Mazliet, par laimi…

be-happyIr pagājusi nedēļa, kopš Spiikiizi koprakstīšanas pasākumā es sarakstīju šo ierakstu. Nebiju publicējusi, jo bija vēlme pārliecināties, ka manas sajūtas nemainīsies. Un ziniet, es joprojām parakstos zem katra sarakstītā vārda. Ameriku es neatklāju, bet domāju, ka ikvienam būs vērtīgi atkārtot to, ko viņš zin. Zin par laimi.

Vai Tu jūties laimīgs? Nu tā pa īstam, no sirds!? Ar visu to, kas Tev ir. Ar tām lietām kuras kā skeleti tiek slēptas Tavā skapī, iedomu vai īstajā, kas atrodas Tavā miteklī.

Vai Tu esi kādreiz aizdomājies, kas Tevi īsti dara laimīgu? Sajūtas, lietas, vietas?

Vai zināji, ka laime nav tāds nebeidzams laimes sajūtas virknējums, tā nav neizsmeļama un nebeidzama. Tā nevar Tevi pavadīt 24/7. Un vai zini kāpēc!? Es centīšos izskaidrot.

Brīžos, kad mēs uz ielas redzam cilvēkus, kas iet savās gaitās, smaida un izskatās laimīgi, mēs nereti nodomājam: “Hmm, šis cilvēks noteikti ir laimīgs, visa viņa dzīve noteikti ir tāds nebeidzamu prieka brīžu piepildīts gājums”.

Nereti šim visam pie reizes ienāk domas, ka mēs gan neesam laimīgi ar lietām, kuras mums ir, darbs nospiež, alga par mazu, kurpes par šauru un vēl tūkstoš un viena lieta, kas katru dara nelaimīgu iezogas mūsu galvās. Šajos brīžos neviens neatceras labo, jo salīdzina. Salīdzina sevi ar to sajūtu, kas redzēta otra sejā. Bet patiesību jau mēs nezinām.

Varbūt šīs cilvēks saņēma vienkāršu īsziņu no kreditora, ka kredīts, kas viņu visus šos gadus bija mocījies beidzot ir nomaksāts un tagad viņam būs iespēja doties ar draugiem uz kafejnīcu, jo nevajadzēs skaitīt pēdējās kapeikas no algas līdz algai.

Vai arī šim cilvēkam paziņoja, ka sarežģītā operācija, kuru veica viņa četrkājainam mīlulim ir noritējusi veiksmīgi un dzīvnieks ir atmodies no anestēzijas.

Mēs nezinām, kas noticis cilvēka dzīvē un pieņemam, vispārinot, ka kopskatā tas cilvēks ir laimīgs. Nezinot un neredzot kā viņš jūtās visu pārējo laiku. Ik viens reizi pa reizei sāk justies nelaimīgs un tas ir normāli.

daa4e506f67eb6e1d304ff0e9e69aff7cbd09d98dbe5ae44295d235697e6be9e

Radiet tādu dzīvi, no kuras ir labi iekšienē, nevis tādu, kas tikai izskatās labi no ārpuses.

Runājot par laimi ir jārunā arī par mīlestību pret sevi. Ļoti bieži laimes sajūta ir atkarīga no mīlestības pret sevi. Ja cilvēks sevi nemīl, viņš 98% gadījumu nav apmierināts ar to, kas ir viņa dzīvē. Ar savu izskatu, draugiem, radiem, lietām, vietām, darbu, godīgi sakot – jebko.

Kāpēc manuprāt šīs lietas ir saistītas? Jo viss tas, kas ir Tavā dzīvē ir, ir Tava un tikai TAVA izvēle!!! Būsim godīgi, ja Tu esi piedzimis kādā no daudz maz attīstītām valstīm, Tev dzīvesvietā ir pieejams ūdens un elektrība, karma jau no pašiem pirmsākumiem nav pret Tevi sazvērējusies. Jo, ja būtu Tu būtu piedzimis kādā neattīstītā valstī un vienīgā doma, kas Tevi katru rītu motivētu būtu -> izdzīvot!

