika augstāk, tad atkal atpakaļ. Pēc tam atkal atvēra somu un izņēma saulesbrilles. Pietam visu to viņa darīja ar saviem plastmasas cimdiem.

Skatījos, skatījos un pie sevis nodomāju “mjā, šī nebūs dzīvotāja”, tik daudz bakstīties gar savu seju, tur jau nez cik baktēriju un vīrusu sanests. Pārējie, ieskaitot mani sēdēja vienkārši, nekam nepieskaroties.

Un tieši šajā brīdī aiz manis sēdoša sieviete sāka klepot.

Vilciens uzsāka kustību. Kāds vīrietis palūdza smaidīgo un iepriekš omulīgo vīrieti aizvērt logu. Tas savukārt saskaitās, pa visu vilcienu nobļāvās, ka viņš jau viņu nemaz nav atvēris. Tad nopsihojās, ar blīkšķi nometa uz zemes savu maisu un piecēlies kājās ar spēku un naidu aizvēra logu.

Sieviete man aiz muguras turpināja klepot.

Tuvojas mana pietura un es ik pa laikam atcerējos, ka esmu kristīta un vērsos pie augstākajiem spēkiem ar lūgumu, kaut tai sievietei nebūtu Covid-19.

Šis ir tas laiks, kad ar aizdomām raugāmies uz nepazīstamiem cilvēkiem. Kad otra klepus lēkmes liek sasprindzināties visām mūsu maņām, nervi ir uz robežas. Ir grūti pieņemt visu, kas notiek. Katrs šķaudiens vai krekšķis tiek uztverts ar tūkstošreiz lielāku skaņas amplitūdu, nekā iepriekš. Smadzenes uzreiz nosaka, ka skaņas nesējs ir mūsu ienaidnieks.

Man gribējās bēgt. Bēgt no vagona un nekam nepieskarties.

Vilciens apstājās manā pieturā un es ar prieku no tā izkāpu.

Bilde ņemta ŠEIT

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s