Mazliet, par laimi…

be-happyIr pagājusi nedēļa, kopš Spiikiizi koprakstīšanas pasākumā es sarakstīju šo ierakstu. Nebiju publicējusi, jo bija vēlme pārliecināties, ka manas sajūtas nemainīsies. Un ziniet, es joprojām parakstos zem katra sarakstītā vārda. Ameriku es neatklāju, bet domāju, ka ikvienam būs vērtīgi atkārtot to, ko viņš zin. Zin par laimi.

Vai Tu jūties laimīgs? Nu tā pa īstam, no sirds!? Ar visu to, kas Tev ir. Ar tām lietām kuras kā skeleti tiek slēptas Tavā skapī, iedomu vai īstajā, kas atrodas Tavā miteklī.

Vai Tu esi kādreiz aizdomājies, kas Tevi īsti dara laimīgu? Sajūtas, lietas, vietas?

Vai zināji, ka laime nav tāds nebeidzams laimes sajūtas virknējums, tā nav neizsmeļama un nebeidzama. Tā nevar Tevi pavadīt 24/7. Un vai zini kāpēc!? Es centīšos izskaidrot.

Brīžos, kad mēs uz ielas redzam cilvēkus, kas iet savās gaitās, smaida un izskatās laimīgi, mēs nereti nodomājam: “Hmm, šis cilvēks noteikti ir laimīgs, visa viņa dzīve noteikti ir tāds nebeidzamu prieka brīžu piepildīts gājums”.

Nereti šim visam pie reizes ienāk domas, ka mēs gan neesam laimīgi ar lietām, kuras mums ir, darbs nospiež, alga par mazu, kurpes par šauru un vēl tūkstoš un viena lieta, kas katru dara nelaimīgu iezogas mūsu galvās. Šajos brīžos neviens neatceras labo, jo salīdzina. Salīdzina sevi ar to sajūtu, kas redzēta otra sejā. Bet patiesību jau mēs nezinām.

Varbūt šīs cilvēks saņēma vienkāršu īsziņu no kreditora, ka kredīts, kas viņu visus šos gadus bija mocījies beidzot ir nomaksāts un tagad viņam būs iespēja doties ar draugiem uz kafejnīcu, jo nevajadzēs skaitīt pēdējās kapeikas no algas līdz algai.

Vai arī šim cilvēkam paziņoja, ka sarežģītā operācija, kuru veica viņa četrkājainam mīlulim ir noritējusi veiksmīgi un dzīvnieks ir atmodies no anestēzijas.

Mēs nezinām, kas noticis cilvēka dzīvē un pieņemam, vispārinot, ka kopskatā tas cilvēks ir laimīgs. Nezinot un neredzot kā viņš jūtās visu pārējo laiku. Ik viens reizi pa reizei sāk justies nelaimīgs un tas ir normāli.

daa4e506f67eb6e1d304ff0e9e69aff7cbd09d98dbe5ae44295d235697e6be9e

Radiet tādu dzīvi, no kuras ir labi iekšienē, nevis tādu, kas tikai izskatās labi no ārpuses.

Runājot par laimi ir jārunā arī par mīlestību pret sevi. Ļoti bieži laimes sajūta ir atkarīga no mīlestības pret sevi. Ja cilvēks sevi nemīl, viņš 98% gadījumu nav apmierināts ar to, kas ir viņa dzīvē. Ar savu izskatu, draugiem, radiem, lietām, vietām, darbu, godīgi sakot – jebko.

Kāpēc manuprāt šīs lietas ir saistītas? Jo viss tas, kas ir Tavā dzīvē ir, ir Tava un tikai TAVA izvēle!!! Būsim godīgi, ja Tu esi piedzimis kādā no daudz maz attīstītām valstīm, Tev dzīvesvietā ir pieejams ūdens un elektrība, karma jau no pašiem pirmsākumiem nav pret Tevi sazvērējusies. Jo, ja būtu Tu būtu piedzimis kādā neattīstītā valstī un vienīgā doma, kas Tevi katru rītu motivētu būtu -> izdzīvot!

