“Aiz durvīm” by Zane Zusta

Aiz durvīmŠo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.

Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.

Turpināt lasīt

“Sestā sieva” by Inga Grencberga

Izstaigājušas ar bijušo darba kolēģi grāmatu izstādi, kas norisinājās Ķīpsalā, biju nedaudz vīlusies. Neatradu nepieciešamo grāmatu maiņas stendā, vien paniekojusies ap Zvaigznes kilogramu kastēm, klīdu un nesapratu ko no izstādes kaudzēm stiepj cilvēki.

Tā kā Zvaigznes stends atradās pie pašas izejas atkal ar kolēģi gājām tam garām. Viņa ieraudzīja grāmatas autori – Ingu Grencbergu un nožēlas pilnā balsī noteica – “Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu grāmatas eksemplāru, varētu dabūt autogrāfu”.

Arī to, ka autore ir slavenā Džilindžera sieva es uzzināju no kolēģes, par Džilindžeru dzirdējusi biju, bet par viņa personīgo dzīvi nekad nebiju interesējusies. Precējies, neprecējies, ir vai nav bērni, vai nav vienalga? Šāda informācija īsti manu dzīvi neietekmē un būsim godīgi, ir daudz interesantākas tēmas, nekā citu cilvēku dzīves apspriešana… Lai katrs dzīvo kā grib, galvenais, lai ir laimīgs ar savām izvēlēm.

Staigāju gar grāmatām, ik pa laikam pametot skatienu uz pilno galdu ar “Sestā sieva” eksemplāriem. Tik vilinošs dizains, tā sarkanā maliņa. Hmm…

Vienreiz nogāju garām, otrreiz. Sapratu, ka nesaprotu vai gribu to grāmatu. Gribu? Negribu? Bāc…

Pa to laiku pierunāju kolēģi nopirkt vēl vienu šīs grāmatas eksemplāru un iegūt parakstu jau tajā, ar mājas esošo var veikt arī manipulāciju – pārdot. Kolēģe saņem autogrāfu, samaksā par grāmatu. Es joprojām stāvu un domāju – vajag vai nevajag? Es taču neko, pilnīgi neko nezinu par to grāmatu un tās autori. Nu jā, skaista sieviete, Džilindžera sieva un tas skaistais grāmatas dizains… Ai, jābūt taču spontānai.

Piegāju, palūdzu autorei autogrāfu, neliela saruna un sirsnīga norāde, ka arī mana vārda māsa ir iekļauta pateicībā, grāmatas beigās. Daži cilvēkvārdi autorei esot īpaši. Tas bija patiesi, jauki un nepiespiesti teikts. Uzreiz sapratu, ka spontānā izvēle mani nepievils.

Un tiešām nepievīla.

Grāmata ir ne tikai estētiski skaista, bet arī saturiska. Sižets ir interesants, autores valoda tik burvīgi vij stāstu, ka grāmatu grūti nolikt malā. Varoņi tik dzīvi un patiesi, ka šķiet, ka noraugies uz savu paziņu dzīvi, to kā tie sevi uzceļ un nogremdē.

Šī grāmata būs kā balzāms dvēselei tieši tām sievietēm, kas savā mūžā ir piedzīvojušas to liktenīgo vīrieti, kurš vai nu viņas ir uzcēlis no pagrimuma grūsta, vai arī morāli sašķaidījis neskaitāmos gabalos. Vai arī abus, tieši tādā kārtībā.

Es piederu tai otrai daļai sieviešu, tādējādi tvēru ikvienu grāmatā ierakstītu vārdu. Tas bija tik tuvi, tik intīmi un patiesi, ka ikviena emocija, kas dzīvoja Alisē bija man saprotama. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc manā grāmatā ir tūkstoš un viena marķējuma lapiņa, jo ikviena no tām ir pie kāda man, tieši man tuva citāta.

“- Muļķības, – viņš atbild, – jebkurš un ikviens savā būtībā ir rakstnieks, tikai daudzi baidās, nevar, negrib, nemāk pierakstīt tos vārdus, kas dzīvo viņos. Tā arī visa atšķirība.” 117 lpp

Es nevilku paralēles ar galveno varoni un autori. Tikai tāpēc, ka es no vāka līdz vākam izbaudīju šo stāstu. Tik patiess un īsts tas bija, ka nebija vēlmes to kādam piemērot. Grāmata stāsta par posmu kādas sievietes dzīvē, varbūt tāda pati Alise sēž Jums blakus autobusā, kafejnīcā vai vilcienā. Tikai viņa viena zin cik ļoti plosīta ir viņas dvēsele, cik ļoti tas liktenīgais vīrietis ir viņu salauzis. Varbūt viņa šorīt aizsteidzās Jums garām uz tās mazās, šaurās ieliņas, pa kuru mērojat ceļu uz darbu.

“Dzīve griežas kā karuselī.
Notikumi, emocijas, pienākumi, vēlmes, cilvēki, sajūtas, gaidas, krāsas un skaņas ņirb gar acīm. Sajaucas, izplūst un izplēn. Arvien ātrāk un ātrāk. Pēkšņi no tā visa sametas nelaba dūša. Gribās izkāpt. Apsēsties uz soliņa un paskatīties uz to karuseli no malas… izmest lieko… ciešāk satvert svarīgo… nepazaudēt sevi…
Es esmu nogurusi.” 187 lpp

Man ļoti patika gan stāsts, gan autores valoda. Un jā, jāpiekrīt, ka seksa ainas, kas iekļautas grāmatā nav pretīgas. Tas viss bija aprakstīts tieši tā, kā ir dzīvē. Un šo var protams censties apgāzt un teikt “fui, fui”, bet tas viss ir tieši tāds kāds ir. Un viss pārējais ir aizspriedumi.

