Fonam un noskaņai var ieslēgt ŠO dziesmu.

Vai Tu esi iedomājies, kāpēc pasauli uztver tieši tā un ne savādāk?
Es par šo domāju kādu brīdi ejot pa Tērbatas ielu līdz trolejbusa pieturai un skatoties uz cilvēkiem. Skaistiem, dažādiem, nepazīstamiem cilvēkiem, kas gāja man pretī. Varbūt kāds gluži kā es viņus, ievēroja arī mani. Varbūt nē, bet šīs brīdis man lika aizdomāties, ka pasauli redzam tā, kā paši jūtamies.

Un todien man visi cilvēki šķita skaisti.

Piektdien no rīta man trolejbusā pretī sēdēja kāda sieviete. Es nezinu cik viņa bija īsti veca, iespējams nedaudz pāri četrdesmit. Viņa bija tērpusies zilos džinsos un gaiši brūnā kapučjakā. Rāvējslēdzējs jakai nebija līdz galam aizvērts un varēja saskatīt džemperi vai blūzi, tā bija melna ar zaļu un baltu zīmējumu. Īsti nevarēja saprast vai tā bija ar īsām vai garām rokām, jebkurā gadījumā no kapučjakas piedurknēm šis pats apģērba gabals par sevi ziņas nedeva. Sievietei klēpī bija zaļa, tamborēta taša. Tā bija krietni pilna un varēja tikai nojaust, kas tajā ir apslēpts. Virs tašas sieviete bija uzlikusi kādu grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Un man tas šķita tik jauks un skaists skats.

Izkāpām mēs vienā pieturā un es krustojumā atskatījos. Manas acis piesaistīja viņas lielie, spīdīgie auskari.