Aizķerties aiz vārdiem…

Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Dzīve ir tik neparasta lieta. Brīnumi un negaidītas lietas notiek ik uz soli. Reiz zudusi draudzība negaidīti var atjaunoties. Tu vari nokļūt fantastiskās vietās pat iepriekš par tām nesapņojis. Cilvēks, no kura nekad nebūtu gaidījis atbalstu var pēkšņi pārsteigt ar uzmundrinājumu. Būt.

Ejot ar piena paku, kas iespiesta starp fasētu, šķēlēs sagrieztu sieru, “Lāču” maizi (kas sola būt dabīga un nesaturēt draņķus), košļeņu un kečupa paciņām es sapņoju par ērtu vakaru dīvānā, ar siltas kafijas krūzi un žurnālu. Rezultātā uzvārīju zupu, paēdu un iemigu sēdus, uz tā paša ainiņā ietvertā dīvāna, jo biju cēlusies piecos. Ne viss notiek tā, kā mēs plānojam.

Tās pašas takas un ceļi, kurus ejam var pēkšņi iemirdzēties pavisam cita gaismā, ja uz ceļā esošo ainavu paskatāmies no cita rakursa. Pacelt acis pret ēkas fasādi, ieskatīties veikala skatlogā un stiklā redzēt savu atspulgu. Vērties namu korēs un mākoņu izraibinātās debesīs. Elpot.

Saņemties izdarīt jau ilgāku laiku atliktās lietas var tikai tad, kad tam ir noskaņa. Dažreiz vajag tam pusstundu, citreiz dienu, vai pāris gadus. Sēdēju istabas vidū ar divām kastēm mantu un domāju, kāpēc es šo nodaru. Varēju taču neaiztikt, kastes taču nelikās traucētas. Nopūsties.

Galu galā izmetu trīs kastes ar nevajadzīgam mantām, saliku divus “Rimi” papīra maisus ar lietām un aiznesu uz “Otra elpa”. Pāris gadu laikā apaugt ar mantām ir vieglāk par vieglu. Grūti ir tikai pierast pie fakta, ka mantu ir daudz par daudz un ir pienācis laiks no daļas atbrīvoties. Varēt.

Mēs tik bieži nenovērtējam sevi, savas domas (par sevi) balstam uz citu viedokļu pamata, dzīvojam tādas dzīves , kādas nevēlamies. Ciešam un uzskatām, ka tā dzīvo visi un tā ir norma. Kaut kādā brīdī saprotam, ka viss ir aizgājis totālā persikā. Kaut kur tepat blakus, vai iekšā dzīvo depresija, kura barojas no Taviem pašpārmetumiem un svin svētkus, kad sevi noniecini, netici saviem spēkiem un nolīdzini sevi pie grīdlīstes.

Šādos brīžos ir jāatceras, ka vienīgais supervaronis, kurš var Tevi glābt esi Tu pats. Ka dzīvē var sasniegt labsajūtu tikai darot tās lietas, kuras Tevi iedvesmo, aizrauj un dara laimīgu. Tas var būt jebkas, galvenais ir tam ļauties. Neviens cits nevarēs Tevi piespiests būt laimīgam, baudīt mirkli un būt sev. Tu esi vissvarīgākā persona savā dzīvē!

P.S. – Bildes no personīgā arhīva

Visa par daudz…

Muzikālam fonam var ieslēgt ŠO. Visi raksta par pandēmiju, par grūtībām, izvēlēm un mentālo veselību. Es ilgu laiku domāju, vai arī man vajadzētu par visu situāciju kopumā pagaudot līdzi sabiedrībai, piesaistīt savu viedokli kreisajiem, labajiem un/vai neitrālajiem, bet sapratu, ka mana svārku mala man tomēr ir tuvāka un es labāk aizbāzīšu sev muti ar to, nekā izvēlēšos kādu no pusēm, kurai patiesībā nejūtos piederīga.

Es neatceros, cik veca biju toreiz, bet kaut kādā brīdī, bērnībā sāku apzināties, ka mana dzīve ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Esmu pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, kas nāk no jauktajām ģimenēm. Pamatskola trāpījos klasē, kuru vadīja skolotāja, kas necieta krievus. Tāda bija viņas pārliecība, bet te es – tumšos matos iepītam baltam lentēm, lielām acīm un ar krievu vārdu pie latviešu uzvārda. Klasē bijām tādi četri. Tikt vaļā viņa centās tikai no diviem, no manis un Rodrigo. Mūs centās atstāt uz otro gadu, sūtīja pie logopēdiem un sazin kā vēl. Neizdevās.

Turpināt lasīt

Nebūt perfektam…

Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad savu uzvaru par pasaules kārtību gūst sociālie tīkli. Ik dienu mēs palīdzam citiem pelnīt naudu ar savu sirsniņu zem viņu bildēm, vai īkšķi augšā pie video. Katrs skatījums tiek ieskaitīts un pārvēršas kādā naudas summā, kas iekrīt kādam ietekmelim kabatā. Un vienalga pašmāju, vai ārzemju. Tu jau it kā neko nezaudē, viena sirsniņa vai īkšķis uz augšu un dzīvo tālāk, nemaz neaizdomājoties, ka īstenībā tērē savu laiku šī cilvēka labad. Tās 20 minūtes kuras velti YouTube video noskatīšanai varēja taču arī savādāk izmantot piemēram aplaistot un parunājoties ar augiem. Vai palasot grāmatu, nu kurai Tu vispār neatrodi laiku savā ikdienā, vai arī varēji šo laiku patērēt saviem mīļajiem, pazvanot tiem, kurus nesatiec, apskaujot mājiniekus un no sirds pajautājot kā viņiem iet un, kas viņu uztrauc. Vai gluži vienkārši paņemt ķemmi un izķemmēt savu mājas mīluli, jo arī viņam vajag veltīt nedaudz laika.

Turpināt lasīt

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpināt lasīt