Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Aptuveno notikumu gaitu Jūs sapratāt? Bet ja nē, izstāstīšu, jo Jūsu fantāzija noteikti atšķiras no manas realitātes.

Tātad, norunājam, ka došos pakaļ tam nelaimīgajam printerim. Sazvanījos ar iepriekšējo īpašnieci, norunājām laiku. No agra rīta sataisījos un braucu tam pakaļ, jo norunājām, ka 11:00 man jābūt pie šīs sievietes. Norunātajā laikā biju norunātajā vietā.

Kad man parādīja printeri man jau uzreiz visa iedvesma sašļuka papēžos. Es sapratu, ka printeris būs vecs, bet lai būtu TIK vecs. Saka protams, ka dāvātam zirgam zobos neskatās. Bet, ja Jūs zināt kā izskatās EPSON EPL-5500 1995 gada modelis, tad noteikti sapratīsiet manu sašutumu. Tā sāni bija izdeguši saulē un korpusu klāja daudz dažādu pleķu. Es domāju, ka šis printeris ne tikai bija redzējis kā pieaug bijušās saimnieces dēls, bet domāju, bija arī lūkojies uz to, kā iemācās staigāt viņas mazbērni.

Aizstiepu protams to mājās. Lieki piebilst, ka to neizdevās pievienot manam datoram, kur nu vēl ieinstalēt. Sēdēju un domāju, ko lai ar to iesāk. Izmest bija žēl, jo cilvēks (kaimiņiene) bija ieguldījusi visu savu labo enerģiju un par mani iedomājusies. Tas mēnešus 3 tas putēja pie mana skapja, līdz sadūšojos un izmetu to ārā. Saprotot, ka nebūs nekādas aršanas. Tā ir veca manta un man nav vajadzīga, bet uzbāzties un piedāvāt to citiem man nav nedz vēlēšanās nedz spēka.

Kāds pasmaidīs un pateiks – tā nenotiek. Bet kāds cits ieraudzīs sevi šajā stāstā. Tikai manta būs cita.

Protams, stāsts nav galā. Aizvakar šī pati kaimiņiene atkārtoti pieklauvēja pie manām durvīm. Nu jau jautājot vai man nav vajadzīga sulas-spiede. Viņa vēlās pārdot savu par 50 EUR, savukārt iegūto naudu ieguldot jaunas sulas-spiedes iegādei. Protams ir arī problēma manī, es dažkārt neprotu pateikt nē. Nē, tas nenozīmē, ka šoreiz piekritu darījumam. Man nav nepieciešama sulas-spiede, jo sulas es praktiski nedzeru. Bet, ja man tomēr ir vēlme kādu nobaudīt, es dodos uz vietām, kur ir iespēja tādu iegādāties, svaigu un uzreiz. Pietam, nereti Rimi ir labas akcijas un sulas-spiede tur maksā ap 35 EUR. Ja jau neesmu izmantojusi šo lielisko piedāvājumu, sulas-spiede man nav vajadzīga.

Bet, pasakot nē šim piedāvājumam, es sāku aizdomāties par to, cik bieži cilvēki tiek pakļauti šādiem “piedāvājumiem”, no kuriem dažkārt nav iespējams atteikties, jo saimnieks ir diezgan pārliecinošs un uzmācīgs. Tā reiz dabūju no savas māsas peldmēteli (halātu), no kura bija grūti atbrīvoties. tas vienkārši karājās manā skapī un es to nelietoju. Man vispār nepatīk halāti, es nekad neskatos to virzienā veikalos un man nav bijusi vēlme sev tādu iegādāties. Bet, toreiz, māsa mani tik ļoti pārliecināja, ka viņas vecais peldmētelis man noderēs. Tas ir tik ērts un joprojām kā jauns (laikam pati ar diez cik bieži to nebija lietojusi). Protams pēc kāda laika es no tā atbrīvojos.

Reiz tieši tādā pašā veidā ieguvu veselu eko kosmētikas līniju un pavisam par velti. Nu labi, šoreiz kosmētiku izlietoju, jo tā tiešām bija laba. Draudzenei savukārt āda bija sausa un šī sērija to sausināja vēl vairāk, savukārt manu kombinēto ādu tā padarīja dzīvīgu. Pietam, citos apstākļos to nekad nebūtu pamēģinājusi, jo eko veikalos uz kosmētiku īpaši neskatos, ne vienmēr ir pieejami testeri un dažkārt cena ir lielāka, nekā luksus klases kosmētikai.

Bet, neraugoties arī uz dažiem plusiem, ko var sveši krāmi radīt mūsu dzīvē, der atcerēties, ja piedāvājot kaut kādas noteiktas lietas citam, otram ir jādod arī atkāpšanās ceļš. Nevar uzspiest un domāt, ka tikai tāpēc, ka esat tā izdomājis, otram ir obligāti jāņem, nu jau Jums nevajadzīga lieta.

Un noteikti padomājiet divreiz, jo nereti mantas ir jau nokalpojušas un tā vien prasās pašas uz izgāztuvi, nevajag savu draugu un vecāku dzīvi padarīt par Jūsu mantu Getliņiem. Vienkārši saņemieties un izmetiet, neuzkraujot atbildību uz cita pleciem. Jo nokalpojušās mantas tik un tā nonāk atkritumos. Cieniet arī otru.

Bildes ņemtas ŠEIT un ŠEIT!

5647764_keep_calm_and_throw_away_your_trash

Advertisements