Aiz stikla, steidzīgas ainas…

Sabiedriskais transports tagad tiek uzskatīts par kaut ko tādu, kas izplata slimības, vien tiem cilvēkiem, kas to izmanto ikdienā, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nu gluži tāpat kā uzvilkt kurpes, lai dotos uz darbu, cilvēks iekāpj autobusā, trolejbusā vai tramvajā. Iekāpt, apsēžas, vai gluži vienkārši pieņem lēmumu stāvēt, dažreiz piespiedu kārtā.

Viņa gāja mazo rociņu ielikusi tēva stingrā tvērienā sakļautajā plaukstā. Mazā, blondā galva griezās te uz vienu pusi, te otru, tad atskatījās, tad pacēla acis pret blakus ejošu tēvu, kaut ko jautāja un tēvs tai atbildēja. Profilā abi līdzīgi, vien tos šķira viedums un aizsteigušie gadi. Un tā viņi gāja roku rokā, vienādā tempā, mazā kaut ko jautājot un gaidot atbildi no pieaugušā, kas viņai it tuvs. Un viņš atbildēja stingri turot mazās plaukstu, gluži tāpat, kā reiz viņas vecumā turēja plaukstā iekļauto, no ķermeņa siltuma sasilušo rubli, kuru kā lielu dārgumu tam deva vecāki. Dārgumi jāsargā, vai ne!?

Turpināt lasīt