Author Archives: Mēnessmeitēns

Sep 9 2020

Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpiniet lasīt →
Sep 6 2020

Skaistie cilvēki…

Fonam un noskaņai var ieslēgt ŠO dziesmu.

Vai Tu esi iedomājies, kāpēc pasauli uztver tieši tā un ne savādāk?
Es par šo domāju kādu brīdi ejot pa Tērbatas ielu līdz trolejbusa pieturai un skatoties uz cilvēkiem. Skaistiem, dažādiem, nepazīstamiem cilvēkiem, kas gāja man pretī. Varbūt kāds gluži kā es viņus, ievēroja arī mani. Varbūt nē, bet šīs brīdis man lika aizdomāties, ka pasauli redzam tā, kā paši jūtamies.

Un todien man visi cilvēki šķita skaisti.

Piektdien no rīta man trolejbusā pretī sēdēja kāda sieviete. Es nezinu cik viņa bija īsti veca, iespējams nedaudz pāri četrdesmit. Viņa bija tērpusies zilos džinsos un gaiši brūnā kapučjakā. Rāvējslēdzējs jakai nebija līdz galam aizvērts un varēja saskatīt džemperi vai blūzi, tā bija melna ar zaļu un baltu zīmējumu. Īsti nevarēja saprast vai tā bija ar īsām vai garām rokām, jebkurā gadījumā no kapučjakas piedurknēm šis pats apģērba gabals par sevi ziņas nedeva. Sievietei klēpī bija zaļa, tamborēta taša. Tā bija krietni pilna un varēja tikai nojaust, kas tajā ir apslēpts. Virs tašas sieviete bija uzlikusi kādu grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Un man tas šķita tik jauks un skaists skats.

Izkāpām mēs vienā pieturā un es krustojumā atskatījos. Manas acis piesaistīja viņas lielie, spīdīgie auskari.

Turpiniet lasīt →
Aug 26 2020

“Aiz durvīm” by Zane Zusta

Aiz durvīmŠo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.

Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.

Turpiniet lasīt →

Aug 17 2020

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpiniet lasīt →

Jūn 15 2020

Parks, sarunas un īrisi…

IMG_20200614_115250Ieradumiem ir liels spēks. Un viens no maniem ir ilgā gulēšana dienās, kad man nekas nav ieplānots. Svētdienai man plānu nebija. Laiski pārslēdzu modinātāju uz vēlāku laiku un uz vēl vēlāku, un tad vēl uz 10 minūtēm.

Vienā brīdī apnika gaiļa balss, kas sparīgi nāca no plaukstā sažņaugtā telefonā un nolēmu, ka laiks ir celties.

Hmm, atkal nebija atslēgts internets. Un atkal kāda uzmācīga ziņa no FB, droši vien kārtējais aicinājums atrast vairāk draugu. Cenšos to aizmest pa labi, lai atbrīvojas mana telefona ekrāns, bet neizdodas. Tad tieši saprotu, ka tā ir ziņa no Messenger. Atveru to un esmu pārsteigta, ziņa no Ineses. Pārsteidzoša un priecīga. Aicinājums satikties Vērmanītī uz kafijas krūzīti un sarunām. Bet iniciators šim pasākumam ir Inga. Smaids pa visu seju un kājas jau atrodas uz parketa grīdas.

Turpiniet lasīt →

Mar 24 2020

“Sestā sieva” by Inga Grencberga

Izstaigājušas ar bijušo darba kolēģi grāmatu izstādi, kas norisinājās Ķīpsalā, biju nedaudz vīlusies. Neatradu nepieciešamo grāmatu maiņas stendā, vien paniekojusies ap Zvaigznes kilogramu kastēm, klīdu un nesapratu ko no izstādes kaudzēm stiepj cilvēki.

Tā kā Zvaigznes stends atradās pie pašas izejas atkal ar kolēģi gājām tam garām. Viņa ieraudzīja grāmatas autori – Ingu Grencbergu un nožēlas pilnā balsī noteica – “Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu grāmatas eksemplāru, varētu dabūt autogrāfu”.

Arī to, ka autore ir slavenā Džilindžera sieva es uzzināju no kolēģes, par Džilindžeru dzirdējusi biju, bet par viņa personīgo dzīvi nekad nebiju interesējusies. Precējies, neprecējies, ir vai nav bērni, vai nav vienalga? Šāda informācija īsti manu dzīvi neietekmē un būsim godīgi, ir daudz interesantākas tēmas, nekā citu cilvēku dzīves apspriešana… Lai katrs dzīvo kā grib, galvenais, lai ir laimīgs ar savām izvēlēm.

Staigāju gar grāmatām, ik pa laikam pametot skatienu uz pilno galdu ar “Sestā sieva” eksemplāriem. Tik vilinošs dizains, tā sarkanā maliņa. Hmm…

Turpiniet lasīt →

Aug 21 2019

Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Turpiniet lasīt →

Jūn 24 2019

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpiniet lasīt →

Jan 16 2019

Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Turpiniet lasīt →

Feb 22 2017

Pieaugšana by Kellija Viljamsa Brauna

pieaugsanaŠo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.

Autore nav izdomājusi divriteni no jauna. Viss grāmatā iekļautais ir zināms ikvienam, kurš izmanto savas smadzenes domāšanai un spriešanai. Pēc grāmatas izlasīšanas neviens nekļūs par pieaugušu cilvēku, no lasīšanas vien. Bet, autore ļoti interesanti apraksta ikdienas situācijas un dzīves nianses, ar kurām sastopas ikviens, kurš sāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. Kā arī atgādina, kā noteiktās dzīves situācijās uzvedās pieauguši cilvēki.

Turpiniet lasīt →