Filma – Idiokrātija (Idiocracy (2006))…

idiocracy-posterJums taču arī mēdz gadīties, ka visa informācija, kura atnāk vienā laikā ir līdzvērtīga pēc satura un tādejādi dod iesēju no vairākiem skatu punktiem paraudzīties uz tajā brīdī, interesējošo lietu!? Šobrīd lasu vienu no OSHO grāmatām ->” Vispirms esi, pēc tam Tu vari veidot attiecības ” un paralēli kaut kā ienāk interesanta informācija, kas ir par to pašu tēmu, kas šobrīd ir manā galvā. Par to, kur iet šī pasaule un vai vispār tā kaut kur iet. Kā arī dažkārt aizdomājos par iespēju, ka notiek nevis sabiedrības progress, bet gan regress. Par grāmatu runājot, būs gan tās apskats, gan dažu domu iztirzājums. Respektīvi, ja Jums būs vēlme, šeit būs ko palasīt. Bet, tagad par filmu.

Esmu vairākkārtīgi atgādinājusi un citiem iemācījusi vienu gudru domu, kuru reiz Fotoblog bloga lapās izteica AliseKoKo –“Cilvēki ir ceļa zīmes mūsu dzīves ceļā”. Es tam piekrītu un īstenībā esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kurus esmu sastapusi, pat katrs puns un pārsistais celis ir/bija tā vērts, jo bez tā visa es nebūtu es.

Turpināt lasīt

Advertisements

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Turpināt lasīt

Dzeja un atdzeja II

P_20170916_174514Manas attiecības ar dzeju ir bijušas diezgan vētrainas. Kādu laiku mēs labi sapratāmies, tad mazliet pašķirāmies, pēc laika atkal atgriežoties viena otras skavās, līdz pilnīgam atsalumam. Dzeja bija dzeja un tā nebija vairs manas ikdienas sastāvdaļa. Ja neskaita īsās dzejas rindas, kuras svētkos nosūtīju draugiem. Lai gan, kopš 2005. gada es ik pa laikam sev prātā skandinu Aleksandra Bloka (Krievija 1880-1921) dzejoli, šad, tad izlasu draugu rakstītās rindas, vai dāvinu skaistās dzejas grāmatas draugiem, īsti dzeja nesaistīja manu uzmanību. Bet, visam ir tieksme mainīties, vai ne!?

Teikšu godīgi, NicePlace telpās biju pirmo reizi, kā arī dzejas lasījumu klausījos šodien pirmo reizi. Kopumā, ejot no pasākuma biju tik lielā sajūsmā, ka aizmirsu kāds ir mājas ārdurvju kods, lieki piebilst, ka to jau gandrīz pusotru gadu spiežu nedomājot, pēc atmiņas. Nācās zvanīt kaimiņienei un lūgt, lai pasaka kāds ir kods. Jo piecu minūšu laikā biju izmēģinājusi neskaitāmas kombinācijas, tā arī netiekot kāpņu telpā. Bet, runājot par dzeju…

Turpināt lasīt

Augusta favorīti….

august-favorites-reviewJau kādu laiku biju domājusi par to, ka savā blogā ir nepieciešams ieviest šo rakstu sēriju. Ceru, ka tā tiks ieviesta uz palikšanu. Jo būs vēlme pēc kāda laika arī pašai atskatīties uz visu, kas ir paticis pagātnē. Nu lūk, pastāstīšu Jums mazliet par savu augustu.
Augusts bija tāds savāds mēnesis, kura laikā paspēju gan pēc ilgajiem laikiem paslimot, gan pastrādāt, gan tikt Jāņa Rozes ikmēneša Ziņnesī. Bet, par visu pēc kārtas.

Un tātad, ja runājam par Ziņnesi, tad manu pirmo, drukāto interviju ir iespējams izlasīt ŠEIT, ja nu kādam ir vēlme un laiks ar to iepazīties un, iepriekš tas nav bijis izdarīts.

Turpināt lasīt

“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt

Kaspars Zlidnis “Iespējam nav robežu, ja dari to, kas Tev patīk”….

