Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Aptuveno notikumu gaitu Jūs sapratāt? Bet ja nē, izstāstīšu, jo Jūsu fantāzija noteikti atšķiras no manas realitātes.

Tātad, norunājam, ka došos pakaļ tam nelaimīgajam printerim. Sazvanījos ar iepriekšējo īpašnieci, norunājām laiku. No agra rīta sataisījos un braucu tam pakaļ, jo norunājām, ka 11:00 man jābūt pie šīs sievietes. Norunātajā laikā biju norunātajā vietā.

Kad man parādīja printeri man jau uzreiz visa iedvesma sašļuka papēžos. Es sapratu, ka printeris būs vecs, bet lai būtu TIK vecs. Saka protams, ka dāvātam zirgam zobos neskatās. Bet, ja Jūs zināt kā izskatās EPSON EPL-5500 1995 gada modelis, tad noteikti sapratīsiet manu sašutumu. Tā sāni bija izdeguši saulē un korpusu klāja daudz dažādu pleķu. Es domāju, ka šis printeris ne tikai bija redzējis kā pieaug bijušās saimnieces dēls, bet domāju, bija arī lūkojies uz to, kā iemācās staigāt viņas mazbērni.

Aizstiepu protams to mājās. Lieki piebilst, ka to neizdevās pievienot manam datoram, kur nu vēl ieinstalēt. Sēdēju un domāju, ko lai ar to iesāk. Izmest bija žēl, jo cilvēks (kaimiņiene) bija ieguldījusi visu savu labo enerģiju un par mani iedomājusies. Tas mēnešus 3 tas putēja pie mana skapja, līdz sadūšojos un izmetu to ārā. Saprotot, ka nebūs nekādas aršanas. Tā ir veca manta un man nav vajadzīga, bet uzbāzties un piedāvāt to citiem man nav nedz vēlēšanās nedz spēka.

Kāds pasmaidīs un pateiks – tā nenotiek. Bet kāds cits ieraudzīs sevi šajā stāstā. Tikai manta būs cita.

Protams, stāsts nav galā. Aizvakar šī pati kaimiņiene atkārtoti pieklauvēja pie manām durvīm. Nu jau jautājot vai man nav vajadzīga sulas-spiede. Viņa vēlās pārdot savu par 50 EUR, savukārt iegūto naudu ieguldot jaunas sulas-spiedes iegādei. Protams ir arī problēma manī, es dažkārt neprotu pateikt nē. Nē, tas nenozīmē, ka šoreiz piekritu darījumam. Man nav nepieciešama sulas-spiede, jo sulas es praktiski nedzeru. Bet, ja man tomēr ir vēlme kādu nobaudīt, es dodos uz vietām, kur ir iespēja tādu iegādāties, svaigu un uzreiz. Pietam, nereti Rimi ir labas akcijas un sulas-spiede tur maksā ap 35 EUR. Ja jau neesmu izmantojusi šo lielisko piedāvājumu, sulas-spiede man nav vajadzīga.

Bet, pasakot nē šim piedāvājumam, es sāku aizdomāties par to, cik bieži cilvēki tiek pakļauti šādiem “piedāvājumiem”, no kuriem dažkārt nav iespējams atteikties, jo saimnieks ir diezgan pārliecinošs un uzmācīgs. Tā reiz dabūju no savas māsas peldmēteli (halātu), no kura bija grūti atbrīvoties. tas vienkārši karājās manā skapī un es to nelietoju. Man vispār nepatīk halāti, es nekad neskatos to virzienā veikalos un man nav bijusi vēlme sev tādu iegādāties. Bet, toreiz, māsa mani tik ļoti pārliecināja, ka viņas vecais peldmētelis man noderēs. Tas ir tik ērts un joprojām kā jauns (laikam pati ar diez cik bieži to nebija lietojusi). Protams pēc kāda laika es no tā atbrīvojos.

Reiz tieši tādā pašā veidā ieguvu veselu eko kosmētikas līniju un pavisam par velti. Nu labi, šoreiz kosmētiku izlietoju, jo tā tiešām bija laba. Draudzenei savukārt āda bija sausa un šī sērija to sausināja vēl vairāk, savukārt manu kombinēto ādu tā padarīja dzīvīgu. Pietam, citos apstākļos to nekad nebūtu pamēģinājusi, jo eko veikalos uz kosmētiku īpaši neskatos, ne vienmēr ir pieejami testeri un dažkārt cena ir lielāka, nekā luksus klases kosmētikai.

