Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpināt lasīt

Karantīnas piezīmes – bailes…

IMG_20200404_192519Man ir bail!

Ir tik grūti sev atzīties, ka viss tas, ar ko esi veiksmīgi ticis galā ilgākā laika periodā atkal ir atgriezies. Panika un bailes. Iespējams depresija arī ir tepat, kaut kur pavisam tuvu.

Es ieslēdzu Youtube savu mīļāko grupu un ceru, ka mūzika mani nomierinās. 

Man tieši tāpat kā Tev ir bail. Man ir neziņa par savu nākotni. Es nezinu, kas notiks pēc nedēļas, kur nu mēneša vai pusgada. Censties sev iegalvot, ka viss būs lieliski un mums būs atpakaļ mūsu dzīves, es nevēlos. Jo ļoti skaidri apzinos, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim.

Šobrīd interneta plašumos ļoti bieži izskan pārmetumi – “krievi šo, latvieši šito”. Beidziet izplatīt naidu! Cilvēku stulbumam nav tautības!!! Gan vieni, gan otrie mēdz pārkāpt likumus, uzvedības normas un rīkoties nepieņemami. Bet šajā situācijā mēs esam visi kopā. Visiem ir grūti. Visi cieš. Neatkarīgi no tautības, valsts vai rases. Šis vīruss ir izplatījies visā pasaulē. Mirst gan bagātie, gan nabadzīgie.

Ja vēl pirms pāris nedēļām daudzi bļāva, ka viss šis ir blefs, ka viss ir izdomājums un nekāda vīrusa nav, tad šobrīd tiek kurināts naids komentāros zem ierakstiem, sociālajos tīklos un ikdienā uz ielas. Cilvēki baiļu dēļ sāk uzvesties neadekvāti.

Mums ir jācenšas būt adekvātiem un neļaut bailēm mūs pārņemt. Mums ir jābūt vienotiem. 

Šajā situācijā neviens nejūtas drošs, valdības pieņemtie lēmumi, kuri nereti netiek izskaidroti ievieš bailes. Politiķu izteicieni, kas mainās sešas reizes dienā dzen tautu izmisumā – vilkt maskas, nevilkt maskas… Pie velna, ko darīt?

Neviens nesaprot kā labāk rīkoties. Jo jā jau nevilkt maskas, tad arī no cimdiem nav īsti jēgas. Jo ar to palīdzību Tu pārnes vīrusu no vienas virsmas uz citu, tieši tāpat kā ar rokām…

Man bija nepieciešams izņemt zāles aptiekā, ienākot no ielas tajā – sajūtu, ka ir sapūsts dezinfekcijas līdzeklis. Tas burtiski joprojām “karājās” gaisā, es ievilku elpu un man sakņudēja kakls. Tas palika pavisam sauss, es sāku klepot, man tecēja asaras un es sajutos ļoti slikti. Slikti, jo nezinu ko domā tie citi, es viņu acīs iespējams izskatījos pēc ienaidnieka. Pēc ienaidnieka, kas izplata vīrusu. Man nebija iespējas kaut ko paskaidrot un arī paskaidrojumi nevienam neko nedod. Jo televīzijā visi runā par to, ka cilvēki melo un tieši tas saglabājās mūsu zemapziņā.

Tieši tāda pati reakcija uz izpūsto līdzekli man bija vēl vienā veikalā. Man gribējās ielīst zemē, izgaist, pazust. Jo tas viss ir tik neērti. Tik biedējoši. Tu nekad nezini kā rīkosies citi, man vairāk ir bail nevis no paša vīrusa, bet no cilvēku reakcijas. No citu cilvēku agresijas, kam pamatā ir viņu bailes.

Cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Pat pārāk.

Man tieši tāpat kā citiem nav patīkami, ja kāds sabiedriskajā transportā klepo. Kad kāds veikalā pārāk ilgi uzturas pie plaukta, pie kura vēlos ātri tikt es. Bet arī es mēdzu uzturēties mazliet ilgāk tur, kur nevajadzētu. Tas ir cilvēcīgi. Un šobrīd cilvēcības mums tieši pietrūkst. Mēs otra sejā meklējam nevis smaidu, bet ienaidnieku.