P_2Man bija lieliska iespēja apmeklēt vieslekciju, kurā uzstājās Kaspars Zlidnis. Ziniet, ir tāda neaptverama lieta dzīvē, kad Tu atrodies tieši tur, kur Tev ir jābūt. Saņem tieši to informāciju, kuru ir nepieciešams saņemt. Un saproti, ka dzīve ir tieši tik skaista, cik pats ļauj tai būt.

Par Kasparu kā personību varētu runāt ilgi, grupas “Gain Fast” mūziķis, ielu vingrošanas kustības aizsācējs Latvijā, kā arī VEF Kvartāla un VEF Kvartāla Kamerzāles radošais direktors. Un tās nav visas šī interesantā cilvēka esības šķautnes.

Viņš ieradās ar vārdiem – es netaisos Jums neko mācis, vien vēlos pastāstīt par savu pieredzi. Tad tika pateikts, ka šo lekciju viņš vēlās sākt ar dziesmu, piesēdis uz galda malas viņš sāka spēlēt ģitāru un izpildīja dziesmu “Dzīvot vienmēr” (noskaņai).

Kaspars pastāstīja par savu dzīvi, projektiem kurus ir uzsācis un kuri šobrīd top. It kā šķiet, ka viss ir no dažādām sfērām, bet kopumā ir vienots. Jo viņš dara tieši to, ko darīt viņam patīk un sanāk vislabāk.

Turpināt lasīt

Kārtības maģija by Marija Kondo…

Kārtības maģijaPēdējā laikā diezgan daudz tiek runāts par minimālisma dzīvesveidu. Ļoti daudzi cilvēki par to uzņem video, raksta garus rakstus, kas tiek publicēti ne tikai interneta vidē, bet arī žurnālos un avīzēs.

Savā dzīvē, ja atskatās uz pagātnes noieto taku, varu apgalvot, ka esmu piecas reizes visu sākusi no sākuma (sākot visu no nulles, bez šķīvjiem, dakšiņām utt). Līdzi paņemot tikai tik daudz, cik ielien manos divos čemodānos (drēbes, apavi). Visu pārējo es esmu pārvākšanās brīdī vai nu metus ārā, vai atdevusi labdarībai. Kāds pateiks – bet tā taču ir tīrākā mantas un naudas izniekošana. Jo pārvācoties taču tāpat visu pirksi no jauna. Atklāšu savu “dzen”, tās ir tikai mantas!!! Cilvēki pirks mantas arī tad, ja viņiem būs pilnīgi viss jau iegādāts. Ikdienā lieto 2 šķīvjus un vienu bļodiņu, bet skat, akcija un TIK skaisti šķīvji veikalā, kā lai neņem!? Labi, iepriekšminētais var attiekties uz sievietēm, bet šos šķīvjus var nomainīt arī pret salīdzinājumu par sporta apaviem, makšķerēšanas piederumiem vai skrūvgriežiem.

Turpināt lasīt

Pārdomas, par neko…

4-81Nolemtība. (noskaņai) Kad kārtējo reizi daļā no dzīves notiek pilnīgi viss pretēji tam, kā ceri un vēlies. Sāc domāt, kas gan ir noticis greizi. Protams varētu teikt, ka pie vainas ir pesimistiska domāšana, bet, ko darīt, ja tieši šajā dzīves posmā esi domājis pozitīvi, cerējis un labām lietām un darījis tā, kā šķitis pareizi!? Cilvēka smadzenes ir tā iekārtotas, ka sākumā sāc vainot citus. Visi citi ir vainīgi! Visi!!!
Kaut kad, mazliet vēlāk, kad saproti, ka nav īsti citu, ko vainot. Sāc vainot sevi. Ar savām domām sāc sevi graust un noniecināt, paralēli vēl vairāk iedzenot sevi nelaimīga cilvēka tēlā. Un sāc palikt nelaimīgs ar savām izvēlēm, lietām, kas Tevi bija iepriecinājušas un draugiem, kas vienmēr ir turējuši Tavus plecus, kad Tev bija grūti…

