Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Aptuveno notikumu gaitu Jūs sapratāt? Bet ja nē, izstāstīšu, jo Jūsu fantāzija noteikti atšķiras no manas realitātes.

Tātad, norunājam, ka došos pakaļ tam nelaimīgajam printerim. Sazvanījos ar iepriekšējo īpašnieci, norunājām laiku. No agra rīta sataisījos un braucu tam pakaļ, jo norunājām, ka 11:00 man jābūt pie šīs sievietes. Norunātajā laikā biju norunātajā vietā.

Kad man parādīja printeri man jau uzreiz visa iedvesma sašļuka papēžos. Es sapratu, ka printeris būs vecs, bet lai būtu TIK vecs. Saka protams, ka dāvātam zirgam zobos neskatās. Bet, ja Jūs zināt kā izskatās EPSON EPL-5500 1995 gada modelis, tad noteikti sapratīsiet manu sašutumu. Tā sāni bija izdeguši saulē un korpusu klāja daudz dažādu pleķu. Es domāju, ka šis printeris ne tikai bija redzējis kā pieaug bijušās saimnieces dēls, bet domāju, bija arī lūkojies uz to, kā iemācās staigāt viņas mazbērni.

Aizstiepu protams to mājās. Lieki piebilst, ka to neizdevās pievienot manam datoram, kur nu vēl ieinstalēt. Sēdēju un domāju, ko lai ar to iesāk. Izmest bija žēl, jo cilvēks (kaimiņiene) bija ieguldījusi visu savu labo enerģiju un par mani iedomājusies. Tas mēnešus 3 tas putēja pie mana skapja, līdz sadūšojos un izmetu to ārā. Saprotot, ka nebūs nekādas aršanas. Tā ir veca manta un man nav vajadzīga, bet uzbāzties un piedāvāt to citiem man nav nedz vēlēšanās nedz spēka.

Kāds pasmaidīs un pateiks – tā nenotiek. Bet kāds cits ieraudzīs sevi šajā stāstā. Tikai manta būs cita.

Protams, stāsts nav galā. Aizvakar šī pati kaimiņiene atkārtoti pieklauvēja pie manām durvīm. Nu jau jautājot vai man nav vajadzīga sulas-spiede. Viņa vēlās pārdot savu par 50 EUR, savukārt iegūto naudu ieguldot jaunas sulas-spiedes iegādei. Protams ir arī problēma manī, es dažkārt neprotu pateikt nē. Nē, tas nenozīmē, ka šoreiz piekritu darījumam. Man nav nepieciešama sulas-spiede, jo sulas es praktiski nedzeru. Bet, ja man tomēr ir vēlme kādu nobaudīt, es dodos uz vietām, kur ir iespēja tādu iegādāties, svaigu un uzreiz. Pietam, nereti Rimi ir labas akcijas un sulas-spiede tur maksā ap 35 EUR. Ja jau neesmu izmantojusi šo lielisko piedāvājumu, sulas-spiede man nav vajadzīga.

Bet, pasakot nē šim piedāvājumam, es sāku aizdomāties par to, cik bieži cilvēki tiek pakļauti šādiem “piedāvājumiem”, no kuriem dažkārt nav iespējams atteikties, jo saimnieks ir diezgan pārliecinošs un uzmācīgs. Tā reiz dabūju no savas māsas peldmēteli (halātu), no kura bija grūti atbrīvoties. tas vienkārši karājās manā skapī un es to nelietoju. Man vispār nepatīk halāti, es nekad neskatos to virzienā veikalos un man nav bijusi vēlme sev tādu iegādāties. Bet, toreiz, māsa mani tik ļoti pārliecināja, ka viņas vecais peldmētelis man noderēs. Tas ir tik ērts un joprojām kā jauns (laikam pati ar diez cik bieži to nebija lietojusi). Protams pēc kāda laika es no tā atbrīvojos.

