“Kas te notiek” by Rvīns Varde

hdrplJa atmiņa mani neviļ, tad autors bija rakstījis un publicējis savus gara darbus arī jau sen mirušajā ORB.lv.* Protams gribējās redzēt ko ir sarakstījis kāds no tā laika autoriem, jo laikam ejot daži blogu autori ir sasnieguši sava hobija atzīšanu par literatūru, izdodot grāmatu vai grāmatas.

Jau iepriekš vēlos atvainoties izdevniecībai un autoram par šo atsauksmi un vēlos norādīt nevajag manas domas uztvert personīgi. Šeit paustā kritika atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā iekļautajām pilsoņa tiesībām.

Teikšu godīgi, lasot “Kas te notiek” es beidzot sapratu, ka grupas “Instrumenti” dziesmu vārdiem ir jēga. Un pat lielāka, nekā tekstam, kas ir satilpināts mazajā autora krājumā.

Turpināt lasīt

Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Turpināt lasīt

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpināt lasīt

“Ceturtais kauliņš” by Dace Judina

IMG_20190208_142036_532Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.

Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.

Turpināt lasīt

Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Turpināt lasīt

Daces Judinas jaunākās grāmatas atvēršanas svētki…

bilde1Teikšu tā, man ir fantastiski draugi! (Čau Agri!!!) :) Jo izrādās ir arī vīrieši, kas ieklausās un atcerās. Visā tajā gada beigu steigā un pēcsvētku skrējienā, kad gribējās nobremzēt, bet īsti nebija spēka, gandrīz biju palaidusi garām vienu jauku un ļoti iepriecinošu gada notikumu. Agris bija tik jauks un FB mani uzaicināja uz pasākumu, kuru rīkoja “Latvijas Mediji”, atvēru uzaicinājumu un gandrīz iespiedzos, jo blakus bija kalendārs un pēc ašas kalkulācijas sapratu, ka es pat varētu šoreiz tikt. Divus iepriekšējos autores grāmatu atvēršanas svētkus darba dēļ bija sanācis palaist garām. Bet šoreiz biju nolēmusi doties, jo visu dzīvē jau nevar palaist garām.

Pēc darba devos uz Dziranu ielu 21, kur mitinās “Latvijas Mediji”, neskatoties uz to, ka bija jau satumsis manu elpu aizrāva jaukais ēku komplekss ar žogu, gāju iekšā smaidot. Uzzinājusi kā tieši nokļūt līdz vietai, kur būs grāmatas atvēršanas svētki, es devos turp. Zinu, ka grāmatu atvēršanas svētkos parasti ir iespējams iegādāties arī grāmatu eksemplārus par īpašu cenu, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bieži na skaidras naudas, līdz ar to bija jādodas uz grāmatu veikaliņu, lai iegādātos savu grāmatas eksemplāru, maksājot ar karti. Un īstenībā labi vien ir, jo grāmatu veikals bija tik gaišs un jauks, ka noteikti tur atgriezīšos, lai nolūkotu vēl kādu grāmatu, kuru izdod izdevniecība.

Turpināt lasīt

“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt

Pieaugšana by Kellija Viljamsa Brauna

pieaugsanaŠo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.

Autore nav izdomājusi divriteni no jauna. Viss grāmatā iekļautais ir zināms ikvienam, kurš izmanto savas smadzenes domāšanai un spriešanai. Pēc grāmatas izlasīšanas neviens nekļūs par pieaugušu cilvēku, no lasīšanas vien. Bet, autore ļoti interesanti apraksta ikdienas situācijas un dzīves nianses, ar kurām sastopas ikviens, kurš sāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. Kā arī atgādina, kā noteiktās dzīves situācijās uzvedās pieauguši cilvēki.

Turpināt lasīt

Čempionu brokastis by Kurts Vonnegūts

Vonnegūts1Uldis, jeb plašākais publikai pazīstamais BaltaisRuncis izteica lielisku ideju, līdz 11. aprīlim izlasīt kādu no Kurta Vonnegūta darbiem. Tā, kā līdz šim nebiju neko lasījusi no šī autora darbiem, nespēju atturēties un neiesaistīties šajā avantūrā. Un ziniet, avantūras nekad nebeidzās slikti, esmu priecīga, ka iesaistījos.

Vonnegūts ir tik ļoti Vonnegūts, ka rodas grūtības lakoniski aprakstīt viņa daiļradi. Viņam ir savdabīgs stils, kuru man iesākumā bija grūti pieņemt, jo bija neierasti. Bet, neskatoties uz to, nebija nepatīkami. Vienīgais, kas man mazliet traucēja, bija autora melnais humors. Diemžēl neesmu šī žanra cienītāja. Savukārt autora ievietotās skices man nereti lika pasmaidīt un pievērt acis uz melnā humora klātesamību.

Vonnegūts šo grāmatu sarakstījis priekš sevis, dažkārt šķita, ka viņš to darījis sava prieka pēc un nemaz, nekad nebija aizdomājies par iespēju, ka viņu lasīs plašāka publika. Bet… Ja autors ir ar saviem putniem, tad ir doti simti pilni simts procenti tam, ka būs interesanti. Neskatoties uz to, ka dažos mirkļos ir šķitis, ka autoram pašam trūkst kādi pāris procenti. :)

Runājot par sižetu, galvenie varoņi ir Kilgors Trauts, mazliet jucis rakstnieks, kurš raksta sava prieka pēc un Dveinu Hūveru, kurš pateicoties Kilgora personībai galēji sajūk prātā. Bet, tieši šo pašu informāciju Jūs iegūsiet izlasot īso anotāciju grāmatas aizmugurē.

Vispār man bija neizsakāma vēlme izlasīt Vonnegūta grāmatu “Kaķa šūpulis”, tikai šī grāmata nebija pieejama manā bibliotēkā, bet, es nenožēloju, ka paņēmu “Čempionu brokastis”, jo tā ir tik laba, ka es pildspalvu it nemaz nesanāca nolikt malā, jo gandrīz katrā lapaspusē, es atradu kādu ievērības cienīgu citātu, kuru izrakstīt.

Jūras laupītāji bija baltādaini. Cilvēki, kuri apdzīvoja kontinentu līdz pirātu atbraukšanai, bija vara krāsā. Kad kontinentā ieviesa verdzību, vergi bija melnādaini.
Visu izšķīra krāsa. (15.lpp)

Par šarmu dēvēja cilvēka spēju izraisīt citos uzticību un simpātijas neatkarīgi no tā, kas pašam Šarmantajam subjektam bija aiz ādas. (19.lpp)

Īstenībā, rakstīt labākos citātus varētu vēl un vēl, bet manuprāt, labāk katram pašam izlasīt šo grāmatu un atrast kaut ko, kas no autora teiktā ies pie sirds. Noteikti vēl atgriezīšos pie šī autora darbiem. Varbūt ne šogad, bet nākamgad ap šo pašu laiku noteikti. :))

 

Lizijas stāsts…

2016-01-18_17.39.09blogLizija ir divdesmit sešus gadus veca meitene no Amerikas. Viņas stāsts jau vairākus gadus iedvesmo cilvēkus. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru ir terorizējuši (bullying) cilvēki, pat viņu nepazīstot. Lizijai (Lizzue Valesquez) ir rets sindroms, kurš viņai neļauj pieņemties svarā. Viņai nav anoreksija, viņa ir tieva/maziņa, kopš dzimšanas brīža. Cilvēki viņu ir saukājuši visādos vārdos, rakstījuši dažādus rupjus komentārus un centušies visādi citādi ņirgāties, neskatoties uz to, ka neviens no šiem cilvēkiem nemaz nezināja par šo meiteni un viņas problēmām. Ļoti patīk, ka meitene neskatoties uz visu to, ko viņai ir nācis piedzīvot, saglabā pozitīvu domāšanu un turpina virzīties uz savu mērķu izpildi.

Turpināt lasīt