“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt

Advertisements

Pieaugšana by Kellija Viljamsa Brauna

pieaugsanaŠo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.

Autore nav izdomājusi divriteni no jauna. Viss grāmatā iekļautais ir zināms ikvienam, kurš izmanto savas smadzenes domāšanai un spriešanai. Pēc grāmatas izlasīšanas neviens nekļūs par pieaugušu cilvēku, no lasīšanas vien. Bet, autore ļoti interesanti apraksta ikdienas situācijas un dzīves nianses, ar kurām sastopas ikviens, kurš sāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. Kā arī atgādina, kā noteiktās dzīves situācijās uzvedās pieauguši cilvēki.

Turpināt lasīt

Čempionu brokastis by Kurts Vonnegūts

Vonnegūts1Uldis, jeb plašākais publikai pazīstamais BaltaisRuncis izteica lielisku ideju, līdz 11. aprīlim izlasīt kādu no Kurta Vonnegūta darbiem. Tā, kā līdz šim nebiju neko lasījusi no šī autora darbiem, nespēju atturēties un neiesaistīties šajā avantūrā. Un ziniet, avantūras nekad nebeidzās slikti, esmu priecīga, ka iesaistījos.

Vonnegūts ir tik ļoti Vonnegūts, ka rodas grūtības lakoniski aprakstīt viņa daiļradi. Viņam ir savdabīgs stils, kuru man iesākumā bija grūti pieņemt, jo bija neierasti. Bet, neskatoties uz to, nebija nepatīkami. Vienīgais, kas man mazliet traucēja, bija autora melnais humors. Diemžēl neesmu šī žanra cienītāja. Savukārt autora ievietotās skices man nereti lika pasmaidīt un pievērt acis uz melnā humora klātesamību.

Vonnegūts šo grāmatu sarakstījis priekš sevis, dažkārt šķita, ka viņš to darījis sava prieka pēc un nemaz, nekad nebija aizdomājies par iespēju, ka viņu lasīs plašāka publika. Bet… Ja autors ir ar saviem putniem, tad ir doti simti pilni simts procenti tam, ka būs interesanti. Neskatoties uz to, ka dažos mirkļos ir šķitis, ka autoram pašam trūkst kādi pāris procenti. :)

Runājot par sižetu, galvenie varoņi ir Kilgors Trauts, mazliet jucis rakstnieks, kurš raksta sava prieka pēc un Dveinu Hūveru, kurš pateicoties Kilgora personībai galēji sajūk prātā. Bet, tieši šo pašu informāciju Jūs iegūsiet izlasot īso anotāciju grāmatas aizmugurē.

Vispār man bija neizsakāma vēlme izlasīt Vonnegūta grāmatu “Kaķa šūpulis”, tikai šī grāmata nebija pieejama manā bibliotēkā, bet, es nenožēloju, ka paņēmu “Čempionu brokastis”, jo tā ir tik laba, ka es pildspalvu it nemaz nesanāca nolikt malā, jo gandrīz katrā lapaspusē, es atradu kādu ievērības cienīgu citātu, kuru izrakstīt.

Jūras laupītāji bija baltādaini. Cilvēki, kuri apdzīvoja kontinentu līdz pirātu atbraukšanai, bija vara krāsā. Kad kontinentā ieviesa verdzību, vergi bija melnādaini.
Visu izšķīra krāsa. (15.lpp)

Par šarmu dēvēja cilvēka spēju izraisīt citos uzticību un simpātijas neatkarīgi no tā, kas pašam Šarmantajam subjektam bija aiz ādas. (19.lpp)

Īstenībā, rakstīt labākos citātus varētu vēl un vēl, bet manuprāt, labāk katram pašam izlasīt šo grāmatu un atrast kaut ko, kas no autora teiktā ies pie sirds. Noteikti vēl atgriezīšos pie šī autora darbiem. Varbūt ne šogad, bet nākamgad ap šo pašu laiku noteikti. :))

 

