Parks, sarunas un īrisi…

IMG_20200614_115250Ieradumiem ir liels spēks. Un viens no maniem ir ilgā gulēšana dienās, kad man nekas nav ieplānots. Svētdienai man plānu nebija. Laiski pārslēdzu modinātāju uz vēlāku laiku un uz vēl vēlāku, un tad vēl uz 10 minūtēm.

Vienā brīdī apnika gaiļa balss, kas sparīgi nāca no plaukstā sažņaugtā telefonā un nolēmu, ka laiks ir celties.

Hmm, atkal nebija atslēgts internets. Un atkal kāda uzmācīga ziņa no FB, droši vien kārtējais aicinājums atrast vairāk draugu. Cenšos to aizmest pa labi, lai atbrīvojas mana telefona ekrāns, bet neizdodas. Tad tieši saprotu, ka tā ir ziņa no Messenger. Atveru to un esmu pārsteigta, ziņa no Ineses. Pārsteidzoša un priecīga. Aicinājums satikties Vērmanītī uz kafijas krūzīti un sarunām. Bet iniciators šim pasākumam ir Inga. Smaids pa visu seju un kājas jau atrodas uz parketa grīdas.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt