Aiz stikla, steidzīgas ainas…

Sabiedriskais transports tagad tiek uzskatīts par kaut ko tādu, kas izplata slimības, vien tiem cilvēkiem, kas to izmanto ikdienā, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nu gluži tāpat kā uzvilkt kurpes, lai dotos uz darbu, cilvēks iekāpj autobusā, trolejbusā vai tramvajā. Iekāpt, apsēžas, vai gluži vienkārši pieņem lēmumu stāvēt, dažreiz piespiedu kārtā.

Viņa gāja mazo rociņu ielikusi tēva stingrā tvērienā sakļautajā plaukstā. Mazā, blondā galva griezās te uz vienu pusi, te otru, tad atskatījās, tad pacēla acis pret blakus ejošu tēvu, kaut ko jautāja un tēvs tai atbildēja. Profilā abi līdzīgi, vien tos šķira viedums un aizsteigušie gadi. Un tā viņi gāja roku rokā, vienādā tempā, mazā kaut ko jautājot un gaidot atbildi no pieaugušā, kas viņai it tuvs. Un viņš atbildēja stingri turot mazās plaukstu, gluži tāpat, kā reiz viņas vecumā turēja plaukstā iekļauto, no ķermeņa siltuma sasilušo rubli, kuru kā lielu dārgumu tam deva vecāki. Dārgumi jāsargā, vai ne!?

– – –

Bija pēdējā vasaras nedēļas nogale. Cilvēki steidza atpūsties, pabeigt nepabeigtās lietas, izkāpt no savas komforta zonas vai gluži vienkārši atpūsties, pietam tā, it kā tā būtu pēdējā reize. Jo vasaras vairs nebūs, tikai daži aizmirsa, ka nebūs vairs šogad, citu gadu vasaras taču neviens nav atcēlis. Un tās būs vēl ilgi pēc mums, gluži tāpat kā tās bija pirms mūsu paradīšanās šaisaulē.

Ārā jau krēsloja, savu vietu naktij ieņēma krūmos zvirbuļi, cilvēki brauca savās darīšanās. Trolejbusa šoferim kāda cienījama vecuma kundze stāstīja par mazbērniem, cik ļoti tie priecājās, kad viņa atbrauc ar speķa raušiem, aicina jau dzīvot līdzās, bet viņa negrib, patīk šiverēt vienai, nepieskatītai. Tagad ar pēdējo transportu brauc mājās, atpūsties. Jo rīt uz tirgu, svēta lieta.

Trolejbuss piestāja pieturā, mazliet ilgāk, ka piedien uzkavējās tajā, ielas tukšas un sastrēgumu nav, ierasto pieturu gabalu sanāk izbraukt ātrāk. Pretēja ceļa pusē tāda pat pietura, kurā tovakar vairs neviens trolejbuss nepiestās. Tajā sēdēja puisis, gadus 20-25 vecs, tā vaigus sedza bārdas rugāji, apģērbts viņš bija T-kreklā un šortos. Viņš sēdēja un neviena netraucēts lasīja grāmatu. Tās vāki bija piespiesti puiša ceļiem, viņš lasīja un šķita, ka pasaule ir apstājusies ap tā stāvu. Tieši tik harmoniski puisis ar grāmatu rokās, pieturā iederējās todien – pēdējā augusta piektdienā.

Dažas nedēļas vēlāk puisis tika manīts citā šī trolejbusa maršruta pieturā un jau ar citu grāmatu. Bija jau aukstāks, bet tas puisi neatturēja no piedzīvojuma, kuru sniedz lasīšana.

– – –

Suns stāvēja pie bāra durvīm un skatījās caur durvju stiklu. Viņa skatiens bija piekalts pie jaunā drauga, kurš stāvēja ārpusē un dziļi vilka cigaretes dūmus. Abi satikās turpat bārā, suns meklēja izklaidi, bet puiša dvēsele šķiet alka prieka un pozitīvu emociju. Vien tagad bija abiem jāatvadās. Puisis pienāca pie durvīm un skatījās caur stiklu uz suni, suns uz puisi, cerot, ka viņš atgriezīsies un turpinās spēli. Puisis nodzēsa cigareti, izmeta cigaretes galu atkritumu tvertnē, ienāca iekšā, notupās un iedeva sunim atvadu buču, tad pagriezās, uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Bija piebraucis taksometrs un viņš iekāpa tajā, attaisīja logu un brīdī, kad mašīna lēni uzsāka ceļu – pamāja sunim atvadas. Un tā viņi aizslīdēja viens no otra projām, katrs sava stikla pusē paliekot.

Bilde no personiskā arhīva.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s