Smaržas un garšas, kas…

FuturePresentPastProtams ikviens zin, ka pagātni ir nepieciešams laist vaļā, bet ir tāda pozitīva pagātnes daļa, kas raisa pozitīvas emocijas, nevis atblāzmu uz iegūto, negatīvo pieredzi. Un vai tiešām arī šī pagātnes daļa ir jāatlaiž, atstājot nebūtībā? Es tam nepiekrītu, tādēļ brīžos, kad man pietrūkst pozitīvo emociju, cenšos sameklēt tās lietas, kas man iepriekš ir devušas tās netveramās sajūtas, kuras ar smaidu atceros. Šīs ēdamās un ne tik ēdamās lietas liek atcerēties tikai man svarīgus dzīves posmus un ļauj pakavēties atmiņās. Domāju, ka ikvienam ir šādas lietas. Vēlos šoreiz nedaudz pastāstīt par dažām lietām, kuras izmantoju pozitīvo emociju gūšanai.

P_20180501_194821_vHDR_Auto_1Sakšu ar vienu no vecākajām lietām, kuru atceros un kuru joprojām ir iespējams iegādāties. Šokolādes konfektes, kurām pa vidu ir kokosrieksts. Ja godīgi, tās joprojām ir tieši TIK labas, kā tolaik. Bērnībā saldumi bija citādāki, ikviens, kurš ir aptuveni manā vecumā, vai mazliet vecāks, atcerēsies arī Fregata un Bingo šokolādes batoniņus. Tad nu lūk, šīs šokolādes konfektes tika pirktas un dalītas trepju telpā ar draugiem, kad lija lietus, neviens no mūsu vecākiem negribēja mūsu baru aicināt pie sevis, jo 6 bērni spēj radīt traci, kašķēties un apvainoties par neko. Tad nu mūsu izklaides parasti noritēja trepju telpā. Protams tas bija tikai vasaras periodā, jo skolas laikā mums nebija laika. Vasaras sākumā parasti kāds atnesa kāršu kāvu un visu vasaru mēs to nospēlējam tik tālu, ka kārtis lipa viena pie otras klāt. Bet mēs turpinājām spēlēt. Starp spēlēm tika sabērtas saujās šīs konfektes un nesteidzīgi, runājot par visu un neko mēs pavadījām savu brīvo laiku.

P_20180501_194727_vHDR_Auto_1Neskatoties uz to, ka mūsu barā bija puiši, mēs, meitenes kaut kā spējām arī sarosīties, paspēlēt Bārbijās un apēst kādu meitenīgu saldumu. Ik reizi, kad veikalā redzu ka māmiņa savai meitai pie kases nopērk šīs tauriņu končas, es nodomāju – aha, viņa atceras savu jaunību un tāpēc šīs konfektes pērk. Tās joprojām ir lētas un garšo tieši tā kā pirms gadiem 20-25. Šīs bija mūsu pirmās želejkonfektes, manā bērnībā nebija pieejami Haribo lācīši. Mums bija košļājamās gumijas plāksnītēs, plombīra saldējums ar papīra uzlīmi uz tā, balta torte ar dzeltenām želejas saulītēm (neatceros nosaukumu gan) , Kis-Kis īrisu konfektes, kuras vienmēr dēļ pirmā kodiena salipināja abus žokļus tieši tik cieši, ka bija jāgaida līdz siekalas to elles konfekti kaut mazliet izkausēs. Coca-cola, Fanta un Sprite bija stikla pudelēs un mēs tās baudījām tikai īpašos brīžos, man tas gods bija tad, kad braucām vilcienā uz Ukrainu. Vienmēr tiku pie savas ilgi gaidītās Fanta pudelītes. Protams tas bija tikai vasarās, bet bija forši, visu pārējo laiku mums bija vecāku gatavotie trīs litru burkās fasētie kompoti ar veselām zemenēm, ķiršiem un nenormāli gardām ābolu daiviņām.