Lizijas stāsts…

2016-01-18_17.39.09blogLizija ir divdesmit sešus gadus veca meitene no Amerikas. Viņas stāsts jau vairākus gadus iedvesmo cilvēkus. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru ir terorizējuši (bullying) cilvēki, pat viņu nepazīstot. Lizijai (Lizzue Valesquez) ir rets sindroms, kurš viņai neļauj pieņemties svarā. Viņai nav anoreksija, viņa ir tieva/maziņa, kopš dzimšanas brīža. Cilvēki viņu ir saukājuši visādos vārdos, rakstījuši dažādus rupjus komentārus un centušies visādi citādi ņirgāties, neskatoties uz to, ka neviens no šiem cilvēkiem nemaz nezināja par šo meiteni un viņas problēmām. Ļoti patīk, ka meitene neskatoties uz visu to, ko viņai ir nācis piedzīvot, saglabā pozitīvu domāšanu un turpina virzīties uz savu mērķu izpildi.

Turpināt lasīt

“Laimes projekts” by Grēthena Rūbina

300x0_coverIr tādas grāmatas, kuras rokās nonāk nejauši. Šī bija tieši šāda grāmata. Tā atnāca it kā mazliet par vēlu, bet tai pašā laikā – ļoti laicīgi.
Todien, dienu pirms lidmašīnas un tieši vienu dienu pēc kāzām es netīšām iemaldījos grāatvu veikalā. Bez jebkādas domas kaut ko pirkt es tajā ienācu, pagrizos un, pašā tālakājā stūrī uz mani skatījās viņa, grāmata, par kuru es neko nezinu, bet man to vajag, jo vāks uzrunāja jau no pirmā skata. Un, izlasot īso grāmatas aprakstu uz vāka, es pagriezos uz kases pusi un devos maksāt. Neesmu nožēlojusi šo pirkumu. Bet, tagad par pašu grāmatu.

Grēthena ir preceta sieviete un divu bērnu mamma, no lielākās cilvēces skatupunkta, vajadzētu domāt, ka šai sievietei ir jabūt bezgala laimīgai. Viņa arī ir, tikai jāatcerās, ka laimei parasti nav robežas, līdz ar to, pat laimīgs cilvēks spēj kļūt vēl laimīgāks. Vien jāatrod pareizā pieeja. Un viņa sāka meklēt.

Turpināt lasīt

“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” by Rensoms Rigss

300x0_coverMan patīk grāmatas, kuras ir pilnas ar izdomātām lietām. Šī grāmata jau ilgāku laiku bija manā lasāmo grāmatu sarakstā. Un, tas bija tikai un vienīgi laika jautājums, kad es tikšu pie tās lasīšanas. Šī grāmata man mazliet atgādināja Nārnijas Hroniku grāmtas. Nē, pats stāsts nav līdzīgs, vienkārši gribējas bērnišķīgi ticēt, ka Rensoms šo stāstu ir nevis izdomājis, bet to viņam ir “pačukstējuši” šie brīnumainie bērni. (Stāsta, ka C.S.Lewis savas Nārnijas hronikas ir saņēmis tādos kā sapņos ar turpinājumiem un, viņš esot ticējis, ka tiešām kaut kur pastāv šī Nārnija.)

Ir interesanti lasīt grāmatu, kura ļauj lasītājam atcerēties, ka arī visparastākie cilvēki mēdz būt īpaši. Ar Tevi var notikt brīnišķīgas lietas, vien atliekt ticēt brīnumiem.

Turpināt lasīt

Dzīve sastāv no momentiem…

Fotor0321221949Šodien mani iepriecināja tas, ko atradu uz sava darba galda. Jauku, nelielu paciņu, ar burvīgām markām no Latvijas. Iekšā bija kas tāds, ko gaidīju kādu laiciņu. Ilgāku laiku sekoju jaunumiem lapā gatavoza.lv. Man ļoti patīk tas, kā lapas saimniece Zane veido šo blogu. Iedvesmojoši!!!
Pietam lapas saimniece dara divas lietas, kuras man ļoti patīk – fotogrāfē un gatavo. Jāsaka godīgi, vēl neesmu izmēģinājusi nevienu recepti no tām, kuras viņa piedāvā, bet visam savs laiks. ;)
Lai kā arī būtu, beidzot arī man ir sava grāmatiņa “Momenti”, kuru izveidojusi Zane. Tā ir pilna skaistām bildēm, receptēm, iedvēsmojošiem tekstiem un krāsām. Un, tā ir ļoti patīkama taustei.

