Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Lasot grāmatu man nācās vilkt paralēles, īstenībā katra paaudze ir sevis meklējumos. Un vienalga vai šai paaudzei tiek dots noteikts, visiem zināms nosaukums, vai tie būtu hipiji vai Y paaudze (tā dēvē tos, kas dzimuši laika posmā no 1980. gada līdz 2000. gadam). Mēs katrs cenšamies atrast savu vietu zem saules. Katrs cenšas atrast savu kodolu, savu patieso ES.

Pats interesantākais, ka visi šie meklējumi tiek veikti vienādi, meklējot atbildes Dievā, ezotērikā un/vai Indijā. Kā saka, lugas nemainās, mainās tikai aktieri.

Hipijs ir lieliska grāmata un būs interesanta visām paaudzēm. Gan tiem, kas sevi meklēja jaunībā un atrada, gan tiem, kas sevi joprojām meklē un vēlās doties uz Indiju smelties garīgumu. Šī grāmata ir tieši tik sirsnīga un aizraujoša, ka to lasos laiks paskrien nemanot. Autora dzīvesstāsts ir tieši tik aizraujošs, ka brīdī, kad palika vien 20 lapaspuses, lasītājs sāks prātot, KĀ autors tajās ietilpinās visu pārējo “Maģiskā autobusa” ceļu. Un aizverot vāku prātos, vai būs vēl iespēja ielūkoties autora izraujošajā dzīvesstāstā, lai vairāk izprastu, kas un kādi notikumi viņu ir izveidojuši tieši tādu, kādu mēs, tā fani to mīlam.

Šī grāmata dod apziņu, ka ikviens notikums, ikviena izvēle, kuru mēs pieņemam ikdienā būs par pamatu tam, kāda būs mūsu rītdiena. Jo tieši šodien, mēs liekam pamatus tam kā dzīvosim rīt.

“… tas bija absolūts un neapspriežams fakts: laiks virzās pa apli un vienmēr atgriežas tajā pašā punktā. Mēs piedzimstam no sēklas, mēs augam, mēs novecojam, mēs mirstam, mēs atgriežamies zemē un atkal kļūstam par sēklām, kas agrāk vai vēlāk piedzimst citā cilvēkā.” 67.lpp.

Ikviens cilvēks, kuru mēs satiekam savā dzīves ceļā ir arī sava veida ceļazīme, kas mūs pietuvina savam patiesajām ES. Todien, kad Paulu piekrita doties līdzi Karlai neprātīgajā ceļojumā, viņš nezināja kur tas viņu aizvedīs. Un domāju, ka ikviens no mums ir piedzīvojis ļoti labus brīžus tad, kad ir ļāvušies notikumiem, kas nebija ieplānoti. Jo visu dzīvē ieplānot nav iespējams.

“Pie debesīm bija parādījusies saule, it kā apliecinot, ka Renesanse beidzot ir atgriezusies, lai mainītu visas ieražas un paradumus – un kādu dienu, pavisam drīz, cilvēkiem vairs nebūs jārēķinās ar citu viedokļiem, bet gan ar to, kā viņi paši raugās uz dzīvi.” 85.lpp.

Neskatoties uz to, ka katras valsts un tās iedzīvotāju likteņi atšķiras, ikviens lasītājs varēs ar grāmatas notikumiem vilkt paralēles. Es piemēram uzzināju daudz jaunu, vēsturisku notikumu, kas man lika izprast to, ka ikviens ierauga ļaunumu citās lietās. Un katram sevis piedzīvotājs vienmēr būs tuvāks. Bet mēs, cilvēki patiesi esam vienādi. Mums visiem ir vienādas vēlmes, vajadzības, sapņi, ir atšķirīgs tikai to konteksts. Un ir vienalga vai esi galvaspilsētas švītiņš, puisis no Brazīlijas vai apmaldījusies Nīderlandiete, mēs maldāmies pa vienādiem ceļiem. Meklējot laimi.

“Kā Tu to domā – “Paralēlā realitāte”?
“Garīgā stāvoklī, kas pārņem tavu ķermeni un dvēseli, kad esi laimīgs, un sirds ir pilna ar mīlestību. Piepeši visas ikdienišķās lietas iegūst jaunu nozīmi, krāsas kļūst spilgtākas, viss, kas iepriekš ir traucējis – piemēram vēsums, lietus, vientulība, studijas, darbs, – viss šķiet jauns. Jo vismaz uz īsu mirkli tu esi saplūdis ar pasaules dvēseli un nogaršojis dievu nektāru.” 151.lpp.