P_20180501_194920_vHDR_Auto_1Divas brīnišķīgas vasaras man bija tas gods izdzīvot Somijā. Dziļi, dziļi mežā. Mums bija tikai tālie kaimiņi, kurus redzējām reti. Bet no rītiem bija pasakainākie brīži, kad diļļu lauks vel bija rasas pilns, saule vēl nededzināja, bet maigi glāstīja ādu, bet briežu mammas uz ezeru veda dzirdīt savus mazuļus. Zaķi cilpoja tā, it kā lauks piederētu viņiem, bet gumijas zābaki līdz pat pusdienas laikam bija labākais ko cilvēki ir izdomājuši. Jo kājas neizmirka rasā un bija ērti. Tuvākais veikals bija 20 km attālumā, bet pilsēta vēl tālāk. Māja atradās kalna galā un tai blakus veseli divi ezeri. Somijas mežā dzīvo īsti meža kaķi, ne nē, ne lūši. Bet parasti pūkaini kaķi, kas ir savvaļas un nav bijuši pieradināti. Viens no tādiem reiz nozaga mums līdaku. Bet labi, stāsts nav par pašu Somiju, par to es varētu stāstīt daudz un dikti, Jūs jau saprotat…  Stāsts ir par dušas želeju. Ik vienai sievietei patīk jebkāda vīriešu uzmanība, man bija divi forši kolēģi, puiši manā vecumā un no Kuldīgas. Protams ik pa laikam tiku arī pie kāda komplimenta un man veltītas uzmanības. Toreiz iznāku uz lieveņa, saulītē, nesen kā no dušas, mati slapji, šie abi sēž, pīpē, sestdiena. Saulīte cepina, agrs rīts, mazās alus pudelītes jau vaļā, džeki atpūšas. Sākam runāt par to, ko darīsim šodien un vai lūgsim, lai ved mūs uz pilsētu. Neatceros kāpēc man bija jāpastiepjas pēc kaut kā blakus vienam no džekiem, bet viņš saķēra manu roku plaukstas locītavā un pasmaržoja ādu. Es stāvu izbrīnīta, bet šis – man nav ne jausmas kas tas ir, bet Tev tik nenormāli labi vienmēr smaržo āda… Nosarku un vnk paraustīju plecus. Protams uz katra ādas produkti, smaržas un losjoni smaržo citādi, bet man joprojām patīk kā tieši šī dušas želeja smaržo uz manas un ne šī komplimenta dēļ…

P_20180430_200020_vHDR_Auto_1Mistika, kuru ražo Dzintars ir joprojām tikpat laba kā tolaik, kad mācījos RTU Ventspils filiālē. Tās bija manas mīļākās ikdienas smaržas. Kāds tagad nosmīkņās, bet es tiešām tās ik pa laikam mēdzu nopirkt arī tagad. Draudzene, ar kuru diemžēl vairs nedraudzējamies jau ilgāku laiku, bet kuru joprojām atceros ar smaidu un kuras vārds man joprojām saistās tikai šādā kombinācijā -> Vitiņa-Saulīte, tolaik, kad vēl draudzējamies lietoja Dzintara smaržas Rīgas ceriņi. Un abas šīs smaržas man atgādina to jauko laiku koledžā un visus tos piedzīvojumus, kurus piedzīvojām kopā. Arī lauku disenes… Spogulis tika pirkts Somijā, kaut kādā ļoti lētā veikaliņā, bet man pieder joprojām. Pirmais metāliskais spogulis, kuru biju sev iegādājusies. Grāmata savukārt ir no ne tik senas pagātnes, to man ieteica draudzene ar kuru biju iepazinusies Īrijā, Justīne teica, ka šo grāmatu vajag izlasīt, protams līdz šim brīdim neesmu to izdarījusi, bet visam savs laiks.

P_20180501_194457_vHDR_Auto_1Īstenībā ļoti sen nevarēju atrast sev tādu tēju, kas man ļoti, ļoti garšotu. Un, kuru es labprāt dzertu vairāk ka vienu reizi. Esmu izmēģinājusi visas tās modīgās Yogi tējas un ja godīgi man negaršo. Pietam tieši tā – ĻOTI NEGARŠO!!! Tad izmēģināju iemīlēt Lipton, Loyd tējas un galu galā beidzu mocīties, pārejot uz kafijas dzeršanu. Protams nav veselīgākais variants, toties garšo. Sēdēju te vienu dienu, pļāpāju ar Dūdu (čau!) un atcerējos, ka toreiz, kad braucām uz Somiju, mēs līdzi ņēmām daudz dažādu Latvijas preču, protams arī tējas. Māsa toreiz bija izrēķinājusi, ka beramā tēja būs izdevīgāks variants diviem cilvēkiem un paņēma trīs paciņas Možuma tējas, kuras redzat bildē. Atcerējos, ka šīs tējas tur esot dzēru ar prieku, pat nesūdzoties par “atkritumiem” krūzē. Iedomājos, ka jāpaskatās vai tās vēl pieejamas veikalos, sapratu ka ir un kādā no brīvdienām devos lūkot. Pamēģināju bailīgi katru no tām un galu galā visas tās tējas paciņas kas krāja putekļus plauktā izmetu laukā, jo šīs tējas es tiešām labprātīgi dzeru, man garšo un vienmēr prasās pēc vēl. Protams, par gaumēm nestrīdas, bet beidzot atradu tieši to, kas garšo.