Reiz tieši tādā pašā veidā ieguvu veselu eko kosmētikas līniju un pavisam par velti. Nu labi, šoreiz kosmētiku izlietoju, jo tā tiešām bija laba. Draudzenei savukārt āda bija sausa un šī sērija to sausināja vēl vairāk, savukārt manu kombinēto ādu tā padarīja dzīvīgu. Pietam, citos apstākļos to nekad nebūtu pamēģinājusi, jo eko veikalos uz kosmētiku īpaši neskatos, ne vienmēr ir pieejami testeri un dažkārt cena ir lielāka, nekā luksus klases kosmētikai.

Bet, neraugoties arī uz dažiem plusiem, ko var sveši krāmi radīt mūsu dzīvē, der atcerēties, ja piedāvājot kaut kādas noteiktas lietas citam, otram ir jādod arī atkāpšanās ceļš. Nevar uzspiest un domāt, ka tikai tāpēc, ka esat tā izdomājis, otram ir obligāti jāņem, nu jau Jums nevajadzīga lieta.

Un noteikti padomājiet divreiz, jo nereti mantas ir jau nokalpojušas un tā vien prasās pašas uz izgāztuvi, nevajag savu draugu un vecāku dzīvi padarīt par Jūsu mantu Getliņiem. Vienkārši saņemieties un izmetiet, neuzkraujot atbildību uz cita pleciem. Jo nokalpojušās mantas tik un tā nonāk atkritumos. Cieniet arī otru.

Bildes ņemtas ŠEIT un ŠEIT!

5647764_keep_calm_and_throw_away_your_trash

Advertisements

Par to pašu, par bailēm…

ZWHUZigHGm9_bPhteNk3WvSC6Oo_6ImGXrM-tVGrecsVienas no lielākajām cilvēku bailēm ir nevis nāve, bet tikšana ārā no savas komforta zonas. Nekas cilvēku nebaida tik ļoti, ka iespēja būt izmestam no ierastā.
Es laikam esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas mīl pakļaut sevi pārmaiņu stresam un pati, labprātīgi mēdzu lekt ārā no laivas, tikai atrodoties ar galvu zem ūdens, pirms izniršanas, sāku apdomāt to, bet varbūt tas nav droši, varbūt ir dziļš un vispār, mēdz būt arī straumes un zemūdens akmeņi… (šeit gribās ielikt to smaidiņu, kur meitene taisa facepalm)

Draugi bieži vien ir neizpratnē un uz jautājumu “Vai Tu nebaidies!?”, es protams, cenšoties saglabāt – visu varošās sievietes tēlu, atbildu, ka nē! Protams, ka arī es baidos. Protams, ka arī es vienatnē mēdzu salūzt un raudāt spilvenā. Tas ir normāli!

Turpināt lasīt

Mihails Labkovskis – Kā iemīlēt sevi un nostiprināt pašvērtējumu

Tieši divas dienas pirms manas 31. dzimšanas dienas Forum Cinemas piedāvāja publisku konsultāciju, kuru vadīja psihologs Mihails Labkovskis. Lieki piebilst, ka biļetes tika pārdotas zibens ātrumā vēl februāra vidū. Par pašu psihologu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes jau iepriekš no krievu blogeriem, kuriem ikdienā sekoju. Bet, par visu pēc kārtas.

Mihails Labkovskis ir ekstra klases psihologs ar 30 gadu pieredzi un 20 gadus pieredzi konsultāciju sniegšanā radio un televīzijā. Viņa lekcijas, jeb publiskas konsultācijas vienmēr pulcē pilnas zāles. Skatītāju rindās ir ne tikai sievietes, bet arī pa kādam vīrietim. Viņš ir ļoti harizmātisks, tiešs un patīkams. Klausīties viņā var stundām. Krieviski runājošs psihologs ar ebreju saknēm, kurš nešķitīs augstprātīgs pat tad, kad Tev acīs teiks acīmredzamo.