Būtu protams vieglāk, ja arī šim vīrusam gluži kā filmās viena no blaknēm būtu asins tecēšana no acīm, deguna vai ausīm. Tad cilvēki saprastu, ka viss šis nav joks, ka ir nepieciešams distancēties, ka šo visu nav izdomājušas valdības un tie cilvēki, kas cenšas nopelnīt uz citu cilvēku nelaimes. Tiem, kam nepieciešams, sēdētu karantīnā.

Mums visiem ir bail. Neviens nesaprot kā dzīvot tālāk. Kas notiks, cik slikti vai labi viss būs.

Mēs esam izmesti no mūsu komforta zonām. Mīļākās kafejnīcas ir aizvērtas ciet, nav iespējas ceļot, satikt un apskaut draugus. Mēs esam izolēti. Katrs savā ikdienā un galvās. Mēs domājam, uztraucamies un uzsūcam svešu naidu pat to negribot.

Viens komentārs, viens video, viens skarbs izteiciens. Tas viss mūs ietekmē. Tas lauž mūsu sistēmu, kas nosaka, kas ir labs un kas slikts. Mēs visi vēlamies mieru, bet radām nemieru.

Esiet cilvēcīgi. Ja Jums ir grūti – izrunājieties. Pastāstiet par savām sajūtām citiem, nekrājiet un neizplatiet naidu. Labāk tieciet galā ar savām bailēm. Man ir tieši tikpat bail kā Tev. Bail par sevi, par savu ģimeni, par draugiem. Bail par nākotni.

Izraksti savas bailes uz papīra, Word dokumenta vai izzīmē tās, kaut vai vienkārši sašvīkājot papīru. Atver YouTube un atrodi elpošanas vingrinājumu, kas palīdzēs tieši Tev nekrist panikā, ieslēdz mūziku, kas Tevi nomierina. Izkrāso interneta atrasto zīmējumu, iegādājies augu un rūpējies par to vai paņem dzīvnieku no patversmes, ja jūties vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tikai nekrīti panikā!

Ir tāds teiciens – “vientulība ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus”. Mēs visi tagad jūtamies kā izmesti no laivas, tikai par to nerunājam. Jo ir grūti atklāt otram savas vājās puses. Savu kriptonītu. Ļoti daudzi cilvēki jūtas vientuļi un tam visam papildu vēl bailes un izdzīvošanas instinkts. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ šobrīd atkal tiek runāts par konfliktiem ģimenēs un pieaugošo vardarbību. Jo neskatoties uz to, ka blakus ir kāds, savā prātā tas cilvēks jūtās vientuļš un nesaprasts.

Atceries, mēs neesam ienaidnieki, mēs esam cilvēki un mums ir jābūt saprotošiem, izpalīdzīgiem un vienotiem. Vardarbība neko neatrisina.

Noskaties šo video, manuprāt tajā ir lieliska doma, kura ir jāatceras ikvienam.

 

P.S. – Ja redzi pārkāpumus ziņo tiesībsargājošās iestādēs, neizplati un nedalies ar naidu. Un ja nevēlies uzticēties kādam no draugiem, vienmēr ir Skalbes krīzes tālrunis.

Mazliet #2, par izkāpšanu no komforta zonas…

specialsnowflakeMēs dzīvojam tajā vidē, kas mums ir šķietama pieņemama. Izveidojam pasauli ap sevi tieši tādu, ar kādu ir ērti sadzīvot. Būsim godīgi, viss tas, kas ir mūsu dzīvē ir mūsu apzinātā izvēle.

Vai Tu vienmēr pieņem lēmumus apzināti?

Pirms Tevī rodas pretestība jautājumā par apzināto izvēli, atceries, ka šorīt Tu biji tas, kurš pamodās 30 minūtes vēlāk, nekā vajadzēja, nepaēdi brokastis un izvēlējies domāt, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret Tevi. Protams var jau sevi žēlot, bet laiks skrien, tas negaida, kad sāksi dzīvot, tas turpina savu gaitu, gluži tāpat kā Tavas šūnas dalās un noveco. Laiks plūst, viss mainās, bet Tu iznieko dzīvo uzskatot, ka visuma sazvērestības tiek perinātas tikai un vienīgi pret Tevi! Netiek!