Bet, neraugoties arī uz dažiem plusiem, ko var sveši krāmi radīt mūsu dzīvē, der atcerēties, ja piedāvājot kaut kādas noteiktas lietas citam, otram ir jādod arī atkāpšanās ceļš. Nevar uzspiest un domāt, ka tikai tāpēc, ka esat tā izdomājis, otram ir obligāti jāņem, nu jau Jums nevajadzīga lieta.

Un noteikti padomājiet divreiz, jo nereti mantas ir jau nokalpojušas un tā vien prasās pašas uz izgāztuvi, nevajag savu draugu un vecāku dzīvi padarīt par Jūsu mantu Getliņiem. Vienkārši saņemieties un izmetiet, neuzkraujot atbildību uz cita pleciem. Jo nokalpojušās mantas tik un tā nonāk atkritumos. Cieniet arī otru.

Bildes ņemtas ŠEIT un ŠEIT!

5647764_keep_calm_and_throw_away_your_trash

Advertisements

Par to pašu, par bailēm…

ZWHUZigHGm9_bPhteNk3WvSC6Oo_6ImGXrM-tVGrecsVienas no lielākajām cilvēku bailēm ir nevis nāve, bet tikšana ārā no savas komforta zonas. Nekas cilvēku nebaida tik ļoti, ka iespēja būt izmestam no ierastā.
Es laikam esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas mīl pakļaut sevi pārmaiņu stresam un pati, labprātīgi mēdzu lekt ārā no laivas, tikai atrodoties ar galvu zem ūdens, pirms izniršanas, sāku apdomāt to, bet varbūt tas nav droši, varbūt ir dziļš un vispār, mēdz būt arī straumes un zemūdens akmeņi… (šeit gribās ielikt to smaidiņu, kur meitene taisa facepalm)

Draugi bieži vien ir neizpratnē un uz jautājumu “Vai Tu nebaidies!?”, es protams, cenšoties saglabāt – visu varošās sievietes tēlu, atbildu, ka nē! Protams, ka arī es baidos. Protams, ka arī es vienatnē mēdzu salūzt un raudāt spilvenā. Tas ir normāli!

Turpināt lasīt

Smaržas un garšas, kas…

FuturePresentPastProtams ikviens zin, ka pagātni ir nepieciešams laist vaļā, bet ir tāda pozitīva pagātnes daļa, kas raisa pozitīvas emocijas, nevis atblāzmu uz iegūto, negatīvo pieredzi. Un vai tiešām arī šī pagātnes daļa ir jāatlaiž, atstājot nebūtībā? Es tam nepiekrītu, tādēļ brīžos, kad man pietrūkst pozitīvo emociju, cenšos sameklēt tās lietas, kas man iepriekš ir devušas tās netveramās sajūtas, kuras ar smaidu atceros. Šīs ēdamās un ne tik ēdamās lietas liek atcerēties tikai man svarīgus dzīves posmus un ļauj pakavēties atmiņās. Domāju, ka ikvienam ir šādas lietas. Vēlos šoreiz nedaudz pastāstīt par dažām lietām, kuras izmantoju pozitīvo emociju gūšanai.

Turpināt lasīt

Mihails Labkovskis – Kā iemīlēt sevi un nostiprināt pašvērtējumu

Tieši divas dienas pirms manas 31. dzimšanas dienas Forum Cinemas piedāvāja publisku konsultāciju, kuru vadīja psihologs Mihails Labkovskis. Lieki piebilst, ka biļetes tika pārdotas zibens ātrumā vēl februāra vidū. Par pašu psihologu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes jau iepriekš no krievu blogeriem, kuriem ikdienā sekoju. Bet, par visu pēc kārtas.

Mihails Labkovskis ir ekstra klases psihologs ar 30 gadu pieredzi un 20 gadus pieredzi konsultāciju sniegšanā radio un televīzijā. Viņa lekcijas, jeb publiskas konsultācijas vienmēr pulcē pilnas zāles. Skatītāju rindās ir ne tikai sievietes, bet arī pa kādam vīrietim. Viņš ir ļoti harizmātisks, tiešs un patīkams. Klausīties viņā var stundām. Krieviski runājošs psihologs ar ebreju saknēm, kurš nešķitīs augstprātīgs pat tad, kad Tev acīs teiks acīmredzamo.

