Šo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.
Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.
Izstaigājušas ar bijušo darba kolēģi grāmatu izstādi, kas norisinājās Ķīpsalā, biju nedaudz vīlusies. Neatradu nepieciešamo grāmatu maiņas stendā, vien paniekojusies ap Zvaigznes kilogramu kastēm, klīdu un nesapratu ko no izstādes kaudzēm stiepj cilvēki.
Sākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.
Pēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.
Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Šo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.
Mēnessmeitēns... 