Atceries, ka darba vieta ir Tava izvēle un mūsdienās ir iespējams darbu mainīt, jo Tu neesi vergs un Tev nav jāgaida, līdz darba devējs Tevi kādam pārdos un iespējams, ka tur būs labāki apstākļi. Atceries, Tev ir izvēle, galvenais nebaidīties iziet no savas komforta zonas (kas nereti aprobežojas ar mūžīgo čīkstēšanu).

Mūsdienās ir iespējams arī atrast citus draugus, kad dalīs Tavas intereses un būs pret Tevi jauki.

Viss ir Tavās rokās un sevis mīlēšanu ir jāsāk ar to lietu maiņu, kuras Tevi dara nelaimīgu. Jo kā jau es iepriekš teicu, viss tas, kas ir Tavā dzīvē nav vienkārši sagadīšanās un ir tikai un vienīgi Tava apzinātā izvēle.

Sevis mīlēšana vienmēr sākās ar lietu pieņemšanu un lietu maiņu, kas cilvēku nomāc.

Piemērs no pašas dzīves: Kādu laiku biju īrējusi istabiņu, tādējādi dzīves platību bija nepieciešams dalīt ar citiem cilvēkiem. Un protams mēs visi esam atšķirīgi, katram ir savi ieradumi un garastāvokļa maiņas. Kādā brīdī es sapratu, ka mana dzīvesvieta mani nomāc, mani nomāca šie apstākļi, kurus pati reiz biju izvēlējusies par labu esam. Man sāka riebties atgriezties mājās. Un šī sajūta man ļoti nepatika. Kā Jūs domājat, ko es darīju? Nē, es nemainīju savu attieksmi pret esošo situāciju, es sāku meklēt atsevišķu dzīvesvietu. Es iedomājos kādā dzīvoklī es vēlētos dzīvot un atradu tieši to, ko meklēju, jo piegāju pie šīs lietas apzināti.

Visu var mainīt, vajag tikai gribēt un nebaidīties, jo godīgi sakot, tagad jau esi sliktākajā, iespējamajā pozīcijā, Tu jūties nelaimīgs!!!

Screenshot_20190823_103222_com.instagram.android

Neviens vārds, kas lido Tavā virzienā, nedrīkst mainīt Tavu attieksmi pret sevi

Nereti tas, kas mums dara nelaimīgus ir citu cilvēku radītā nevērtības, jeb mazvērtības sajūta. Vai Tu zini par ko es runāju? Noteikti zini!

Ir lietas, par kurām mēs sevi cienām, ikviens no mums ir kaut ko sasniedzis savā dzīvē, esam labas kolēģes, draugi, iespējams vecāki. Īsi sakot esam labi lomā, kuru spēlējam ikdienā. Un tad pēkšņi nāk kāds un pasaka kaut ko tādu, kas mūs satriec lupatu lēveros.

Nu nesaki, ka tā neesi jūties. Noteikti esi.

Paņemsim banālu piemēru par sievietēm: Sievietei sāk patikt konkrēts vīrietis, viņa nopērk abonementu sporta zālē, sevi moka ar negaršīgu, bet veselīgu smūtiju dzeršanu, noskuj kājas, jo tagad taču ir kura dēļ to darīt. Iztērē 1/4 algas frizierim, kosmētikai un visādām citādām uzpariktēm, kuras agrāk viņas dzīvē neieņēma pat ievērības vērtu vietu. Beidzot iegādājās drēbes, kas izceļ viņas auguma aprises, nevis padara vēl neglītāku un… Un viņa uzzina, ka iekarotais vīrietis īstenībā ir aizņemts, vai arī viņa nav viņa gaumē. Un šajā brīdī viņa ir salauzta, sporta zāli sāk apmeklēt retāk, jūtās slikti un šo sajūtu apēd ar šokolādes, vīna vai citu, neveselīgu našķu palīdzību. Viņas pašapziņa ir uz nulles. Viņa sevi nemīl, viss ir slikti un visi tie komplimenti, kas tika saņemti iepriekš ir sētas kaķim zem astes. Viņa ir sasniegusi savu nulles atskaites punktu. Līdz nākamajam vīrietim, līdz nākamajam kritienam.