Atceries, ka darba vieta ir Tava izvēle un mūsdienās ir iespējams darbu mainīt, jo Tu neesi vergs un Tev nav jāgaida, līdz darba devējs Tevi kādam pārdos un iespējams, ka tur būs labāki apstākļi. Atceries, Tev ir izvēle, galvenais nebaidīties iziet no savas komforta zonas (kas nereti aprobežojas ar mūžīgo čīkstēšanu).

Mūsdienās ir iespējams arī atrast citus draugus, kad dalīs Tavas intereses un būs pret Tevi jauki.

Viss ir Tavās rokās un sevis mīlēšanu ir jāsāk ar to lietu maiņu, kuras Tevi dara nelaimīgu. Jo kā jau es iepriekš teicu, viss tas, kas ir Tavā dzīvē nav vienkārši sagadīšanās un ir tikai un vienīgi Tava apzinātā izvēle.

Sevis mīlēšana vienmēr sākās ar lietu pieņemšanu un lietu maiņu, kas cilvēku nomāc.

Piemērs no pašas dzīves: Kādu laiku biju īrējusi istabiņu, tādējādi dzīves platību bija nepieciešams dalīt ar citiem cilvēkiem. Un protams mēs visi esam atšķirīgi, katram ir savi ieradumi un garastāvokļa maiņas. Kādā brīdī es sapratu, ka mana dzīvesvieta mani nomāc, mani nomāca šie apstākļi, kurus pati reiz biju izvēlējusies par labu esam. Man sāka riebties atgriezties mājās. Un šī sajūta man ļoti nepatika. Kā Jūs domājat, ko es darīju? Nē, es nemainīju savu attieksmi pret esošo situāciju, es sāku meklēt atsevišķu dzīvesvietu. Es iedomājos kādā dzīvoklī es vēlētos dzīvot un atradu tieši to, ko meklēju, jo piegāju pie šīs lietas apzināti.

Visu var mainīt, vajag tikai gribēt un nebaidīties, jo godīgi sakot, tagad jau esi sliktākajā, iespējamajā pozīcijā, Tu jūties nelaimīgs!!!

Screenshot_20190823_103222_com.instagram.android

Neviens vārds, kas lido Tavā virzienā, nedrīkst mainīt Tavu attieksmi pret sevi

Nereti tas, kas mums dara nelaimīgus ir citu cilvēku radītā nevērtības, jeb mazvērtības sajūta. Vai Tu zini par ko es runāju? Noteikti zini!

Ir lietas, par kurām mēs sevi cienām, ikviens no mums ir kaut ko sasniedzis savā dzīvē, esam labas kolēģes, draugi, iespējams vecāki. Īsi sakot esam labi lomā, kuru spēlējam ikdienā. Un tad pēkšņi nāk kāds un pasaka kaut ko tādu, kas mūs satriec lupatu lēveros.

Nu nesaki, ka tā neesi jūties. Noteikti esi.

Paņemsim banālu piemēru par sievietēm: Sievietei sāk patikt konkrēts vīrietis, viņa nopērk abonementu sporta zālē, sevi moka ar negaršīgu, bet veselīgu smūtiju dzeršanu, noskuj kājas, jo tagad taču ir kura dēļ to darīt. Iztērē 1/4 algas frizierim, kosmētikai un visādām citādām uzpariktēm, kuras agrāk viņas dzīvē neieņēma pat ievērības vērtu vietu. Beidzot iegādājās drēbes, kas izceļ viņas auguma aprises, nevis padara vēl neglītāku un… Un viņa uzzina, ka iekarotais vīrietis īstenībā ir aizņemts, vai arī viņa nav viņa gaumē. Un šajā brīdī viņa ir salauzta, sporta zāli sāk apmeklēt retāk, jūtās slikti un šo sajūtu apēd ar šokolādes, vīna vai citu, neveselīgu našķu palīdzību. Viņas pašapziņa ir uz nulles. Viņa sevi nemīl, viss ir slikti un visi tie komplimenti, kas tika saņemti iepriekš ir sētas kaķim zem astes. Viņa ir sasniegusi savu nulles atskaites punktu. Līdz nākamajam vīrietim, līdz nākamajam kritienam.

