Maņa, dvēsle, pārdomas

“We have two lives and the second begins when we realize we have only one.” Vēstīja no Ingas saņemtā atklātnīte. Un patiesi, mums ir tikai viena dzīve un tajā laiks skrien tik ātri. Un kā Tu to iznieko?

Gāju caur ziemas nogurdināto Vērmanes dārzu, vakardienas vējš ir kārtīgi izpurinājis koku zarus un sīki zariņi, mazi sprungulīši un zaru ķekari izdaiļoja pie bruģa piesalušā ledus paliekas. Kailajos krūmu puduros čivināja zvirbuļu bari, virs cilvēku galvām pārlaidās baložu orda, šoreiz nevienu neaplaimojot ar – no putna pakaļgala izkritušo “laimi”. Dziļdomīgi komunicējošam pārim no aizmugures vilkās pabalējis špics, kas īpaši nesteidzās panākt saimniekus, jo arī suņa ķepas slīd uz spīdīgās žļurgas.

Turpināt lasīt

Aizķerties aiz vārdiem…

Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Turpināt lasīt

Visa par daudz…

Muzikālam fonam var ieslēgt ŠO. Visi raksta par pandēmiju, par grūtībām, izvēlēm un mentālo veselību. Es ilgu laiku domāju, vai arī man vajadzētu par visu situāciju kopumā pagaudot līdzi sabiedrībai, piesaistīt savu viedokli kreisajiem, labajiem un/vai neitrālajiem, bet sapratu, ka mana svārku mala man tomēr ir tuvāka un es labāk aizbāzīšu sev muti ar to, nekā izvēlēšos kādu no pusēm, kurai patiesībā nejūtos piederīga.

Es neatceros, cik veca biju toreiz, bet kaut kādā brīdī, bērnībā sāku apzināties, ka mana dzīve ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Esmu pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, kas nāk no jauktajām ģimenēm. Pamatskola trāpījos klasē, kuru vadīja skolotāja, kas necieta krievus. Tāda bija viņas pārliecība, bet te es – tumšos matos iepītam baltam lentēm, lielām acīm un ar krievu vārdu pie latviešu uzvārda. Klasē bijām tādi četri. Tikt vaļā viņa centās tikai no diviem, no manis un Rodrigo. Mūs centās atstāt uz otro gadu, sūtīja pie logopēdiem un sazin kā vēl. Neizdevās.

Turpināt lasīt

Nebūt perfektam…

Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad savu uzvaru par pasaules kārtību gūst sociālie tīkli. Ik dienu mēs palīdzam citiem pelnīt naudu ar savu sirsniņu zem viņu bildēm, vai īkšķi augšā pie video. Katrs skatījums tiek ieskaitīts un pārvēršas kādā naudas summā, kas iekrīt kādam ietekmelim kabatā. Un vienalga pašmāju, vai ārzemju. Tu jau it kā neko nezaudē, viena sirsniņa vai īkšķis uz augšu un dzīvo tālāk, nemaz neaizdomājoties, ka īstenībā tērē savu laiku šī cilvēka labad. Tās 20 minūtes kuras velti YouTube video noskatīšanai varēja taču arī savādāk izmantot piemēram aplaistot un parunājoties ar augiem. Vai palasot grāmatu, nu kurai Tu vispār neatrodi laiku savā ikdienā, vai arī varēji šo laiku patērēt saviem mīļajiem, pazvanot tiem, kurus nesatiec, apskaujot mājiniekus un no sirds pajautājot kā viņiem iet un, kas viņu uztrauc. Vai gluži vienkārši paņemt ķemmi un izķemmēt savu mājas mīluli, jo arī viņam vajag veltīt nedaudz laika.

Turpināt lasīt

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpināt lasīt