Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Dzīve ir tik neparasta lieta. Brīnumi un negaidītas lietas notiek ik uz soli. Reiz zudusi draudzība negaidīti var atjaunoties. Tu vari nokļūt fantastiskās vietās pat iepriekš par tām nesapņojis. Cilvēks, no kura nekad nebūtu gaidījis atbalstu var pēkšņi pārsteigt ar uzmundrinājumu. Būt.

Ejot ar piena paku, kas iespiesta starp fasētu, šķēlēs sagrieztu sieru, “Lāču” maizi (kas sola būt dabīga un nesaturēt draņķus), košļeņu un kečupa paciņām es sapņoju par ērtu vakaru dīvānā, ar siltas kafijas krūzi un žurnālu. Rezultātā uzvārīju zupu, paēdu un iemigu sēdus, uz tā paša ainiņā ietvertā dīvāna, jo biju cēlusies piecos. Ne viss notiek tā, kā mēs plānojam.

Tās pašas takas un ceļi, kurus ejam var pēkšņi iemirdzēties pavisam cita gaismā, ja uz ceļā esošo ainavu paskatāmies no cita rakursa. Pacelt acis pret ēkas fasādi, ieskatīties veikala skatlogā un stiklā redzēt savu atspulgu. Vērties namu korēs un mākoņu izraibinātās debesīs. Elpot.

Saņemties izdarīt jau ilgāku laiku atliktās lietas var tikai tad, kad tam ir noskaņa. Dažreiz vajag tam pusstundu, citreiz dienu, vai pāris gadus. Sēdēju istabas vidū ar divām kastēm mantu un domāju, kāpēc es šo nodaru. Varēju taču neaiztikt, kastes taču nelikās traucētas. Nopūsties.

Galu galā izmetu trīs kastes ar nevajadzīgam mantām, saliku divus “Rimi” papīra maisus ar lietām un aiznesu uz “Otra elpa”. Pāris gadu laikā apaugt ar mantām ir vieglāk par vieglu. Grūti ir tikai pierast pie fakta, ka mantu ir daudz par daudz un ir pienācis laiks no daļas atbrīvoties. Varēt.

Mēs tik bieži nenovērtējam sevi, savas domas (par sevi) balstam uz citu viedokļu pamata, dzīvojam tādas dzīves , kādas nevēlamies. Ciešam un uzskatām, ka tā dzīvo visi un tā ir norma. Kaut kādā brīdī saprotam, ka viss ir aizgājis totālā persikā. Kaut kur tepat blakus, vai iekšā dzīvo depresija, kura barojas no Taviem pašpārmetumiem un svin svētkus, kad sevi noniecini, netici saviem spēkiem un nolīdzini sevi pie grīdlīstes.

Šādos brīžos ir jāatceras, ka vienīgais supervaronis, kurš var Tevi glābt esi Tu pats. Ka dzīvē var sasniegt labsajūtu tikai darot tās lietas, kuras Tevi iedvesmo, aizrauj un dara laimīgu. Tas var būt jebkas, galvenais ir tam ļauties. Neviens cits nevarēs Tevi piespiests būt laimīgam, baudīt mirkli un būt sev. Tu esi vissvarīgākā persona savā dzīvē!

P.S. – Bildes no personīgā arhīva