“Un brīžos, kad šķiet, ka vairs nevari, tad zini – vari gan!” 347 lpp

Par šo grāmatu varētu runāt vēl mazliet, bet negribās taisīt spoilerus.

Man ļoti patika. Spontānais pirkums sevi ir attaisnojis.

Goodreads 5 zvaigznes no 5, jo patika vairāk nekā ļoti, ļoti.

Paldies, Inga! 

P.S. – Es nezinu kāpēc bet šķiet, ka tiešām visas sievietes ar vārdu Inga ir fantastiskas! :) Tikai mans novērojums.

 

“Bezvēsts pazudušās” by Lelde Kovaļova

IMG_20200201_172818Brīdinu, ieraksts var saturēt spoilerus!

Godīgi sakot es vīlos tajā, ka šī grāmata man lika vilties. Tādēļ atvainojos par manu negatīvu, subjektīvo vērtējumu. Es tiešām cerēju, ka beidzot, beidzot ir uzrakstīts kaut kas jauns un vērtīgs. Nebija.

Sākšu laikam ar to, ka manuprāt šādu grāmatu dēļ cilvēki izturas skeptiski pret latviešu autoru grāmatām. Esmu dzirdējusi un lasījusi atsauksmes, kas šo darbu ceļ slavas saulītē, tas tiek dēvēts par izcilu trilleri un pat detektīvu. Bet jebkurš lasītājs, kurš kaut reizi ir izlasījis vienu, tikai vienu labu detektīvu vai trilleri, līdzīgi kā es, teiks, ka grāmata nav ne trilleris ne detektīvs. Es nosauktu to tikai par neveiksmīgu mēģinājumu rakstīt šajā stilā, vienā vai otrā, vai abos reizē. Jo nevar tā īsti saprast, kur sižets vai pati autore centās iebraukt.

Turpināt lasīt

“Aizliegtais pianīns” by Māris Bērziņš

MB2Šo Māra Bērziņa grāmatu es vēlējos izlasīt no tā brīža, kad pats autors, prozas lasījumu nedēļas ietvaros, bija nolasījis tās fragmentu. Fragments toreiz mani tā aizrāva, ka citu autoru lasījumi šķita pliekani un neinteresanti.

Māris Bērziņš ir pazīstams ar savu romānu “Svina garša” no sērijas “XX gadsimts”, kas reālistiski ataino Latvijas vēsturi. Noteikti katram ir jāizlasa vismaz viena no šīs sērijas grāmatām. Kā arī autora slavenie stāstu krājumi “Gūtenmorgens” un “Gūtenmorgens. Otrreiz.” noteikti ir dzirdēti, par tiem runāja gan sabiedriskajā transportā, gan radio, televīzijā un pat uz ielas.

Tā kā raksta Māris Bērziņš neraksta neviens. Viņa valoda ir tik plūstoša un raita, vārdi tik izmeklēti un brīvi, ka šķiet, ka nevis lasi grāmatu, bet gan skaties filmu, vai arī visi šie notikumi vienkārši norisinās lasītāja acu priekšā.

Turpināt lasīt

“Kas te notiek” by Rvīns Varde

hdrplJa atmiņa mani neviļ, tad autors bija rakstījis un publicējis savus gara darbus arī jau sen mirušajā ORB.lv.* Protams gribējās redzēt ko ir sarakstījis kāds no tā laika autoriem, jo laikam ejot daži blogu autori ir sasnieguši sava hobija atzīšanu par literatūru, izdodot grāmatu vai grāmatas.

Jau iepriekš vēlos atvainoties izdevniecībai un autoram par šo atsauksmi un vēlos norādīt nevajag manas domas uztvert personīgi. Šeit paustā kritika atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā iekļautajām pilsoņa tiesībām.

Teikšu godīgi, lasot “Kas te notiek” es beidzot sapratu, ka grupas “Instrumenti” dziesmu vārdiem ir jēga. Un pat lielāka, nekā tekstam, kas ir satilpināts mazajā autora krājumā.

Turpināt lasīt

Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Turpināt lasīt

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpināt lasīt

“Ceturtais kauliņš” by Dace Judina

IMG_20190208_142036_532Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.

Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.

Turpināt lasīt

“Pilnīgs ku-kū!” by Žils Legardiņje

p_20190121_114902_vhdr_auto (1)Kā teicu lasītmīlošiem kolēģiem grāmatu klubā, dažkārt ir vēlme to ierasto pelēko izkrāsot spilgtās krāsās. Un man tas izdodas ar spilgtu grāmatu vāku palīdzību. Piesaista.

Šī paša autora grāmatu “Rīt es sākšu jaunu dzīvi” izlasīju jau pagājušajā gadā, kad slimoju. Patika plūstoša, viegla valoda, komiskās ikdienas situācijas un cilvēciskums. Arī “Pilnīgs ku-kū!” bija uzrakstīta autoram piemītošajā stilā. Viegli, aizraujoši un ar smaidu.

Dažkārt ir vēlēšanās lasīt kaut ko vieglu, humora pilnu un aizraujošu. Šo grāmatu izlasīju diezgan ātri, jo stāsts tiešām aizrauj. Tas ir tieši TIK cilvēcisks, cik ikviena cilvēka dzīve. Ar saviem kāpumiem, kritumiem un neparedzamiem pagriezieniem. Autors spēj tik prasmīgi savīt varoņu dzīves, ka ir redzams ikviens cilvēks spēlē kādu, noteiktu lomu tajā.

Turpināt lasīt

Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Turpināt lasīt