Aiziet. Brīžos, kad saproti, kas Tev dara dzīvē sāpes, ir jāatrod ļoti liels gribasspēks, lai vienā brīdī saprastu, ka ir pienācis laiks aiziet no šīs vietas, situācijas un/vai cilvēkiem. Dažkārt ienāk prātā domā – atrast biļeti vienā virzienā uz kādu siltu valsti, iegādāties to un aizlidot, nevienam neko nesakot. Izmetot simkarti lidostas atkritumu tvertnē, izdzēst visus iespējamos saziņas kanālus internetā (e-pasta kontu utt). Aiziet vai varbūt aizbēgt…

Tu. It tikai viena problēma. No sevis neaizbēgsi!


Īstenība. Un tā Tu kūleņo pa dzīvi kā pliks pa nātrēm, pietam ar pamatīgu alerģiju pret šo augu. Kāp uz tā paša grābekļa. Pievilini cilvēkus, kas Tevi nenovērtē. Atgrūd draugus. Maldies. Iekšēji sevis spīdzini ar domām, ka neesi nekā vērts. Neveiksminieks! Un dzīve ir elle zemes virsū. Viss ir slikti.


Patiesība. Paņemot baltu lapu un sākot uz tās rakstīt visas labās un sliktās lietas, Tu sāc saprast, ka labo ir vairāk. Tikai dzīves peripetijas/cilvēki/notikumi ir mums tā sačakarējušas domu gaitu, ka notiekot vienai ne īpaši patīkamai lietai, viss labais sabrūk kā kāršu namiņš. Un ir vienalga, ka labo lietu bija 300, bet sliktā tikai viena. Labais vairs nav nekā vērts, ir tikai tas sliktais, tas mazais punktiņš, kas grauž un pāraug lielā caurumā un liek Tev padoties. Padoties savam psiholoģiskajam teroram.

Saņemties. Iemīlēt sevi no jauna. Nebēgt no sevis. Mainīt attieksmi pret sevi, citiem, lietām un situācijām. Nepadoties. Neturēties pie cilvēkiem, kā slīcējs pie salmiņa. Nežēlot sevi. Varēt. Gribēt. Būt!

Visgrūtākais dzīvē ir iemācīties noturēt visu labo tādā līmenī, lai sliktas/nepatīkamas lietas, kuras pastāvošajā brīdī nespēj mainīt, nespētu aizēnot visu labo. Visus smaidus, smieklus, notikumus, cilvēkus un pats galvenais Tevi!

Dzīve ir skaista, ja mēs paši to sev nesačakarējam ar domām.


P.S. –  Ar mani viss kārtībā, man nav depresijas un dzīve ir tieši tik skaista, cik pati ļauju tai būt! ;) Tas tā, ja nu kāds šo visu sāk piemērot autores personībai. (pēcvārda noskaņai)

Bilde ņemta ŠEIT!

Pārpratums lidostā…

woman_in_a_black_coat_10_loPastāstīšu par atgadījumu no manas dzīves. Sāksim ar to, ka esmu diezgan melnīgsnēja. Es krāsoju melnus matus, man ir tumšas uzacis un vēl es vienmēr sev ar laineri izteiksmīgas līnijas. Man patīk melnas kleitas un zeķubikses 80 den. Kā arī melnas somas un man ir mūžvecs melns rokas bagāžai paredzēts čemodāns un vēl, es mēteļa apkaklīti vienmēr stīvēju uz augšu.

Apmēram esmu pastāstījusi par to, kā izskatos (ja ir daži, kas to nezin), tad nu ir pienācis laiks stāstam.  Ryanair lidmašīna ielido Dublinas lidostā, kāds vīrietis laipni noceļ manu smago rokas bagāžas čemodānu. Es ierasti, ātri tieku ārā no lidmašīnas un dodos uz termināla pusi. Viss ir kā vienmēr. Cilvēki kā skudras, kas dodas apjūkot kur nu kurais, bremzējot citus un cenšoties paralēli savākt savas nesen pamodušās atvasītes. Un es, kas zin, ka viņu gaida ceļš jautrā kompānijā līdz paredzētai dzīvesvietai.

Turpināt lasīt