Screenshot_20190821_130038_com.instagram.android

Liela nozīmē pieaugot ir to lietu aizmiršana, kuras mums iemācīja citi… Cilvēki, kuri nesaprata ko paši dara…

Tu taču saproti, ka šī dzīve ir vienīgā, kas Tev dota. Neviens no mums nevarēs nospiest “Replay” vai “Back” pogu un izdzīvot to no jauna. Tādēļ ķer kaifu, ķer kaifu no katra dzīves mirkļa. No katra notikuma un pats galvenais no sevis. Ķer kaifu!!!

Nē es nerunāju par aizliegto vielu lietošanu, es runāju par mirkļu baudīšanu tā pa īstam.

Zini taču to nodrāzto teicienu “Neviens Tevi nevar mīlēt, ja Tu pats sevi nemīli”, un īstenībā tā ir taisnība. Nereti cenšamies atrast savu vērtību uz citu cilvēku rēķina, cenšamies un domājam, ka mēs sevi sāksim mīlēt tad, kad mūs kāds iemīlēs. Bet tā nenotiek. Nelaimīgs cilvēks nevar kļūt laimīgs uz otra mīlestības rēķina. Tā vienkārši nenotiek.

Atceries, ka dzīve ir tagad, nevis tad, kad Tu nometīsi 10 kilogramus, kad pelnīsi 1000 eiro uz rokas vai tad, kad satiksi savu sapņu cilvēku. Kaifo no savas dzīves un atrodi tajā laimi šeit un tagad. Pērc lietas, kas Tev patīk, nevis tas, ko spiež sabiedrība vai mode, izmet visu to, kas Tevi neraisa prieku, vienalga vai tās ir lietas vai neveselīgas attiecības.

Ļauj sev apkārt būt tiem cilvēkiem, kas Tevi novērtē, palīdz Tavai attīstībai un ļauj Tev būs pašam sev. Dzer garšīgāko tēju no skaistākās krūzes, lasi grāmatas uzlicis kājas uz dīvāna malas, nopērc ziepju burbuļus un pūt tos stāvot pilsētas centrā. Dari to, kas ļauj Tev būt laimīgam. Negaidi īpašus mirkļus, radi tos pats. Ja vēlies redzēt noteiktu filmu vai teātra izrādi, vai noklausīties koncertu – dodies, negaidi kompāniju, nebaidies baudīt mirkļus viens. Jo vienīgais, ko mums nākās dzīvē nožēlot ir garām palaistās iespējas un mirkļi.

Esi! Kaifo no sevis un savas dzīves!!! Nebaidies būt laimīgs un atceries, ka laime ir atkarīga tikai no Tevis. Nevis no likteņa, karmas vai citiem cilvēkiem!

TheHitch

Dzīve tiek mērīta ne no veikto ieelpu un izelpu daudzuma, bet no to momentu daudzuma, kad no laimes mums aptrūkstas elpa.  (Citāts no filmas “Hitch” 2005)

Bildes ņemtas ŠEIT.

Advertisements

Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Turpināt lasīt

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpināt lasīt

Pavasara pārdomas… :)

I-am-in-charge...Happiness-e1533186185868Parasti mani rīti sākās agri. Tieši tik agri, lai es paspēju atmosties dušā, izmazgāt matus, tos izžāvēt, uzkrāsoties un pabrokastot. Kaut kādā mirklī sakārtoju somu, vai pārlieku mantas citā somā, kā šorīt. Neskatoties uz to, ka uz skolu devos kleitā, nolēmu paņemt sportisko Puma mugursomu, vieglāk.