P_20180430_200251_vHDR_Auto_1Un viena no pēdējām lietām, kas man palīdz atcerēties tos laikus, kad es biju jauna un skaista, ir Garnier sejas krēms. Toreiz tas smaržoja nedaudz savādāk, bet neteiktu, ka tagad man nepatiktu tā smarža. Konsistence ir pat ļoti laba un es labprātīgi to lietoju arī tagad. Pērku reti, jo dienas krēmus lietoju maz, man vairāk patīk krēmi, kurus jāklāj uz nakti, bet dažkārt paniekojos arī ar kādu dienas krēmu. Pildspalva ir palikusi mantojumā no mīļās omas, piespraude no koledžas laika un brieža rags no skolas laikiem, kad braucām jaukās ekskursijās. Tam joprojām ir patīkama rada sarža, dažkārt vienkārši aizveru acis un dziļi to ieelpoju. Atceroties sasvīdušās maizītes garšu un kotletes ar tomātiem, kurus vecāki deva līdzi uz ekskursijām, pudelē zaptesūdens un laime pilnīga… Mums tomēr bija forša bērnība bez planšetēm, datoriem, mobilajiem telefoniem un interneta.

Vai Tev ir kāda tāda lieta, kuras smarža vai garša atgādina kaut ko īpašu tikai Tev? Uzraksti komentārā, priecāšos uzzināt. :)

P.S. – Pirmā bilde ņemta ŠEIT, pārējās no personiskā arhīva.

Advertisements

Mihails Labkovskis – Kā iemīlēt sevi un nostiprināt pašvērtējumu

Tieši divas dienas pirms manas 31. dzimšanas dienas Forum Cinemas piedāvāja publisku konsultāciju, kuru vadīja psihologs Mihails Labkovskis. Lieki piebilst, ka biļetes tika pārdotas zibens ātrumā vēl februāra vidū. Par pašu psihologu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes jau iepriekš no krievu blogeriem, kuriem ikdienā sekoju. Bet, par visu pēc kārtas.

Mihails Labkovskis ir ekstra klases psihologs ar 30 gadu pieredzi un 20 gadus pieredzi konsultāciju sniegšanā radio un televīzijā. Viņa lekcijas, jeb publiskas konsultācijas vienmēr pulcē pilnas zāles. Skatītāju rindās ir ne tikai sievietes, bet arī pa kādam vīrietim. Viņš ir ļoti harizmātisks, tiešs un patīkams. Klausīties viņā var stundām. Krieviski runājošs psihologs ar ebreju saknēm, kurš nešķitīs augstprātīgs pat tad, kad Tev acīs teiks acīmredzamo.

Turpināt lasīt

Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Turpināt lasīt

Daces Judinas jaunākās grāmatas atvēršanas svētki…

bilde1Teikšu tā, man ir fantastiski draugi! (Čau Agri!!!) :) Jo izrādās ir arī vīrieši, kas ieklausās un atcerās. Visā tajā gada beigu steigā un pēcsvētku skrējienā, kad gribējās nobremzēt, bet īsti nebija spēka, gandrīz biju palaidusi garām vienu jauku un ļoti iepriecinošu gada notikumu. Agris bija tik jauks un FB mani uzaicināja uz pasākumu, kuru rīkoja “Latvijas Mediji”, atvēru uzaicinājumu un gandrīz iespiedzos, jo blakus bija kalendārs un pēc ašas kalkulācijas sapratu, ka es pat varētu šoreiz tikt. Divus iepriekšējos autores grāmatu atvēršanas svētkus darba dēļ bija sanācis palaist garām. Bet šoreiz biju nolēmusi doties, jo visu dzīvē jau nevar palaist garām.