Turpināt lasīt

Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Pārdomas, par neko…

4-81Nolemtība. (noskaņai) Kad kārtējo reizi daļā no dzīves notiek pilnīgi viss pretēji tam, kā ceri un vēlies. Sāc domāt, kas gan ir noticis greizi. Protams varētu teikt, ka pie vainas ir pesimistiska domāšana, bet, ko darīt, ja tieši šajā dzīves posmā esi domājis pozitīvi, cerējis un labām lietām un darījis tā, kā šķitis pareizi!? Cilvēka smadzenes ir tā iekārtotas, ka sākumā sāc vainot citus. Visi citi ir vainīgi! Visi!!!
Kaut kad, mazliet vēlāk, kad saproti, ka nav īsti citu, ko vainot. Sāc vainot sevi. Ar savām domām sāc sevi graust un noniecināt, paralēli vēl vairāk iedzenot sevi nelaimīga cilvēka tēlā. Un sāc palikt nelaimīgs ar savām izvēlēm, lietām, kas Tevi bija iepriecinājušas un draugiem, kas vienmēr ir turējuši Tavus plecus, kad Tev bija grūti…

Aiziet. Brīžos, kad saproti, kas Tev dara dzīvē sāpes, ir jāatrod ļoti liels gribasspēks, lai vienā brīdī saprastu, ka ir pienācis laiks aiziet no šīs vietas, situācijas un/vai cilvēkiem. Dažkārt ienāk prātā domā – atrast biļeti vienā virzienā uz kādu siltu valsti, iegādāties to un aizlidot, nevienam neko nesakot. Izmetot simkarti lidostas atkritumu tvertnē, izdzēst visus iespējamos saziņas kanālus internetā (e-pasta kontu utt). Aiziet vai varbūt aizbēgt…

Tu. It tikai viena problēma. No sevis neaizbēgsi!


Īstenība. Un tā Tu kūleņo pa dzīvi kā pliks pa nātrēm, pietam ar pamatīgu alerģiju pret šo augu. Kāp uz tā paša grābekļa. Pievilini cilvēkus, kas Tevi nenovērtē. Atgrūd draugus. Maldies. Iekšēji sevis spīdzini ar domām, ka neesi nekā vērts. Neveiksminieks! Un dzīve ir elle zemes virsū. Viss ir slikti.


Patiesība. Paņemot baltu lapu un sākot uz tās rakstīt visas labās un sliktās lietas, Tu sāc saprast, ka labo ir vairāk. Tikai dzīves peripetijas/cilvēki/notikumi ir mums tā sačakarējušas domu gaitu, ka notiekot vienai ne īpaši patīkamai lietai, viss labais sabrūk kā kāršu namiņš. Un ir vienalga, ka labo lietu bija 300, bet sliktā tikai viena. Labais vairs nav nekā vērts, ir tikai tas sliktais, tas mazais punktiņš, kas grauž un pāraug lielā caurumā un liek Tev padoties. Padoties savam psiholoģiskajam teroram.

Saņemties. Iemīlēt sevi no jauna. Nebēgt no sevis. Mainīt attieksmi pret sevi, citiem, lietām un situācijām. Nepadoties. Neturēties pie cilvēkiem, kā slīcējs pie salmiņa. Nežēlot sevi. Varēt. Gribēt. Būt!

Visgrūtākais dzīvē ir iemācīties noturēt visu labo tādā līmenī, lai sliktas/nepatīkamas lietas, kuras pastāvošajā brīdī nespēj mainīt, nespētu aizēnot visu labo. Visus smaidus, smieklus, notikumus, cilvēkus un pats galvenais Tevi!

Dzīve ir skaista, ja mēs paši to sev nesačakarējam ar domām.


P.S. –  Ar mani viss kārtībā, man nav depresijas un dzīve ir tieši tik skaista, cik pati ļauju tai būt! ;) Tas tā, ja nu kāds šo visu sāk piemērot autores personībai. (pēcvārda noskaņai)

Bilde ņemta ŠEIT!