Turpināt lasīt

Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Turpināt lasīt

Daces Judinas jaunākās grāmatas atvēršanas svētki…

bilde1Teikšu tā, man ir fantastiski draugi! (Čau Agri!!!) :) Jo izrādās ir arī vīrieši, kas ieklausās un atcerās. Visā tajā gada beigu steigā un pēcsvētku skrējienā, kad gribējās nobremzēt, bet īsti nebija spēka, gandrīz biju palaidusi garām vienu jauku un ļoti iepriecinošu gada notikumu. Agris bija tik jauks un FB mani uzaicināja uz pasākumu, kuru rīkoja “Latvijas Mediji”, atvēru uzaicinājumu un gandrīz iespiedzos, jo blakus bija kalendārs un pēc ašas kalkulācijas sapratu, ka es pat varētu šoreiz tikt. Divus iepriekšējos autores grāmatu atvēršanas svētkus darba dēļ bija sanācis palaist garām. Bet šoreiz biju nolēmusi doties, jo visu dzīvē jau nevar palaist garām.

Pēc darba devos uz Dziranu ielu 21, kur mitinās “Latvijas Mediji”, neskatoties uz to, ka bija jau satumsis manu elpu aizrāva jaukais ēku komplekss ar žogu, gāju iekšā smaidot. Uzzinājusi kā tieši nokļūt līdz vietai, kur būs grāmatas atvēršanas svētki, es devos turp. Zinu, ka grāmatu atvēršanas svētkos parasti ir iespējams iegādāties arī grāmatu eksemplārus par īpašu cenu, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bieži na skaidras naudas, līdz ar to bija jādodas uz grāmatu veikaliņu, lai iegādātos savu grāmatas eksemplāru, maksājot ar karti. Un īstenībā labi vien ir, jo grāmatu veikals bija tik gaišs un jauks, ka noteikti tur atgriezīšos, lai nolūkotu vēl kādu grāmatu, kuru izdod izdevniecība.

Turpināt lasīt

Filma – Idiokrātija (Idiocracy (2006))…

idiocracy-posterJums taču arī mēdz gadīties, ka visa informācija, kura atnāk vienā laikā ir līdzvērtīga pēc satura un tādejādi dod iesēju no vairākiem skatu punktiem paraudzīties uz tajā brīdī, interesējošo lietu!? Šobrīd lasu vienu no OSHO grāmatām ->” Vispirms esi, pēc tam Tu vari veidot attiecības ” un paralēli kaut kā ienāk interesanta informācija, kas ir par to pašu tēmu, kas šobrīd ir manā galvā. Par to, kur iet šī pasaule un vai vispār tā kaut kur iet. Kā arī dažkārt aizdomājos par iespēju, ka notiek nevis sabiedrības progress, bet gan regress. Par grāmatu runājot, būs gan tās apskats, gan dažu domu iztirzājums. Respektīvi, ja Jums būs vēlme, šeit būs ko palasīt. Bet, tagad par filmu.

Esmu vairākkārtīgi atgādinājusi un citiem iemācījusi vienu gudru domu, kuru reiz Fotoblog bloga lapās izteica AliseKoKo –“Cilvēki ir ceļa zīmes mūsu dzīves ceļā”. Es tam piekrītu un īstenībā esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kurus esmu sastapusi, pat katrs puns un pārsistais celis ir/bija tā vērts, jo bez tā visa es nebūtu es.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Turpināt lasīt

Dzeja un atdzeja II

P_20170916_174514Manas attiecības ar dzeju ir bijušas diezgan vētrainas. Kādu laiku mēs labi sapratāmies, tad mazliet pašķirāmies, pēc laika atkal atgriežoties viena otras skavās, līdz pilnīgam atsalumam. Dzeja bija dzeja un tā nebija vairs manas ikdienas sastāvdaļa. Ja neskaita īsās dzejas rindas, kuras svētkos nosūtīju draugiem. Lai gan, kopš 2005. gada es ik pa laikam sev prātā skandinu Aleksandra Bloka (Krievija 1880-1921) dzejoli, šad, tad izlasu draugu rakstītās rindas, vai dāvinu skaistās dzejas grāmatas draugiem, īsti dzeja nesaistīja manu uzmanību. Bet, visam ir tieksme mainīties, vai ne!?

Teikšu godīgi, NicePlace telpās biju pirmo reizi, kā arī dzejas lasījumu klausījos šodien pirmo reizi. Kopumā, ejot no pasākuma biju tik lielā sajūsmā, ka aizmirsu kāds ir mājas ārdurvju kods, lieki piebilst, ka to jau gandrīz pusotru gadu spiežu nedomājot, pēc atmiņas. Nācās zvanīt kaimiņienei un lūgt, lai pasaka kāds ir kods. Jo piecu minūšu laikā biju izmēģinājusi neskaitāmas kombinācijas, tā arī netiekot kāpņu telpā. Bet, runājot par dzeju…

Turpināt lasīt