Turpināt lasīt

“Erebos” by Urzula Poznanski

Fotor1219233913Ko darītu Tu, ja Tavās rokās nonāktu kaut kas īpašs!? Ar to nedrīkst dalīties, nedrīkst par to stāstīt, nedrīkst to pavairot un nevienām rādīt… Kā Tu rīkotos? Tu paturētu noslēpumu, klusi priecātos par savu ieguvumu un izbaudītu lielo noslēpumu viens pats? Bet, ja tā padomā, ja tas ir noslēpums, par to zini tikai Tu, tad tas nemaz nav noslēpums, jo nolsēpums parasti ir kas tāds, par ko visi nojauš, bet tie visi nezina, kas tas ir, par ko viņi nojauš… Sarežģīti, vai ne!?

Bet, pavisam vienkārša un tai pat laikā mazliet sarežģīta ir Urzulas Poznanski grāmata. Tā ir tikpat noslepumaina, kā tās vāks. Varētu šeit piebilst – kā iekšā, ta ārā!
Grāmata lasās vienkārši, plūstoši, katrs vārds ir tik ļoti veiksmīgi piemeklēts, ka šķiet, Tu nevis lasi, bet redzi visu uz ekrāna. Un tas nekas, ka grāmata ir drukāta melniem burtiem uz baltā, visu Tu tāpat redzi krāsainu.

Turpināt lasīt

Klejotāja by Stefanija Meiere

klejotāja

Par pašu grāmatu biju dzirdējusi un, nedaudz zināju arī par sižetu. Vienīgais, ko ļāvu stāstīt par šo grāmatu citiem, bija tas, ka grāmata stāsta par citplanētiešu dzīvi uz Zemes. Pēc šo vārdu izskaņas, es bāzu rādītājpirkstus ausīs un dungoju “La-La-La”, lai tikai nezinātu to, par ko grāmata vēl stāsta.

Grāmatu lasīju e-formatā, lai gan Latvijas mājās man uz rakstāmgalda noput arī iespiestais grāmatas eksemplārs. Diemžēl uz doto mirkli šī grāmata ir vienīgais S.Meieres darbs, kuru esmu lasījusi latviski un, ja godīgi, man patika. Iztulkota grāmata ir lieliski, vienīgi nedaudz traucēja tas, ka ik pa laikam tekstā parādījās kaut kādi sarunvalodas vārdi, kurus grāmatās redzēt vispār nav vēlams. Tas uzreiz kaut kā bojā priekšstatu gan par darbu, gan par tulkotāju, kurš darbu ir nesis latviešu valodā. Viens no šādiem vārdiem, kurš aizvien biežāk parādās ir vārds “Šamie”. Vai tiešam tas ir jālieto? Bet, nu labi, manas domas, lai paliek pie manis, iespējams citiem tas viss iet pie sirds…
Turpināt lasīt

2009. gada mīļākā grāmata Julie & Julia

Dzuli-un-Dzulija_f14012Grāmatas ir kaut kas brīnumains, tās aizrauj, ierauj savos burvestības tīklos, ļauj brīdi padzīvot svešu dzīvi un iejusties svešā ādā. Lasītmīļus grāmatas neatstāj vienaldzīgus, tas ir kā fetišs, kā rituāls vai dzīves aksesuārs.

Pirms krīzes šķita, kā bibliotēka līdzinās muzejam, cilvēki retu reizi to apmeklē, kā uz svētkiem. Protams studenti tur ir patstāvīgi apmeklētāji, bet… Neiet runa tikai par studentiem. Iet runa par lasītājiem vispār. Bet arī bibliotēkām tagad ir cēlusies piekrišana… Mūsdienās visbiežāk cilvēki lasa rakstus internetā, stāsti, ziņas, blogi…
Turpināt lasīt