Pēc darba devos uz Dziranu ielu 21, kur mitinās “Latvijas Mediji”, neskatoties uz to, ka bija jau satumsis manu elpu aizrāva jaukais ēku komplekss ar žogu, gāju iekšā smaidot. Uzzinājusi kā tieši nokļūt līdz vietai, kur būs grāmatas atvēršanas svētki, es devos turp. Zinu, ka grāmatu atvēršanas svētkos parasti ir iespējams iegādāties arī grāmatu eksemplārus par īpašu cenu, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bieži na skaidras naudas, līdz ar to bija jādodas uz grāmatu veikaliņu, lai iegādātos savu grāmatas eksemplāru, maksājot ar karti. Un īstenībā labi vien ir, jo grāmatu veikals bija tik gaišs un jauks, ka noteikti tur atgriezīšos, lai nolūkotu vēl kādu grāmatu, kuru izdod izdevniecība.

Turpināt lasīt

Filma – Idiokrātija (Idiocracy (2006))…

idiocracy-posterJums taču arī mēdz gadīties, ka visa informācija, kura atnāk vienā laikā ir līdzvērtīga pēc satura un tādejādi dod iesēju no vairākiem skatu punktiem paraudzīties uz tajā brīdī, interesējošo lietu!? Šobrīd lasu vienu no OSHO grāmatām ->” Vispirms esi, pēc tam Tu vari veidot attiecības ” un paralēli kaut kā ienāk interesanta informācija, kas ir par to pašu tēmu, kas šobrīd ir manā galvā. Par to, kur iet šī pasaule un vai vispār tā kaut kur iet. Kā arī dažkārt aizdomājos par iespēju, ka notiek nevis sabiedrības progress, bet gan regress. Par grāmatu runājot, būs gan tās apskats, gan dažu domu iztirzājums. Respektīvi, ja Jums būs vēlme, šeit būs ko palasīt. Bet, tagad par filmu.

Esmu vairākkārtīgi atgādinājusi un citiem iemācījusi vienu gudru domu, kuru reiz Fotoblog bloga lapās izteica AliseKoKo –“Cilvēki ir ceļa zīmes mūsu dzīves ceļā”. Es tam piekrītu un īstenībā esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kurus esmu sastapusi, pat katrs puns un pārsistais celis ir/bija tā vērts, jo bez tā visa es nebūtu es.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Turpināt lasīt

Dzeja un atdzeja II

P_20170916_174514Manas attiecības ar dzeju ir bijušas diezgan vētrainas. Kādu laiku mēs labi sapratāmies, tad mazliet pašķirāmies, pēc laika atkal atgriežoties viena otras skavās, līdz pilnīgam atsalumam. Dzeja bija dzeja un tā nebija vairs manas ikdienas sastāvdaļa. Ja neskaita īsās dzejas rindas, kuras svētkos nosūtīju draugiem. Lai gan, kopš 2005. gada es ik pa laikam sev prātā skandinu Aleksandra Bloka (Krievija 1880-1921) dzejoli, šad, tad izlasu draugu rakstītās rindas, vai dāvinu skaistās dzejas grāmatas draugiem, īsti dzeja nesaistīja manu uzmanību. Bet, visam ir tieksme mainīties, vai ne!?

Teikšu godīgi, NicePlace telpās biju pirmo reizi, kā arī dzejas lasījumu klausījos šodien pirmo reizi. Kopumā, ejot no pasākuma biju tik lielā sajūsmā, ka aizmirsu kāds ir mājas ārdurvju kods, lieki piebilst, ka to jau gandrīz pusotru gadu spiežu nedomājot, pēc atmiņas. Nācās zvanīt kaimiņienei un lūgt, lai pasaka kāds ir kods. Jo piecu minūšu laikā biju izmēģinājusi neskaitāmas kombinācijas, tā arī netiekot kāpņu telpā. Bet, runājot par dzeju…

Turpināt lasīt

Augusta favorīti….

august-favorites-reviewJau kādu laiku biju domājusi par to, ka savā blogā ir nepieciešams ieviest šo rakstu sēriju. Ceru, ka tā tiks ieviesta uz palikšanu. Jo būs vēlme pēc kāda laika arī pašai atskatīties uz visu, kas ir paticis pagātnē. Nu lūk, pastāstīšu Jums mazliet par savu augustu.
Augusts bija tāds savāds mēnesis, kura laikā paspēju gan pēc ilgajiem laikiem paslimot, gan pastrādāt, gan tikt Jāņa Rozes ikmēneša Ziņnesī. Bet, par visu pēc kārtas.

Un tātad, ja runājam par Ziņnesi, tad manu pirmo, drukāto interviju ir iespējams izlasīt ŠEIT, ja nu kādam ir vēlme un laiks ar to iepazīties un, iepriekš tas nav bijis izdarīts.

Turpināt lasīt

“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt