Man ļoti patīk teātris, tajā ir kaut kas nomierinošs. Kafijas vai tējas pauze pirms izrādes, vai dzirkstoša vīna glāze. Gaļas salāti, vai lašmaizīte, bet varbūt uz kāra zoba kāds kūkas gabaliņš. Sarunas, intīmas, klusas, bet varbūt ne tik klusas un intīmas… Saskatīšanās ar svešiniekiem. Kāds gaida pirmo aicinājumu, lai dzirdētu skaisto Ķestera uzrunu un meklētu savu sēdvietu. Kāds cits jau ieņēmis savu vietu pirms šīs uzrunas un gaida pārējos. Zāles īpatnējā smarža, tāda mājīga un skaisti noformēta skatuve. Ne tik ērti krēsli mazajā zālē vairs, bet Dailes teātra īpašā aura vienmēr sasilda skatītāju dvēseli.

Godīgi sakot, nebiju lasījusi par izrādi it neko. Nepaskatījos ne aktieru sastāvu ne atsauksmes. Gribējās pārsteigumu un, ja godīgi mani tiešām gaidīja patīkams pārsteigums, kas ļāva nedaudz atgriezties pagātnē un atminēties pirms gandrīz septiņiem gadiem piedzīvoto laiku Īrijā.