Rast prieku mākslā… Nr.1

Protams uz pasaules notikumu fona, mums jau mazliet ir aizmirsušās Covid-19 pandēmijas radītas bailes. Papildu vēl ir noņemti visi ierobežojumi un ir iespēja uzelpot, brīvāk. Lai gan šķiet, ka paies vēl kāds laiciņš, līdz pārstāsim katrā klepojošā un šķaudošā cilvēkā redzēt potenciālu bioloģisko ieroci. Un protams tas ir diezgan aktuāli arī šodien, kad spējam bez uztraukuma un ierobežojuma baudīt teātri, koncertus un baletu. Jo kas gan ir teātris, koncerts un baleta uzvedums bez klepojoša, šķaudoša un/vai telefona skaņu neizslēgušā skatītāja.

Balets “Trīs draugi”

Savā laikā no sirds vēlējos izlasīt E.M.Remarka grāmatas. Biju iegādājusies visas pieejamās grāmatveikalā, bet toreiz atstāju netīšam sava tā laika drauga mašīnā. Skumji bija uzzināt, ka paralēli man viņš satiekas ar vēl vienu meiteni un minētās grāmatas viņam nācās uzdāvināt, jo Remarks bijis viņās mīļākais rakstnieks. Tādejādi, toreiz, kad viņa ieraudzīja uz aizmugurējā sēdekļa grāmatu kaudzīti uzriez nopriecājās par burvīgo dāvanu, bet viņam nācās piespēlēt. Tā es paliku bez puiša, grāmatām un iespējas iepazīties ar Remarka daiļradi.

Turpināt lasīt

Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpināt lasīt