Skaistie cilvēki…

Fonam un noskaņai var ieslēgt ŠO dziesmu.

Vai Tu esi iedomājies, kāpēc pasauli uztver tieši tā un ne savādāk?
Es par šo domāju kādu brīdi ejot pa Tērbatas ielu līdz trolejbusa pieturai un skatoties uz cilvēkiem. Skaistiem, dažādiem, nepazīstamiem cilvēkiem, kas gāja man pretī. Varbūt kāds gluži kā es viņus, ievēroja arī mani. Varbūt nē, bet šīs brīdis man lika aizdomāties, ka pasauli redzam tā, kā paši jūtamies.

Un todien man visi cilvēki šķita skaisti.

Piektdien no rīta man trolejbusā pretī sēdēja kāda sieviete. Es nezinu cik viņa bija īsti veca, iespējams nedaudz pāri četrdesmit. Viņa bija tērpusies zilos džinsos un gaiši brūnā kapučjakā. Rāvējslēdzējs jakai nebija līdz galam aizvērts un varēja saskatīt džemperi vai blūzi, tā bija melna ar zaļu un baltu zīmējumu. Īsti nevarēja saprast vai tā bija ar īsām vai garām rokām, jebkurā gadījumā no kapučjakas piedurknēm šis pats apģērba gabals par sevi ziņas nedeva. Sievietei klēpī bija zaļa, tamborēta taša. Tā bija krietni pilna un varēja tikai nojaust, kas tajā ir apslēpts. Virs tašas sieviete bija uzlikusi kādu grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Un man tas šķita tik jauks un skaists skats.

Izkāpām mēs vienā pieturā un es krustojumā atskatījos. Manas acis piesaistīja viņas lielie, spīdīgie auskari.

– – –

Daudzus gadus atpakaļ es draudzējos ar meiteni, kas dzīvoja Jelgavā. Šad tad biju pie viņas braukusi ar autobusu no Ventspils, bet dažkārt braucu no Rīgas ar vilcienu. Todien iekāpu vilcienā, bija salna. Vilciena kupejā bija diezgan vēss, par to norādīja ne vien fiziski redzama dvaša aukstajā telpā, bet arī leduspuķes un vilciena logiem. Visi bija sasēdušies un gaidīja brīdi, kad vilciens sāks kustēt. Kāds uzvilka atpakaļ cimdus, cits iegremdēja galvu dziļāk šallē. Vēl kāds neizturēja un no somas izņēmis stacijas bodē uzsildītu belašu vai čebureku un sāka ēst. Viss vagons nosmaržoja pēc ēdiena. Kādam noburkšķēja vēders, vēl kāds novilka dusmīgu nopūtu, jo tika zaimotas tā uzskats par publiskas telpas privātumu. Un viņa privātumā iezagās sveša ēdiena smarža.

Vēl pāris minūtes un vilciens kustēs. Varēja dzirdēt ka kāds kāpj pa vagona trepēm, pacēlu acis un vagona durvīs parādījās kāda meitene. Tumšiem matiem, manāmi aizelsusies. Apģērbta neraksturīgi, nepareizi ārā valdošai sezonai – mākslīgas ādas jakā. Pirkstu locītavas bija apsārtušas, bet izstaipītās džempera piedurknes liecināja, ka meitene jau kādu laiku staigā bez cimdiem.

Viņai bija ļoti liela, neproporcionāla soma, laikam studente. Apsēdās viņa tieši man pretī. Uzpūta silto dvašu uz apsalušām rokām. Pavilka izstaipīto džempera piedurkni un ar to mazliet paberzēja nost leduspuķes. Vilciens noraustījās, jo tika iedarbināts. Sāka dūkt sildītāji.

Meitene atvēra somu un izņēma no tās grāmatu. Tā bija bieza un jauna. Viņa atvēra to vietā, kur bija ielikta vilciena biļete un atsāka lasīt. Manī auga interese uzzināt, ko tik aizraujošu meitene lasa. Un kādā pieturā man to izdevās ievērot. Meitene lasīja “Reta Batlera ļaudis” by Donalds Makeigs.

Todien nolēmu šo grāmatu izlasīt. Ir pagājuši vairāk ka desmit gadi un joprojām šo grāmatu neesmu izlasījusi. Toties labi atceros šo skaisto meiteni, ar nosalušām rokām un izstaipītām džempera piedurknēm, kas izvilktas no mākslīgas ādas jakas.

– – –

Skaisti ir arī vīrieši, bet stāstus par tiem, es pagaidām paturēšu pie sevis…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s