Izrāde – Granātu aproce

Man ir divas vājības, par pirmo nestāstīšu, bet otrā ir teātris. Krievu drāmas teātrī es iemīlējos vēl tad, kad  gāju koledžā un mācījos komercdarbību. Viesizrādes tika rādītas Ventspilī, teātru namā “Jūras Vārti”, un es ar aizrautību centos apmeklēt visas pēc kārtas, kuras vien spēja iemaldīties uz manas dzimtās pilsētas skatuves. To, ka vēlos redzēt izrādi “Granātu aproce”, es sapratu tajā brīdī, kad parādījās pirmās afišas un biļetes tika izpārdotas uzreiz, tiklīdz bija parādījušās kasēs. Neko darīt, bija decembris un es vienkārši nopirku biļeti uz izrādi, kas norisinājās februārī. Zinu, ir pagājis jau mēnesis, kopš mana izrādes apmeklējuma, toties viss vēl nav par vēlu, jo izrāde joprojām ir Krievu drāmas teātra izrāžu sarakstā, ir iespējams iegādāties biļetes un to apmeklē (skatīt TE), kā arī priecīga ziņa tiem, kas nesaprot krievu valodu, bet izrādi tomēr vēlās redzēt! Dailes teātris šo izrādi ir uzvedis arī uz savas skatuves (meklēt ŠEIT)!!!

Par Dailes teātra izrādi neviena vārda teikt nevaru, jo neesmu redzējusi šo izrādi latviešu valoda, līdz ar to…

Izrāde bija tik skaista, ka šķita esmu ieelpojusi tikai brīdī, kad visi bija sasēdušies savās vietās, bet durvis aizvērās un izrāde sākās. Tas viss bija tik dziļi, profesionāli un patiesi, ka izelpoju šķiet tikai tad, kad izrāde bija galā un visi aplaudēja. Aktieru sastāvs ir tik lielisks, ka ikviens no aktieriem iederas savā lomā tieši tā, kā to bija vēlējies stāsta autors. Parādot visas cilvēka rakstura nianses un slēptos dvēseles pārdzīvojumus. Balstoties uz to, ka izrāda ir vidēji gara, tās saturu es Jums neatklāšu. Kopumā tā ir mūžīgā tēma par attiecībām, nepiepildītiem sapņiem un mīlestību bez atbildes. Man šķita, ka kāds ir izlasījis visas manas domas, vai… Kāds ir beidzot izpratis tik bieži piedzīvoto sāpi un dvēseles pārdzīvojumus cilvēces vēsturē un uzvedis to tik ļoti meistarīgi noslīpētā stāstā, ka pēcgarša bija vēl ilgi un, ir vēl joprojām.

Tāda sāpīgi rūgta pēcgarša, kura vilina mēģināt vēl un nenolaist rokas, pat jā zini, ka kārtējo reizi sevi sāpināsi.

Varbūt tieši sāpes mūs padara par cilvēku? Sāpes, kuras līdzjūtīgi izjūti zinot, ka šobrīd tam otram ir tieši tik grūti, cik Tu viņam nenovēlētu…

Kopumā katrs mēs izrādēs redzam tikai to, kas mums šajā dzīves periodā ir/bija aktuāls, līdz ar to, ja vēlējies doties uz tiešam lielisku izrādi, tad noteikti izvēlies šo, nenožēlosi!

Bilde by me!

Izrāde – Pers Gints

20170118_022111_1Sakarā ar to, ka viens no manām šī gadā apņemšanās punktiem ir teātra apmeklēšana, pietam ir vēlme apmeklēt vismaz 12 izrādes šī gada ietvaros, tad es nevarēju neiegādāties vēl vienu biļeti un nedoties baudīt burvīgo teātra gaisotni atkārtoti.
Teikšu kā ir, lai gan šo izrādi es vēlējos apmeklēt un redzēt jau sen, es pieļāvu ļoti lielu kļūdu – es devos uz to tieši nākamajā dienā pēc noskatītās “Svina garša”. Man vēl joprojām bija svina pēcgarša un es līdz galam nevarēju izbaudīt visu to, kas notika uz skatuves, šajā izrādē.

Kopumā izrāde man bija/ir ļoti tuva, jo arī es izdzīvoju līdzīgas lietas savā dzīvē. Pati izrādes vadlīnija ir par cilvēku un viņa izvēli meklēt laimi tālu no mājām. Visskumjākais tajā visā, ka mēs cenšamies sasniegt un atrast tās lietas, kuras īstenībā pastāv tikai mūsu galvās. Agrāk arī man šķita, ka laimi var atrast kaut kur tur, kur manis nav, jo tur ir labāk. Jo tur taču ir iespējams nopelnīt labāku/lielāku naudu, sasniegt to, ko īstenībā esot mājās (Latvijā) es nemaz necentos sasniegt, jo nebija vēlmes iespringt, kustēties un kaut ko darīt. Cilvēki vienmēr cenšas atrast vieglākos ceļus. Vienīgi ar laiku, kad esi aplauzies, Tu saproti, ka vieglākais ceļš nemaz neveda turp, kur vēlējies nonākt. Un viss patērētais laiks, līdzekļi un enerģija ir izniekoti. Tos vairs nevar atgūt.
Turpināt lasīt

Izrāde – “Svina Garša”.

svina-garsaBrīdī, kad Tu saproti, ka laiks uz vietas nestāv un visi tie “Kaut kad noteikti kopā aiziesim uz teātri” un “Jā, es arī vēlētos redzēt šo izrādi, sarunāsim!”, ir tikai centieni ar nepareizu vārdu palīdzību Tev pateikt, ka “Nē, es neiešu, jo man nav nedz tam, nedz Tev laika!”, Tu sāc darīt lietas vienatnē un vairs nekaunies par to. Tā nu sakrājusi visus man dotos “solījumus”, es nolēmu – ir pienācis laiks arī uz teātri iet vienai, jo gaidot uz to “solījumu” izpildi, kas nekad nebūs izpildīti, var gadiem, bet teātra izrādes, tieši tāpat, kā filmas kinoteātrī pazūd no repertuāra ar skaņas ātrumu. Tā nu manam “dari pati/viena” lietu sarakstam šogad piebiedrojas  teātra apmeklēšana…

Turpināt lasīt