Visa par daudz…

Muzikālam fonam var ieslēgt ŠO. Visi raksta par pandēmiju, par grūtībām, izvēlēm un mentālo veselību. Es ilgu laiku domāju, vai arī man vajadzētu par visu situāciju kopumā pagaudot līdzi sabiedrībai, piesaistīt savu viedokli kreisajiem, labajiem un/vai neitrālajiem, bet sapratu, ka mana svārku mala man tomēr ir tuvāka un es labāk aizbāzīšu sev muti ar to, nekā izvēlēšos kādu no pusēm, kurai patiesībā nejūtos piederīga.

Es neatceros, cik veca biju toreiz, bet kaut kādā brīdī, bērnībā sāku apzināties, ka mana dzīve ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Esmu pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, kas nāk no jauktajām ģimenēm. Pamatskola trāpījos klasē, kuru vadīja skolotāja, kas necieta krievus. Tāda bija viņas pārliecība, bet te es – tumšos matos iepītam baltam lentēm, lielām acīm un ar krievu vārdu pie latviešu uzvārda. Klasē bijām tādi četri. Tikt vaļā viņa centās tikai no diviem, no manis un Rodrigo. Mūs centās atstāt uz otro gadu, sūtīja pie logopēdiem un sazin kā vēl. Neizdevās.


Mazliet vēlākos gados nācās sastapties ar pretestību no draugu loka. Gāju es latviešu skolā un draudzējos ar latviešiem, bet dzīvoju es rajonā, kur pārsvarā visi runāja krievu valodā un bērnības draugi gāja krievu skolā, kas atradās pretī mājai. Mani latviešu draugi necieta manus krievu draugus un otrādi. Tā nu nācās dalīt uzmanību un draudzēties ar abām grupām atsevišķi. Un toreiz man likās, ka tā ir elle.

Vēlākos gados sapratu, ka arī ģimenē ir indivīdi, kuri dīvaini noskaņoti, bet tā kā ģimeni neizvēlās, tad labāk pieciest, lai nav papildu nevajadzīgi strīdi un domstarpības. Ar šo man jāsadzīvo visu mūžu, klausoties dogmatiskos spriedelējumos, kas manī neatbalsojās, bet pieklājības pēc ir nepieciešams pamāt un piekrist.

Esam laikā, kad pandēmija ir ieviesusi savas korekcijas, attālinātais VISS ir mainījis mūsu uztveri, viss notiek internetos un sociālajos tīklos. Un, ja agrāk bija tāds klusais karš “latvietis pret krievu”, tad tagad lēnam, no savstarpējām nesaskaņām tiek veidots karš “vakcinētais pret nevakcinēto”.

Godīgi sakot man šis jau ir tik ļoti apnicis, ka kaut kādā brīdī ir jāizvēlas puse, kurai piederi, jānonāk līdz kaut kādam absurdam, vai jāizliekas, ka domā tā, kā otrs, jo citādi būs nevēlamas sekas. Kā piemēru varu minēt, ka man augstskolā pasniedza priekšmetu prokurors, kurš uzturēja apsūdzību Lembergam. Man kopumā par Lembergu ir savs viedoklis kā Ventspilniecei, šo viedokli cenšos nekur nepaust, lai neraisītu strīdus, jo visi citi, taču zina labāk. Protams pasniedzējs izteica arī savu viedokli par darbu un minēto lietu. Man ir tāds ieradums, ka pie zilā džempera apkaklītes es vienmēr spraužu Ventspils nozīmīti. Jo pilsēta no kuras es nāku man ir nozīmīga un es to novērtēju un man tiešām ta daudz nozīmē. Lai Jūs saprastu manu sāpi – dienās, kas man bija lekcijas pie šī pasniedzēja, es nekad nevilku zilo džemperi ar nozīmīti. Nekad. Jo nu man nebija nepieciešama iespējamā, atšķirīgā attieksme, kas varēja rasties šī, mana ieraduma dēļ.

Protams bija arī iespēja, ka atšķirīgā attieksme nerastos, bet negribējās riskēt.

Neskatoties uz to, ka esam civilizētāki, demokrātiski un uz progresu tendēti, sabiedrība tik un tā uzspiež izvēlēties pusi, kuras uzskatus atbalsti, vienalga, vai tā ir vakcinācija, LGBTI, politika, sociālo tīklu burbuļi. Tu nevari būt izlēcējs, esot neitrāls. Obligāti ir jāpievienojas kādai no frontes līnijām. Un šis man ir tā apnicis. Nu tā, līdz kaulu smadzenēm…

Šobrīd es saprotu cilvēkus, kas izvēlās vientuļnieku dzīvi mežā, bez sabiedrības, interneta un piespiedu izvēlēm. Man arī tā gribās, jo viss šis nogurdina.

Šodien, pildot naudas atgriešanas aktu par atceltā koncerta biļetēm, paralēli Booking atceļot rezervācijas viesnīcai, es sapratu, ka esam nonākuši totālā persikā. Jo nekas vairs nebūs ta, kā bijis, sabiedrība tiks sašķelta vēl vairāk, laiks ies un visa laikietilpīgā herņa, kuru ir nesusi pandēmija cikliski turpināsies.

Protams var teikt ar Artūra argumentiem – Nāks citi sūdi, šie aizmirsīsies. Bet, ko darīt, ja kopumā sūdi ir apnikuši un gribās aizmukt no šī visi, jo visa vienkārši ir par daudz…

Bilde by me.

Nebūt perfektam…

Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad savu uzvaru par pasaules kārtību gūst sociālie tīkli. Ik dienu mēs palīdzam citiem pelnīt naudu ar savu sirsniņu zem viņu bildēm, vai īkšķi augšā pie video. Katrs skatījums tiek ieskaitīts un pārvēršas kādā naudas summā, kas iekrīt kādam ietekmelim kabatā. Un vienalga pašmāju, vai ārzemju. Tu jau it kā neko nezaudē, viena sirsniņa vai īkšķis uz augšu un dzīvo tālāk, nemaz neaizdomājoties, ka īstenībā tērē savu laiku šī cilvēka labad. Tās 20 minūtes kuras velti YouTube video noskatīšanai varēja taču arī savādāk izmantot piemēram aplaistot un parunājoties ar augiem. Vai palasot grāmatu, nu kurai Tu vispār neatrodi laiku savā ikdienā, vai arī varēji šo laiku patērēt saviem mīļajiem, pazvanot tiem, kurus nesatiec, apskaujot mājiniekus un no sirds pajautājot kā viņiem iet un, kas viņu uztrauc. Vai gluži vienkārši paņemt ķemmi un izķemmēt savu mājas mīluli, jo arī viņam vajag veltīt nedaudz laika.

Turpināt lasīt

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpināt lasīt