Par šo grāmatu, neskatoties uz tās izmēru varētu pastāstīt daudz. Bet vērtīgāk tomēr būs, ja katrs to izlasīs patstāvīgi, atrodot tieši sev tuvos citātus, velkot tieši ar savu dzīvi atbilstošas paralēles. Un lai nebiedē tas, ka šo darbu ir sarakstījis Paulu Koelju. Šī grāmata nav tā, kas rada cilvēkos skepsi, tā ir viegla, autobiogrāfiska un tieši tik jauka, lai saprastu, ka tie mirkļi no dzīves, kurus labi atceramies ir mums nozīmīgi ne tāpat vien.

Kā minēju grāmatu klubā, es varu bez sirdsapziņas pārmetumiem teikt – šī ir labākā grāmata, kuru esmu lasījusi šogad.

Bilde by me.

Advertisements

Daces Judinas jaunākās grāmatas atvēršanas svētki…

bilde1Teikšu tā, man ir fantastiski draugi! (Čau Agri!!!) :) Jo izrādās ir arī vīrieši, kas ieklausās un atcerās. Visā tajā gada beigu steigā un pēcsvētku skrējienā, kad gribējās nobremzēt, bet īsti nebija spēka, gandrīz biju palaidusi garām vienu jauku un ļoti iepriecinošu gada notikumu. Agris bija tik jauks un FB mani uzaicināja uz pasākumu, kuru rīkoja “Latvijas Mediji”, atvēru uzaicinājumu un gandrīz iespiedzos, jo blakus bija kalendārs un pēc ašas kalkulācijas sapratu, ka es pat varētu šoreiz tikt. Divus iepriekšējos autores grāmatu atvēršanas svētkus darba dēļ bija sanācis palaist garām. Bet šoreiz biju nolēmusi doties, jo visu dzīvē jau nevar palaist garām.

Pēc darba devos uz Dziranu ielu 21, kur mitinās “Latvijas Mediji”, neskatoties uz to, ka bija jau satumsis manu elpu aizrāva jaukais ēku komplekss ar žogu, gāju iekšā smaidot. Uzzinājusi kā tieši nokļūt līdz vietai, kur būs grāmatas atvēršanas svētki, es devos turp. Zinu, ka grāmatu atvēršanas svētkos parasti ir iespējams iegādāties arī grāmatu eksemplārus par īpašu cenu, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bieži na skaidras naudas, līdz ar to bija jādodas uz grāmatu veikaliņu, lai iegādātos savu grāmatas eksemplāru, maksājot ar karti. Un īstenībā labi vien ir, jo grāmatu veikals bija tik gaišs un jauks, ka noteikti tur atgriezīšos, lai nolūkotu vēl kādu grāmatu, kuru izdod izdevniecība.

Turpināt lasīt

“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt

Pieaugšana by Kellija Viljamsa Brauna

pieaugsanaŠo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.

Autore nav izdomājusi divriteni no jauna. Viss grāmatā iekļautais ir zināms ikvienam, kurš izmanto savas smadzenes domāšanai un spriešanai. Pēc grāmatas izlasīšanas neviens nekļūs par pieaugušu cilvēku, no lasīšanas vien. Bet, autore ļoti interesanti apraksta ikdienas situācijas un dzīves nianses, ar kurām sastopas ikviens, kurš sāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. Kā arī atgādina, kā noteiktās dzīves situācijās uzvedās pieauguši cilvēki.

Turpināt lasīt

Čempionu brokastis by Kurts Vonnegūts

Vonnegūts1Uldis, jeb plašākais publikai pazīstamais BaltaisRuncis izteica lielisku ideju, līdz 11. aprīlim izlasīt kādu no Kurta Vonnegūta darbiem. Tā, kā līdz šim nebiju neko lasījusi no šī autora darbiem, nespēju atturēties un neiesaistīties šajā avantūrā. Un ziniet, avantūras nekad nebeidzās slikti, esmu priecīga, ka iesaistījos.