Šodien no pakaramā tika noņemta mana krāsainā žakete, kuru iegādājos jau ļoti sen. Bet cilvēks ir tāda interesanta būtne, ka brīdī, kad kaut ko pērk viņš ir TIK drošs, ka tieši šis apģērba gabals, kas pasvītros viņa identitāti un tad, kaut kas notiek un saproti, ka varbūt kas tāds citiem nepatiks un Tu jutīsies ne savā ādā dēļ citu skatieniem. Uzvilku žaketi pa virsu kleitai un atzinu par labu esam. Pasmaidīju savam atspulgam. Tad es uzvelku kurpes un dodos ielās.

Rīgas ielās. Vēl pirms gadiem 4 es nemaz nebiju iedomājusies, ka dzīvošu Rīgā, tolaik, kad dzīvoju Īrijā man šķita, ka vienkārši plūstu. Ka neizvēlos savu dzīvi. Ka viss tas, kas ir manā dzīvē ir tikai mistiskā likteņa pirksts. Un viss tas grūtums ir man uzvelts kaut kādas netaisnības un iepriekšējās pieredzes dēļ. Vainoju visu, karmu, cilvēkus, situācijas. Žēloju sevi un cīnījos ar vējdzirnavām. Apzināties, ka viss tas, kas ar mani notiek ir manas izvēles un manis novilkto robežu dēļ es toreiz negribēju. Un nācās izkāpt no komforta zonas.

Tā, gandrīz četrus gadus vēlāk esmu šeit. Trīspadsmit kvadrātmetru lielajā istabiņā. Stūrī, uz žāvētāja,žāvējās šodien izmazgātās drēbes. Logs ir vaļā, tādēļ divi puķupodi ir atraduši savu vietu uz zemes, pie radiatora. Kaut kur pa ielu traucās ātrās palīdzības brigāde, sirēnām skanot. Bet es sēžu savā cietajā, gulēšanai neērtajā dīvānā ar datoru rokās. Un esmu laimīga, šeit un tagad, ar sevi.

Šorīt uz BA “Turība” devos ar vilcienu. Man tik ļoti patīk braukt ar vilcienu, ka varētu to darīt brīvdienās vienkārši prieka pēc. Sēdēt sēdeklī, vērot cilvēkus un ainavas aiz loga, kas nomaina pilsētvidi vidi pret aizaugušam pamalēm.

Mēs bijām pieci. Pieci kursa biedri, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija nokārtojuši eksāmenu. Nācām to pārrakstīt. Ar dažiem kopā esam no pirmā kursa, daži mums piebiedrojās pavisam nesen. Mūsu attiecības ir tieši tik nesaprotamas, ka no malas nemaz nevar saprast, esam draudzīgi, vai tomēr nē. Bikli. Izņēmām atļaujas un devāmies uz katedras telpu. Izvilkām katrs savu datoru, iekārtojāmies krēslos, saskatījāmies un gaidījām. Pārmijām dažus vārdus par lektoriem un sākām rakstīt.

Pusotra stunda palidoja buroties cauri Eiropas Savienības un Padomes regulām, cenšoties atrisināt it kā vieglo, bet āķīgo kāzusu. Ceram, ka izdevās.

Dodoties mājup, pa ceļam iegāju kafejnīcā “Caffeine” un iegādājos ledus kafiju. Priecājos par sauli un smaidīju pretimnācējiem. Cik gan maz vajag priekam, tikai izvēlēties būt priecīgam.

Atnākusi līdz Barona centram nolēmu izdzert kafiju sēžot uz brīvā pieturas soliņa. Pienāca večuks, nolika somu, kaut ko tajā meklēja. Pa to laiku bija piebraucis 11. tramvajs uz Mežaparku. Tikai durvju aizvēršanās signālam atskanot večuks saprata, ka tramvajs ir te, paķēra savu tašu un skriešus devās uz vēl atvērtajām durvīm. Filigrāni ieleca tramvajā un nopīkstināja e-talonu. Bet es tikmēr sūcu savu ledus kafiju un smaidīju. Par mums, par cilvēkiem, par izvēlēm.

