“Aizliegtais pianīns” by Māris Bērziņš

MB2Šo Māra Bērziņa grāmatu es vēlējos izlasīt no tā brīža, kad pats autors, prozas lasījumu nedēļas ietvaros, bija nolasījis tās fragmentu. Fragments toreiz mani tā aizrāva, ka citu autoru lasījumi šķita pliekani un neinteresanti.

Māris Bērziņš ir pazīstams ar savu romānu “Svina garša” no sērijas “XX gadsimts”, kas reālistiski ataino Latvijas vēsturi. Noteikti katram ir jāizlasa vismaz viena no šīs sērijas grāmatām. Kā arī autora slavenie stāstu krājumi “Gūtenmorgens” un “Gūtenmorgens. Otrreiz.” noteikti ir dzirdēti, par tiem runāja gan sabiedriskajā transportā, gan radio, televīzijā un pat uz ielas.

Tā kā raksta Māris Bērziņš neraksta neviens. Viņa valoda ir tik plūstoša un raita, vārdi tik izmeklēti un brīvi, ka šķiet, ka nevis lasi grāmatu, bet gan skaties filmu, vai arī visi šie notikumi vienkārši norisinās lasītāja acu priekšā.

Turpināt lasīt

Atskats uz prozas lasījumiem… Nr.2

Palaist garām prozas lasījumu, kad tiek prezentēta pirmā sērija otrās sezonas raidījumam “Literatūre”, es nevarēju. Šo raidījumu daudzi iemīlēja no pirmās sērijas 2018. gada prozas lasījumu laikā, arī es. Pietam par pasākuma norises vietu tika izvēlētas Mākslas akadēmijas telpas, šajā ēkā es līdz šim neesmu spērusi kāju un protams man bija vēlme to apmeklēt, jo tā ir viena no skaistākajām celtnēm Rīgā (manuprāt). Un protams, visam pa vidu proza, daudz, daudz labas prozas.

Pasākums bija sadalīts divās daļās. Pirmās daļas laikā pasākuma vadītāja bija Inga Gaile, dzejniece un vienkārši skaista sieviete. Šīs daļas ietvaros savus darbus prezentēja: Edmunds Frīdvalds, Ieva Melngaile, Helga Tormane un Rihards Bargais.

 

 

Turpināt lasīt

Atskats uz prozas lasījumiem… Nr.1

Plakats-2019gala-Preview-For-WEB-768x1086Nedēļu atpakaļ klausītājus, lasītājus un citus kultūras baudītājus priecēja prozas lasījumu nedēļa, kuras laikā gan zināmi, gan jaunie autori prezentēja savus prozas darbus vai fragmentus no tiem.

Sākās prozas lasījumu nedēļa un 03.12.2019. autori un interesenti tika pulcēti Rīgas mākslas telpā, kas atrodas netālu no Rīgas domes, Kungu ielā 3. Šajās telpās es biju pirmo reizi. Pasākuma nosaukums: “Saule aust Austrumos”. Novilkuši virsjakas, ieskatījušies spogulī, mēs devāmies ieņemt vietas.

Pasākuma radītāji bija izveidojuši tādu kā stadionam līdzīgu vietu, telpas vidū, kur no visām četrām pusēm bija salikti krēsli, bet vidū bija brīvs. Savukārt nelielās skatuves bija saliktas pa stūriem, kas tikai veidoti no krēslu iežogojuma esošajā telpā. Viss jau izskatījās maģiski, interesanti un saistoši.

Turpināt lasīt

“Kas te notiek” by Rvīns Varde

hdrplJa atmiņa mani neviļ, tad autors bija rakstījis un publicējis savus gara darbus arī jau sen mirušajā ORB.lv.* Protams gribējās redzēt ko ir sarakstījis kāds no tā laika autoriem, jo laikam ejot daži blogu autori ir sasnieguši sava hobija atzīšanu par literatūru, izdodot grāmatu vai grāmatas.

Jau iepriekš vēlos atvainoties izdevniecībai un autoram par šo atsauksmi un vēlos norādīt nevajag manas domas uztvert personīgi. Šeit paustā kritika atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā iekļautajām pilsoņa tiesībām.

Teikšu godīgi, lasot “Kas te notiek” es beidzot sapratu, ka grupas “Instrumenti” dziesmu vārdiem ir jēga. Un pat lielāka, nekā tekstam, kas ir satilpināts mazajā autora krājumā.

Turpināt lasīt

Mazliet #2, par izkāpšanu no komforta zonas…

specialsnowflakeMēs dzīvojam tajā vidē, kas mums ir šķietama pieņemama. Izveidojam pasauli ap sevi tieši tādu, ar kādu ir ērti sadzīvot. Būsim godīgi, viss tas, kas ir mūsu dzīvē ir mūsu apzinātā izvēle.

Vai Tu vienmēr pieņem lēmumus apzināti?

Pirms Tevī rodas pretestība jautājumā par apzināto izvēli, atceries, ka šorīt Tu biji tas, kurš pamodās 30 minūtes vēlāk, nekā vajadzēja, nepaēdi brokastis un izvēlējies domāt, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret Tevi. Protams var jau sevi žēlot, bet laiks skrien, tas negaida, kad sāksi dzīvot, tas turpina savu gaitu, gluži tāpat kā Tavas šūnas dalās un noveco. Laiks plūst, viss mainās, bet Tu iznieko dzīvo uzskatot, ka visuma sazvērestības tiek perinātas tikai un vienīgi pret Tevi! Netiek!

