Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpināt lasīt

Dzeja un atdzeja II

P_20170916_174514Manas attiecības ar dzeju ir bijušas diezgan vētrainas. Kādu laiku mēs labi sapratāmies, tad mazliet pašķirāmies, pēc laika atkal atgriežoties viena otras skavās, līdz pilnīgam atsalumam. Dzeja bija dzeja un tā nebija vairs manas ikdienas sastāvdaļa. Ja neskaita īsās dzejas rindas, kuras svētkos nosūtīju draugiem. Lai gan, kopš 2005. gada es ik pa laikam sev prātā skandinu Aleksandra Bloka (Krievija 1880-1921) dzejoli, šad, tad izlasu draugu rakstītās rindas, vai dāvinu skaistās dzejas grāmatas draugiem, īsti dzeja nesaistīja manu uzmanību. Bet, visam ir tieksme mainīties, vai ne!?

Teikšu godīgi, NicePlace telpās biju pirmo reizi, kā arī dzejas lasījumu klausījos šodien pirmo reizi. Kopumā, ejot no pasākuma biju tik lielā sajūsmā, ka aizmirsu kāds ir mājas ārdurvju kods, lieki piebilst, ka to jau gandrīz pusotru gadu spiežu nedomājot, pēc atmiņas. Nācās zvanīt kaimiņienei un lūgt, lai pasaka kāds ir kods. Jo piecu minūšu laikā biju izmēģinājusi neskaitāmas kombinācijas, tā arī netiekot kāpņu telpā. Bet, runājot par dzeju…

Turpināt lasīt