Vonnegūts ir tik ļoti Vonnegūts, ka rodas grūtības lakoniski aprakstīt viņa daiļradi. Viņam ir savdabīgs stils, kuru man iesākumā bija grūti pieņemt, jo bija neierasti. Bet, neskatoties uz to, nebija nepatīkami. Vienīgais, kas man mazliet traucēja, bija autora melnais humors. Diemžēl neesmu šī žanra cienītāja. Savukārt autora ievietotās skices man nereti lika pasmaidīt un pievērt acis uz melnā humora klātesamību.

Vonnegūts šo grāmatu sarakstījis priekš sevis, dažkārt šķita, ka viņš to darījis sava prieka pēc un nemaz, nekad nebija aizdomājies par iespēju, ka viņu lasīs plašāka publika. Bet… Ja autors ir ar saviem putniem, tad ir doti simti pilni simts procenti tam, ka būs interesanti. Neskatoties uz to, ka dažos mirkļos ir šķitis, ka autoram pašam trūkst kādi pāris procenti. :)

Runājot par sižetu, galvenie varoņi ir Kilgors Trauts, mazliet jucis rakstnieks, kurš raksta sava prieka pēc un Dveinu Hūveru, kurš pateicoties Kilgora personībai galēji sajūk prātā. Bet, tieši šo pašu informāciju Jūs iegūsiet izlasot īso anotāciju grāmatas aizmugurē.

Vispār man bija neizsakāma vēlme izlasīt Vonnegūta grāmatu “Kaķa šūpulis”, tikai šī grāmata nebija pieejama manā bibliotēkā, bet, es nenožēloju, ka paņēmu “Čempionu brokastis”, jo tā ir tik laba, ka es pildspalvu it nemaz nesanāca nolikt malā, jo gandrīz katrā lapaspusē, es atradu kādu ievērības cienīgu citātu, kuru izrakstīt.

Jūras laupītāji bija baltādaini. Cilvēki, kuri apdzīvoja kontinentu līdz pirātu atbraukšanai, bija vara krāsā. Kad kontinentā ieviesa verdzību, vergi bija melnādaini.
Visu izšķīra krāsa. (15.lpp)

Par šarmu dēvēja cilvēka spēju izraisīt citos uzticību un simpātijas neatkarīgi no tā, kas pašam Šarmantajam subjektam bija aiz ādas. (19.lpp)

Īstenībā, rakstīt labākos citātus varētu vēl un vēl, bet manuprāt, labāk katram pašam izlasīt šo grāmatu un atrast kaut ko, kas no autora teiktā ies pie sirds. Noteikti vēl atgriezīšos pie šī autora darbiem. Varbūt ne šogad, bet nākamgad ap šo pašu laiku noteikti. :))

 

Lizijas stāsts…

2016-01-18_17.39.09blogLizija ir divdesmit sešus gadus veca meitene no Amerikas. Viņas stāsts jau vairākus gadus iedvesmo cilvēkus. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru ir terorizējuši (bullying) cilvēki, pat viņu nepazīstot. Lizijai (Lizzue Valesquez) ir rets sindroms, kurš viņai neļauj pieņemties svarā. Viņai nav anoreksija, viņa ir tieva/maziņa, kopš dzimšanas brīža. Cilvēki viņu ir saukājuši visādos vārdos, rakstījuši dažādus rupjus komentārus un centušies visādi citādi ņirgāties, neskatoties uz to, ka neviens no šiem cilvēkiem nemaz nezināja par šo meiteni un viņas problēmām. Ļoti patīk, ka meitene neskatoties uz visu to, ko viņai ir nācis piedzīvot, saglabā pozitīvu domāšanu un turpina virzīties uz savu mērķu izpildi.

Turpināt lasīt

“Laimes projekts” by Grēthena Rūbina

300x0_coverIr tādas grāmatas, kuras rokās nonāk nejauši. Šī bija tieši šāda grāmata. Tā atnāca it kā mazliet par vēlu, bet tai pašā laikā – ļoti laicīgi.
Todien, dienu pirms lidmašīnas un tieši vienu dienu pēc kāzām es netīšām iemaldījos grāatvu veikalā. Bez jebkādas domas kaut ko pirkt es tajā ienācu, pagrizos un, pašā tālakājā stūrī uz mani skatījās viņa, grāmata, par kuru es neko nezinu, bet man to vajag, jo vāks uzrunāja jau no pirmā skata. Un, izlasot īso grāmatas aprakstu uz vāka, es pagriezos uz kases pusi un devos maksāt. Neesmu nožēlojusi šo pirkumu. Bet, tagad par pašu grāmatu.