Turpināt lasīt

Mazliet #1, par laimi…

be-happyIr pagājusi nedēļa, kopš Spiikiizi koprakstīšanas pasākumā es sarakstīju šo ierakstu. Nebiju publicējusi, jo bija vēlme pārliecināties, ka manas sajūtas nemainīsies. Un ziniet, es joprojām parakstos zem katra sarakstītā vārda. Ameriku es neatklāju, bet domāju, ka ikvienam būs vērtīgi atkārtot to, ko viņš zin. Zin par laimi.

Vai Tu jūties laimīgs? Nu tā pa īstam, no sirds!? Ar visu to, kas Tev ir. Ar tām lietām kuras kā skeleti tiek slēptas Tavā skapī, iedomu vai īstajā, kas atrodas Tavā miteklī.

Vai Tu esi kādreiz aizdomājies, kas Tevi īsti dara laimīgu? Sajūtas, lietas, vietas?

Turpināt lasīt

Pavasara pārdomas… :)

I-am-in-charge...Happiness-e1533186185868Parasti mani rīti sākās agri. Tieši tik agri, lai es paspēju atmosties dušā, izmazgāt matus, tos izžāvēt, uzkrāsoties un pabrokastot. Kaut kādā mirklī sakārtoju somu, vai pārlieku mantas citā somā, kā šorīt. Neskatoties uz to, ka uz skolu devos kleitā, nolēmu paņemt sportisko Puma mugursomu, vieglāk.

Šodien no pakaramā tika noņemta mana krāsainā žakete, kuru iegādājos jau ļoti sen. Bet cilvēks ir tāda interesanta būtne, ka brīdī, kad kaut ko pērk viņš ir TIK drošs, ka tieši šis apģērba gabals, kas pasvītros viņa identitāti un tad, kaut kas notiek un saproti, ka varbūt kas tāds citiem nepatiks un Tu jutīsies ne savā ādā dēļ citu skatieniem. Uzvilku žaketi pa virsu kleitai un atzinu par labu esam. Pasmaidīju savam atspulgam. Tad es uzvelku kurpes un dodos ielās.

Rīgas ielās. Vēl pirms gadiem 4 es nemaz nebiju iedomājusies, ka dzīvošu Rīgā, tolaik, kad dzīvoju Īrijā man šķita, ka vienkārši plūstu. Ka neizvēlos savu dzīvi. Ka viss tas, kas ir manā dzīvē ir tikai mistiskā likteņa pirksts. Un viss tas grūtums ir man uzvelts kaut kādas netaisnības un iepriekšējās pieredzes dēļ. Vainoju visu, karmu, cilvēkus, situācijas. Žēloju sevi un cīnījos ar vējdzirnavām. Apzināties, ka viss tas, kas ar mani notiek ir manas izvēles un manis novilkto robežu dēļ es toreiz negribēju. Un nācās izkāpt no komforta zonas.

Tā, gandrīz četrus gadus vēlāk esmu šeit. Trīspadsmit kvadrātmetru lielajā istabiņā. Stūrī, uz žāvētāja,žāvējās šodien izmazgātās drēbes. Logs ir vaļā, tādēļ divi puķupodi ir atraduši savu vietu uz zemes, pie radiatora. Kaut kur pa ielu traucās ātrās palīdzības brigāde, sirēnām skanot. Bet es sēžu savā cietajā, gulēšanai neērtajā dīvānā ar datoru rokās. Un esmu laimīga, šeit un tagad, ar sevi.

Šorīt uz BA “Turība” devos ar vilcienu. Man tik ļoti patīk braukt ar vilcienu, ka varētu to darīt brīvdienās vienkārši prieka pēc. Sēdēt sēdeklī, vērot cilvēkus un ainavas aiz loga, kas nomaina pilsētvidi vidi pret aizaugušam pamalēm.