Turpināt lasīt

Mazliet #1, par laimi…

be-happyIr pagājusi nedēļa, kopš Spiikiizi koprakstīšanas pasākumā es sarakstīju šo ierakstu. Nebiju publicējusi, jo bija vēlme pārliecināties, ka manas sajūtas nemainīsies. Un ziniet, es joprojām parakstos zem katra sarakstītā vārda. Ameriku es neatklāju, bet domāju, ka ikvienam būs vērtīgi atkārtot to, ko viņš zin. Zin par laimi.

Vai Tu jūties laimīgs? Nu tā pa īstam, no sirds!? Ar visu to, kas Tev ir. Ar tām lietām kuras kā skeleti tiek slēptas Tavā skapī, iedomu vai īstajā, kas atrodas Tavā miteklī.

Vai Tu esi kādreiz aizdomājies, kas Tevi īsti dara laimīgu? Sajūtas, lietas, vietas?

Turpināt lasīt

Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Turpināt lasīt

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpināt lasīt

Pavasara pārdomas… :)

I-am-in-charge...Happiness-e1533186185868Parasti mani rīti sākās agri. Tieši tik agri, lai es paspēju atmosties dušā, izmazgāt matus, tos izžāvēt, uzkrāsoties un pabrokastot. Kaut kādā mirklī sakārtoju somu, vai pārlieku mantas citā somā, kā šorīt. Neskatoties uz to, ka uz skolu devos kleitā, nolēmu paņemt sportisko Puma mugursomu, vieglāk.

Šodien no pakaramā tika noņemta mana krāsainā žakete, kuru iegādājos jau ļoti sen. Bet cilvēks ir tāda interesanta būtne, ka brīdī, kad kaut ko pērk viņš ir TIK drošs, ka tieši šis apģērba gabals, kas pasvītros viņa identitāti un tad, kaut kas notiek un saproti, ka varbūt kas tāds citiem nepatiks un Tu jutīsies ne savā ādā dēļ citu skatieniem. Uzvilku žaketi pa virsu kleitai un atzinu par labu esam. Pasmaidīju savam atspulgam. Tad es uzvelku kurpes un dodos ielās.

Rīgas ielās. Vēl pirms gadiem 4 es nemaz nebiju iedomājusies, ka dzīvošu Rīgā, tolaik, kad dzīvoju Īrijā man šķita, ka vienkārši plūstu. Ka neizvēlos savu dzīvi. Ka viss tas, kas ir manā dzīvē ir tikai mistiskā likteņa pirksts. Un viss tas grūtums ir man uzvelts kaut kādas netaisnības un iepriekšējās pieredzes dēļ. Vainoju visu, karmu, cilvēkus, situācijas. Žēloju sevi un cīnījos ar vējdzirnavām. Apzināties, ka viss tas, kas ar mani notiek ir manas izvēles un manis novilkto robežu dēļ es toreiz negribēju. Un nācās izkāpt no komforta zonas.

Tā, gandrīz četrus gadus vēlāk esmu šeit. Trīspadsmit kvadrātmetru lielajā istabiņā. Stūrī, uz žāvētāja,žāvējās šodien izmazgātās drēbes. Logs ir vaļā, tādēļ divi puķupodi ir atraduši savu vietu uz zemes, pie radiatora. Kaut kur pa ielu traucās ātrās palīdzības brigāde, sirēnām skanot. Bet es sēžu savā cietajā, gulēšanai neērtajā dīvānā ar datoru rokās. Un esmu laimīga, šeit un tagad, ar sevi.

Šorīt uz BA “Turība” devos ar vilcienu. Man tik ļoti patīk braukt ar vilcienu, ka varētu to darīt brīvdienās vienkārši prieka pēc. Sēdēt sēdeklī, vērot cilvēkus un ainavas aiz loga, kas nomaina pilsētvidi vidi pret aizaugušam pamalēm.

Mēs bijām pieci. Pieci kursa biedri, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija nokārtojuši eksāmenu. Nācām to pārrakstīt. Ar dažiem kopā esam no pirmā kursa, daži mums piebiedrojās pavisam nesen. Mūsu attiecības ir tieši tik nesaprotamas, ka no malas nemaz nevar saprast, esam draudzīgi, vai tomēr nē. Bikli. Izņēmām atļaujas un devāmies uz katedras telpu. Izvilkām katrs savu datoru, iekārtojāmies krēslos, saskatījāmies un gaidījām. Pārmijām dažus vārdus par lektoriem un sākām rakstīt.

Pusotra stunda palidoja buroties cauri Eiropas Savienības un Padomes regulām, cenšoties atrisināt it kā vieglo, bet āķīgo kāzusu. Ceram, ka izdevās.

Dodoties mājup, pa ceļam iegāju kafejnīcā “Caffeine” un iegādājos ledus kafiju. Priecājos par sauli un smaidīju pretimnācējiem. Cik gan maz vajag priekam, tikai izvēlēties būt priecīgam.

Atnākusi līdz Barona centram nolēmu izdzert kafiju sēžot uz brīvā pieturas soliņa. Pienāca večuks, nolika somu, kaut ko tajā meklēja. Pa to laiku bija piebraucis 11. tramvajs uz Mežaparku. Tikai durvju aizvēršanās signālam atskanot večuks saprata, ka tramvajs ir te, paķēra savu tašu un skriešus devās uz vēl atvērtajām durvīm. Filigrāni ieleca tramvajā un nopīkstināja e-talonu. Bet es tikmēr sūcu savu ledus kafiju un smaidīju. Par mums, par cilvēkiem, par izvēlēm.

Cik bieži mēs šādi te ielecam savos dzīves tramvajos pēdējā brīdī, jo kaut ko bakstāmies un nemanām savas iespējas, bet pēdējā mirklī paspējam ķert to dzīves lapsu aiz astes.

Bilde ņemta ŠEIT.

 

“Ceturtais kauliņš” by Dace Judina

IMG_20190208_142036_532Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.

Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.

Turpināt lasīt