Cilvēciska saskarsme…

a0dc198a6f728f1a0e93f953f7530429(Noskaņai) Bieži vien mēs tērējam savu laiku un enerģiju – cilvēkiem, kam tas viss īstenībā nemaz nav nepieciešams. Šādos brīžos bez laika un enerģijas tiek patērētas arī mūsu pašcieņas rezerves. Tiklīdz no otra puses Tu neesi atalgots ar uzmanību, Tavā pašcieņas sarakstā ievelkas trekna mīnuszīme, kuru tur ievelc pats un vēlāk, paralēli, graužot sevi no iekšpuse ar nelāgu domu palīdzību, Tu iedragā savu pašvērtējumu.

Un nav svarīgi vai runa iet par attiecībām draugu, ģimene, kolēģu vai paziņu lokā. Cilvēks psiholoģiski ir pieradis saņemt atalgojumu no otra. Un tiklīdz to nesaņem sāk rasties plaisas.

Turpināt lasīt

Juris Rubenis – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas.”

bd25-e1300634227193-415x300Man bija tas gods piedalīties Jura Rubeņa vieslekcijā par tēmu – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas“. Vieslekcija notika Augstskolas “Turība” telpās. Tiklīdz bija izziņota iespēja būt šajā pasākumā, es atvēru savu dienas plānotāju, ieskatījos darba grafikā un nopriecājos, ka man būs brīvdiena, tieši tad, kad notiks šis pasākums. J.Rubenis pēdējo nedēļu laikā ir visur, žurnālos, avīzēs, grāmatveikalu TOP plauktos, par viņu runā, sačukstas un apbrīno. Protams ir arī skeptiķi, jo īstenībā, ja aplūko jebkuru tēmu, neko jaunu izdomāt nav iespējams.Viss jau reiz kaut kur lasīts, kaut kur dzirdēts, kaut kas atklāts.

Turpināt lasīt

Es un mani putni…

bird-birds-black-and-white-fashion-girl-Favim.com-208732Pavisam nesen, kad ar draudzenēm aizskārām tēmu par dzīves baudīšanu, es saņēmu lielisku padomu – dari tikai to, kas sagādā Tev prieku!!! Un es sēdēju apmēram minūtes piecas, skatījos uz šo WhatsApp ziņu no bērnības draudzenes un mirkšķināju savas lielās, zaļas acis.

Cik bieži mēs, cilvēki darām tās lietas, kas mums nesagādā prieku!? Darām kaut ko, tikai tāpēc, lai kādām izpatiktu. Tādējādi savu dzīvi nevis izjusti dzīvojam, bet pārvēršam to par mehānisku eksistences aparātu.

Cik bieži mēs baidāmies izlaist mūsu putnus no būra un ļaut tiem brīvi lidot un just vēja pretestību!? Cik bieži mēs baidāmies pārkāpt sabiedrības stereotipus un būt tiem, kas esam!??

Varbūt mums nav tik ļoti bail no tā, ko teiks citi, cik ļoti no tā, ka mēs paši beidzot sevi līdz galam iepazīsim? Beidzot ar putniem izlauzīsies mūsu patiesais es?

Torīt no mana būra izlauzās visi putni – zīlītes, kaijas, pūces un ūpji un pat tie, mazie, zaļie papagailīši, kas parasti mitinās Barselonas parka, koku zaros. Gāju pa ielu un dziedāju līdzi sen iemīlētai DZIESMAI. Skaļi. Es dziedāju balsī. Dejoju krustojumā, klausoties šīs dziesmas vārdos. Un pieturā, gaidot autobusu. Es smaidīju. Un beidzot sajutos dzīva.

Bet, putni. Tie vienmēr ir ar mani. Jo vairāk tie lidos brīvi, jo vairāk es jutīšos dzīva.

Un, kā ir ar Taviem putniem?

P.S. – Vēla vakara pēcpusdiena. Barselona. Viņa, garos, baltos brunčos un uz riteņa, skaļā balsī dziedot, pabrauca garām draudzenei ar ratiem. Un tā sākās šī WhatsApp saruna par dzīvi un tās baudīšanu. Dažkārt nevajag daudz, tikai būt pareizā vietā un satikt pareizos cilvēkus.

Bilde ņemta ŠEIT!!!