Mēs bijām pieci. Pieci kursa biedri, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija nokārtojuši eksāmenu. Nācām to pārrakstīt. Ar dažiem kopā esam no pirmā kursa, daži mums piebiedrojās pavisam nesen. Mūsu attiecības ir tieši tik nesaprotamas, ka no malas nemaz nevar saprast, esam draudzīgi, vai tomēr nē. Bikli. Izņēmām atļaujas un devāmies uz katedras telpu. Izvilkām katrs savu datoru, iekārtojāmies krēslos, saskatījāmies un gaidījām. Pārmijām dažus vārdus par lektoriem un sākām rakstīt.

Pusotra stunda palidoja buroties cauri Eiropas Savienības un Padomes regulām, cenšoties atrisināt it kā vieglo, bet āķīgo kāzusu. Ceram, ka izdevās.

Dodoties mājup, pa ceļam iegāju kafejnīcā “Caffeine” un iegādājos ledus kafiju. Priecājos par sauli un smaidīju pretimnācējiem. Cik gan maz vajag priekam, tikai izvēlēties būt priecīgam.

Atnākusi līdz Barona centram nolēmu izdzert kafiju sēžot uz brīvā pieturas soliņa. Pienāca večuks, nolika somu, kaut ko tajā meklēja. Pa to laiku bija piebraucis 11. tramvajs uz Mežaparku. Tikai durvju aizvēršanās signālam atskanot večuks saprata, ka tramvajs ir te, paķēra savu tašu un skriešus devās uz vēl atvērtajām durvīm. Filigrāni ieleca tramvajā un nopīkstināja e-talonu. Bet es tikmēr sūcu savu ledus kafiju un smaidīju. Par mums, par cilvēkiem, par izvēlēm.

Cik bieži mēs šādi te ielecam savos dzīves tramvajos pēdējā brīdī, jo kaut ko bakstāmies un nemanām savas iespējas, bet pēdējā mirklī paspējam ķert to dzīves lapsu aiz astes.

Bilde ņemta ŠEIT.

 

Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Turpināt lasīt

Par to pašu, par bailēm…

ZWHUZigHGm9_bPhteNk3WvSC6Oo_6ImGXrM-tVGrecsVienas no lielākajām cilvēku bailēm ir nevis nāve, bet tikšana ārā no savas komforta zonas. Nekas cilvēku nebaida tik ļoti, ka iespēja būt izmestam no ierastā.
Es laikam esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas mīl pakļaut sevi pārmaiņu stresam un pati, labprātīgi mēdzu lekt ārā no laivas, tikai atrodoties ar galvu zem ūdens, pirms izniršanas, sāku apdomāt to, bet varbūt tas nav droši, varbūt ir dziļš un vispār, mēdz būt arī straumes un zemūdens akmeņi… (šeit gribās ielikt to smaidiņu, kur meitene taisa facepalm)

Draugi bieži vien ir neizpratnē un uz jautājumu “Vai Tu nebaidies!?”, es protams, cenšoties saglabāt – visu varošās sievietes tēlu, atbildu, ka nē! Protams, ka arī es baidos. Protams, ka arī es vienatnē mēdzu salūzt un raudāt spilvenā. Tas ir normāli!

Turpināt lasīt

Mihails Labkovskis – Kā iemīlēt sevi un nostiprināt pašvērtējumu

Tieši divas dienas pirms manas 31. dzimšanas dienas Forum Cinemas piedāvāja publisku konsultāciju, kuru vadīja psihologs Mihails Labkovskis. Lieki piebilst, ka biļetes tika pārdotas zibens ātrumā vēl februāra vidū. Par pašu psihologu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes jau iepriekš no krievu blogeriem, kuriem ikdienā sekoju. Bet, par visu pēc kārtas.

Mihails Labkovskis ir ekstra klases psihologs ar 30 gadu pieredzi un 20 gadus pieredzi konsultāciju sniegšanā radio un televīzijā. Viņa lekcijas, jeb publiskas konsultācijas vienmēr pulcē pilnas zāles. Skatītāju rindās ir ne tikai sievietes, bet arī pa kādam vīrietim. Viņš ir ļoti harizmātisks, tiešs un patīkams. Klausīties viņā var stundām. Krieviski runājošs psihologs ar ebreju saknēm, kurš nešķitīs augstprātīgs pat tad, kad Tev acīs teiks acīmredzamo.

Turpināt lasīt

Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt