“We have two lives and the second begins when we realize we have only one.” Vēstīja no Ingas saņemtā atklātnīte. Un patiesi, mums ir tikai viena dzīve un tajā laiks skrien tik ātri. Un kā Tu to iznieko?

Gāju caur ziemas nogurdināto Vērmanes dārzu, vakardienas vējš ir kārtīgi izpurinājis koku zarus un sīki zariņi, mazi sprungulīši un zaru ķekari izdaiļoja pie bruģa piesalušā ledus paliekas. Kailajos krūmu puduros čivināja zvirbuļu bari, virs cilvēku galvām pārlaidās baložu orda, šoreiz nevienu neaplaimojot ar – no putna pakaļgala izkritušo “laimi”. Dziļdomīgi komunicējošam pārim no aizmugures vilkās pabalējis špics, kas īpaši nesteidzās panākt saimniekus, jo arī suņa ķepas slīd uz spīdīgās žļurgas.

Vecrīgā skan ierastās tūristu čalas, lai gan ieliņās tukšākas nekā ierasts. Garam pabrauc pašvaldības policijas ekipāža. Līvu laukumā reti tiek manīti rotu pārdevēji, toties krāsainās jakās blandās cilvēki un traucē manu vēlmi nobildēt ēku fasādes. Šodien man nav pacietības nogaidīt, jo vienam bariņam cilvēku pazūdot, parādās otrs.

Samulstu ieraugot, ka veikals uz kuru tik mērķtiecīgi devos ir aizveries, noeju gar tukšo skatlogu raugoties savā atspulgā. Ātri izkalkulēju, kur varētu citviet dabūt man vēlamās lietas un soļoju tālāk, līdz sasniedzu citu veikalu. Divas meitenes izrāda nepatiku apskatot veikala durvis, pieeju klāt un saprotu nepatikas cēloni – inventarizācijas diena. Būs jāpaliek bezšā.

Kaut kādā brīdī sareibst galva, no gaisa, no vēja, no pastaigas. Saprotu, ka jāpaņem kafija līdzņemšanai. Kafejnīcā sēž cilvēki, bez maskām un bauda līdzšinējās dzīves atblāzmu. Fake till you make it.

Barista ilgi gatavo kafiju, paralēli skraida un gatavo online pasūtījumu, kura saturu nemitīgi pārbauda planšetē un tāpat kļūdās. Gaidu savas desmit minūtes un prātoju, vai ir vērts vēl gaidīt, ja no manis pat nav pieņemts pasūtījums. Ienāk pārītis un nostājās man aiz muguras.

Meitene visu laiku rausta masku, pavelk zem deguna, tad uzstutē maskas augšmalu uz degungala, tad pavelk tā, lai maska stāv pareizi, tad atkal atkārto visu no sākuma. Tāds gruzīņu deguns slēpjas zem maskas, laikam cenšas izlauzties un parādīties pilnā krāšņumā, tas arī rada meitenei nemieru un tiek raustīta maska, cita izskaidrojuma neredzu.

No manis tiek pieņemts pasūtījums. Beidzot. Galva joprojām nedaudz griežas. Pasūtu latte ar sīrupu.

Laiks kaut kā baigi aizsteidzās pastaigājoties un galva pēc latte pārstājusi reibt. Jāsāk doties uz mājas pusi, pa ceļam nolemju iziet Avota ielu, ļoti patīk māju fasādes tajā. Drīz būs pavasaris un uz palodzes parādīsies puķu podi, kas ziedēs līdz vēlam rudenim. Ne visi izliek, bet ik gadu pāris puķupodi ir manīti.

Mājās uzsildu tējkannu, krūzē ielieku Earl grey tējas paciņu, kamēr varās ūdens, ledusskapī atrodu citronu un sagriežu to šķēlītēs. Piebēršu arī cukuru, šoreiz.

Domāju par lietām, kuras esmu atlikusi, kuras reiz darīja mani laimīgu, bet kuras esmu atstājusi novārtā. Blogs ir viens no tiem.

Varbūt mēs iekšēji baidāmies no laimes un prieka, tāpēc atgrūžam cilvēkus, atstājām novārtā hobijus, atliekam uz “rītdienu” lietas, kuras iespējams nekad tā arī neatsāksim darīt, ja nesaņemsimies!?

Es gribu saņemties, sevis dēļ un nebaidīties. Dzīvot. Just.