Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Kāds savā omulībā atbalstījies pret sienu, kāds cits pārmij kaut ko citu ausīm neuztveramu ar žaketē tērpto dzejnieku, viņa matos joprojām lietus lāses. Kāda meitene meklējot brīvu krēslu mazliet ilgāk uzkavē skatienu viņa būtībai. Viņš nepamana, jo runā ar kolēģi.

Pirmajā rindā manāms uztraukums, kāds aiziet atvērt logu vēl mazliet platāk, cits atkal mazliet to piever, jo ārā lietus, kāds cits atkal pienāk un paver to vaļā. Pietrūkst sēdvietu. Jaunām (pēc skata) meitenēm tiek piedāvāti spilveni, viņas neatsaka, iekārtojas uz grīdas , pie sienas.

Visi sasēdušies, klusu sarunājās. Nekas cits cilvēkus nevar tā vienot, kā brīvība no aizspriedumiem. Rolands Briedis uzrunā klātesošos un aicina Raimondu Ķirķi. Viņš savu dzeju zin no galvas, tik jauns, bet sagatavojies tā, lai atstātu labu priekšstatu par sevi. Izdodas. Klātesošie kāri klausās.

Sieviete, kura sēž man priekšā spirāles kladē uzraksta autora vārdu un veic piezīmes. Melna tinte veido skaistā rokrakstā ietvērtus vārdus. Varētu pievērsties un izlasīt rakstīto, bet vai vajag? Viņa raksta taču sev.

Uz palodzes nolikti četri āboli. Tieši aiz gleznas ar muzeja saimnieka ģīmetni, kas uzstutēta uz molberta.

Šajā brīdī sapratu, ka vajadzēja arī pašai veidot kādu pierakstu, nevis sēdēt, vienkārši baudīt autoru uzstāšanos un vērot klātesošos. Varētu pastiepties pēc plānotāja, bet nezinu, kur pildspalva. Gan jau atcerēšos.

Neatceros. Ja tagad man jāraksta visu autoru vārdi secīgi, es neuzrakstīšu, jo secība nedaudz atšķiras no programmā rakstītā:

Darbus no saviem krājumiem lasīs Elvīra Bloma, Jānis Hvoinskis, Raimonds Ķirķis, Inga Pizāne, Sandra Ratniece, Katrīna Rudzīte, Jānis Tomašs, Toms Treibergs.

Par Jāņa Tomaša un Ingas Pizānes uzstāšanos biju sajūsmā, smaidīju un vēroju citus. Tomašs meistarīgi visu uzmanību pievērsa sev jau sākumā, akcentējot, ar baudījumu iekļautos sieviešu pupus dzejā. Vai tomēr viņš teica krūtis? Kāda starpība, klausītāju prāti fokusēti uz autoru tik un tā. Izdevās.

Klausoties Ingas lasījumu atskārtu, ka brīžos, kad dzejnieks lasa ar izteiksmi savu dzeju, to visu ir iespējams iztēloties. To logu un piedošanu; un tēvu, kurš neatpazina; un tik pazīstami svešu Parīzi. Skaisti.

Elvīra Bloma prezentēja sievieti parastu, ar atskaņām un melanholiju, par dzīvi kāda tā ir. Dzejā šķiet vispatiesākā, jo prozā var samelot, bet dzejnieks dzejā ietver visu kā ir. Sandra Ratniece savukārt bija kas jauns man pašai, lai gan viņas krājuma vāks ir pavīdējis skaistos Instagram attēlos. Abas patika.

Katrīna Rudzīte mazliet nepieklājīgi izlaboja pasākuma vadītāju Ronaldu Briedi. Man šis žests šķita nevajadzīgs un sagrāva visu patiku. Vairs neklausījos, prāts klejoja pa telpu, kopā ar skatienu.

Meitene melniem matiem turēja rokās skiču bloku un skicēja autorus, jau bija uzskicēts Toms Treibergs, Inga Pizāne un vēl kāds. Meitene sēdēja patālu, uz spilvena pie molberta, muguru atstutējusi pret sienu. No attāluma tikai Ingu un Tomu atpazinu, tad skiču bloks mainīja leņķi un noslēpa meitenes veikumu. Viņa veidoja visu autoru skices, cik nopratu. Vien žēl, ka tās nebija iespējams aplūkot.

Jāņa Hvoiska uzstāšanās kaut kā atbrīvoja, nevarēja saprast, kas tieši radīja omulību. Varbūt autora balss, vai izruna. Bet varbūt abas, jo saplūda dzejā.

Pasākumu noslēdza Toma Treiberga uzstāšanās. Rolands Briedis auditorijai paziņoja par Toma dzimšanas dienu, nolēmu neuzbāzties un pēc uzstāšanās tomēr nelūgt autora autogrāfu krājumā. Viņš turēja rokās savu krājumu, tajā bija ieliktas mazliet paņurcītas līmlapiņas, vāks nedaudz nobružāts, norādot uz to, ka autoram svarīgs. Klātesošie kāri klausījās. Kāds puisis sarauca pieri, saskaitīju sešas rievas. Uz palodzes bija oranžas puķes no O.Vācieša dārza. Pie sienam gleznas, kas pieder pie izstādes “Bibliotēka”, ja nekļūdos.

Pasākums vienas elpas vilcienā beidzās, kad Toms Treibergs nolasīja jaunu, krājumā neietvērtu dzejoli. Cilvēki uzsāka savu gaitu uz atgriešanos ikdienā.

Vai dzīve pēc dzejas ir tāda pati kā pirms tās?

– – –

Kaut reizi iesaku ikvienam apmeklēt kādu no Dzejas dienu pasākumiem, jo sevi ir jāpārsteidz!

Nosūtīju Agrim SMS ar tekstu:

“Kaut kur noteikti ir WhatsApp dzejnieku grupa, kurā viņi vienojās tomēr jaunāko arī nolasīt. Vienu vai divus.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s