Cik bieži mēs šādi te ielecam savos dzīves tramvajos pēdējā brīdī, jo kaut ko bakstāmies un nemanām savas iespējas, bet pēdējā mirklī paspējam ķert to dzīves lapsu aiz astes.

Bilde ņemta ŠEIT.

 

“Ceturtais kauliņš” by Dace Judina

IMG_20190208_142036_532Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.

Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.

Turpināt lasīt

“Pilnīgs ku-kū!” by Žils Legardiņje

p_20190121_114902_vhdr_auto (1)Kā teicu lasītmīlošiem kolēģiem grāmatu klubā, dažkārt ir vēlme to ierasto pelēko izkrāsot spilgtās krāsās. Un man tas izdodas ar spilgtu grāmatu vāku palīdzību. Piesaista.

Šī paša autora grāmatu “Rīt es sākšu jaunu dzīvi” izlasīju jau pagājušajā gadā, kad slimoju. Patika plūstoša, viegla valoda, komiskās ikdienas situācijas un cilvēciskums. Arī “Pilnīgs ku-kū!” bija uzrakstīta autoram piemītošajā stilā. Viegli, aizraujoši un ar smaidu.

Dažkārt ir vēlēšanās lasīt kaut ko vieglu, humora pilnu un aizraujošu. Šo grāmatu izlasīju diezgan ātri, jo stāsts tiešām aizrauj. Tas ir tieši TIK cilvēcisks, cik ikviena cilvēka dzīve. Ar saviem kāpumiem, kritumiem un neparedzamiem pagriezieniem. Autors spēj tik prasmīgi savīt varoņu dzīves, ka ir redzams ikviens cilvēks spēlē kādu, noteiktu lomu tajā.

Turpināt lasīt

Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Turpināt lasīt

Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Turpināt lasīt

Par to pašu, par bailēm…

ZWHUZigHGm9_bPhteNk3WvSC6Oo_6ImGXrM-tVGrecsVienas no lielākajām cilvēku bailēm ir nevis nāve, bet tikšana ārā no savas komforta zonas. Nekas cilvēku nebaida tik ļoti, ka iespēja būt izmestam no ierastā.
Es laikam esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas mīl pakļaut sevi pārmaiņu stresam un pati, labprātīgi mēdzu lekt ārā no laivas, tikai atrodoties ar galvu zem ūdens, pirms izniršanas, sāku apdomāt to, bet varbūt tas nav droši, varbūt ir dziļš un vispār, mēdz būt arī straumes un zemūdens akmeņi… (šeit gribās ielikt to smaidiņu, kur meitene taisa facepalm)

Draugi bieži vien ir neizpratnē un uz jautājumu “Vai Tu nebaidies!?”, es protams, cenšoties saglabāt – visu varošās sievietes tēlu, atbildu, ka nē! Protams, ka arī es baidos. Protams, ka arī es vienatnē mēdzu salūzt un raudāt spilvenā. Tas ir normāli!

Turpināt lasīt

Smaržas un garšas, kas…

FuturePresentPastProtams ikviens zin, ka pagātni ir nepieciešams laist vaļā, bet ir tāda pozitīva pagātnes daļa, kas raisa pozitīvas emocijas, nevis atblāzmu uz iegūto, negatīvo pieredzi. Un vai tiešām arī šī pagātnes daļa ir jāatlaiž, atstājot nebūtībā? Es tam nepiekrītu, tādēļ brīžos, kad man pietrūkst pozitīvo emociju, cenšos sameklēt tās lietas, kas man iepriekš ir devušas tās netveramās sajūtas, kuras ar smaidu atceros. Šīs ēdamās un ne tik ēdamās lietas liek atcerēties tikai man svarīgus dzīves posmus un ļauj pakavēties atmiņās. Domāju, ka ikvienam ir šādas lietas. Vēlos šoreiz nedaudz pastāstīt par dažām lietām, kuras izmantoju pozitīvo emociju gūšanai.

Turpināt lasīt