Grēthena ir preceta sieviete un divu bērnu mamma, no lielākās cilvēces skatupunkta, vajadzētu domāt, ka šai sievietei ir jabūt bezgala laimīgai. Viņa arī ir, tikai jāatcerās, ka laimei parasti nav robežas, līdz ar to, pat laimīgs cilvēks spēj kļūt vēl laimīgāks. Vien jāatrod pareizā pieeja. Un viņa sāka meklēt.

Turpināt lasīt

“Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” by Rensoms Rigss

300x0_coverMan patīk grāmatas, kuras ir pilnas ar izdomātām lietām. Šī grāmata jau ilgāku laiku bija manā lasāmo grāmatu sarakstā. Un, tas bija tikai un vienīgi laika jautājums, kad es tikšu pie tās lasīšanas. Šī grāmata man mazliet atgādināja Nārnijas Hroniku grāmtas. Nē, pats stāsts nav līdzīgs, vienkārši gribējas bērnišķīgi ticēt, ka Rensoms šo stāstu ir nevis izdomājis, bet to viņam ir “pačukstējuši” šie brīnumainie bērni. (Stāsta, ka C.S.Lewis savas Nārnijas hronikas ir saņēmis tādos kā sapņos ar turpinājumiem un, viņš esot ticējis, ka tiešām kaut kur pastāv šī Nārnija.)

Ir interesanti lasīt grāmatu, kura ļauj lasītājam atcerēties, ka arī visparastākie cilvēki mēdz būt īpaši. Ar Tevi var notikt brīnišķīgas lietas, vien atliekt ticēt brīnumiem.

Turpināt lasīt

Dzīve sastāv no momentiem…

Fotor0321221949Šodien mani iepriecināja tas, ko atradu uz sava darba galda. Jauku, nelielu paciņu, ar burvīgām markām no Latvijas. Iekšā bija kas tāds, ko gaidīju kādu laiciņu. Ilgāku laiku sekoju jaunumiem lapā gatavoza.lv. Man ļoti patīk tas, kā lapas saimniece Zane veido šo blogu. Iedvesmojoši!!!
Pietam lapas saimniece dara divas lietas, kuras man ļoti patīk – fotogrāfē un gatavo. Jāsaka godīgi, vēl neesmu izmēģinājusi nevienu recepti no tām, kuras viņa piedāvā, bet visam savs laiks. ;)
Lai kā arī būtu, beidzot arī man ir sava grāmatiņa “Momenti”, kuru izveidojusi Zane. Tā ir pilna skaistām bildēm, receptēm, iedvēsmojošiem tekstiem un krāsām. Un, tā ir ļoti patīkama taustei.

Turpināt lasīt

“Erebos” by Urzula Poznanski

Fotor1219233913Ko darītu Tu, ja Tavās rokās nonāktu kaut kas īpašs!? Ar to nedrīkst dalīties, nedrīkst par to stāstīt, nedrīkst to pavairot un nevienām rādīt… Kā Tu rīkotos? Tu paturētu noslēpumu, klusi priecātos par savu ieguvumu un izbaudītu lielo noslēpumu viens pats? Bet, ja tā padomā, ja tas ir noslēpums, par to zini tikai Tu, tad tas nemaz nav noslēpums, jo nolsēpums parasti ir kas tāds, par ko visi nojauš, bet tie visi nezina, kas tas ir, par ko viņi nojauš… Sarežģīti, vai ne!?

Bet, pavisam vienkārša un tai pat laikā mazliet sarežģīta ir Urzulas Poznanski grāmata. Tā ir tikpat noslepumaina, kā tās vāks. Varētu šeit piebilst – kā iekšā, ta ārā!
Grāmata lasās vienkārši, plūstoši, katrs vārds ir tik ļoti veiksmīgi piemeklēts, ka šķiet, Tu nevis lasi, bet redzi visu uz ekrāna. Un tas nekas, ka grāmata ir drukāta melniem burtiem uz baltā, visu Tu tāpat redzi krāsainu.

Turpināt lasīt