Screenshot_20190821_130038_com.instagram.android

Liela nozīmē pieaugot ir to lietu aizmiršana, kuras mums iemācīja citi… Cilvēki, kuri nesaprata ko paši dara…

Tu taču saproti, ka šī dzīve ir vienīgā, kas Tev dota. Neviens no mums nevarēs nospiest “Replay” vai “Back” pogu un izdzīvot to no jauna. Tādēļ ķer kaifu, ķer kaifu no katra dzīves mirkļa. No katra notikuma un pats galvenais no sevis. Ķer kaifu!!!

Nē es nerunāju par aizliegto vielu lietošanu, es runāju par mirkļu baudīšanu tā pa īstam.

Zini taču to nodrāzto teicienu “Neviens Tevi nevar mīlēt, ja Tu pats sevi nemīli”, un īstenībā tā ir taisnība. Nereti cenšamies atrast savu vērtību uz citu cilvēku rēķina, cenšamies un domājam, ka mēs sevi sāksim mīlēt tad, kad mūs kāds iemīlēs. Bet tā nenotiek. Nelaimīgs cilvēks nevar kļūt laimīgs uz otra mīlestības rēķina. Tā vienkārši nenotiek.

Atceries, ka dzīve ir tagad, nevis tad, kad Tu nometīsi 10 kilogramus, kad pelnīsi 1000 eiro uz rokas vai tad, kad satiksi savu sapņu cilvēku. Kaifo no savas dzīves un atrodi tajā laimi šeit un tagad. Pērc lietas, kas Tev patīk, nevis tas, ko spiež sabiedrība vai mode, izmet visu to, kas Tevi neraisa prieku, vienalga vai tās ir lietas vai neveselīgas attiecības.

Ļauj sev apkārt būt tiem cilvēkiem, kas Tevi novērtē, palīdz Tavai attīstībai un ļauj Tev būs pašam sev. Dzer garšīgāko tēju no skaistākās krūzes, lasi grāmatas uzlicis kājas uz dīvāna malas, nopērc ziepju burbuļus un pūt tos stāvot pilsētas centrā. Dari to, kas ļauj Tev būt laimīgam. Negaidi īpašus mirkļus, radi tos pats. Ja vēlies redzēt noteiktu filmu vai teātra izrādi, vai noklausīties koncertu – dodies, negaidi kompāniju, nebaidies baudīt mirkļus viens. Jo vienīgais, ko mums nākās dzīvē nožēlot ir garām palaistās iespējas un mirkļi.

Esi! Kaifo no sevis un savas dzīves!!! Nebaidies būt laimīgs un atceries, ka laime ir atkarīga tikai no Tevis. Nevis no likteņa, karmas vai citiem cilvēkiem!

TheHitch

Dzīve tiek mērīta ne no veikto ieelpu un izelpu daudzuma, bet no to momentu daudzuma, kad no laimes mums aptrūkstas elpa.  (Citāts no filmas “Hitch” 2005)

Bildes ņemtas ŠEIT.

Advertisements

Pavasara pārdomas… :)

I-am-in-charge...Happiness-e1533186185868Parasti mani rīti sākās agri. Tieši tik agri, lai es paspēju atmosties dušā, izmazgāt matus, tos izžāvēt, uzkrāsoties un pabrokastot. Kaut kādā mirklī sakārtoju somu, vai pārlieku mantas citā somā, kā šorīt. Neskatoties uz to, ka uz skolu devos kleitā, nolēmu paņemt sportisko Puma mugursomu, vieglāk.

Šodien no pakaramā tika noņemta mana krāsainā žakete, kuru iegādājos jau ļoti sen. Bet cilvēks ir tāda interesanta būtne, ka brīdī, kad kaut ko pērk viņš ir TIK drošs, ka tieši šis apģērba gabals, kas pasvītros viņa identitāti un tad, kaut kas notiek un saproti, ka varbūt kas tāds citiem nepatiks un Tu jutīsies ne savā ādā dēļ citu skatieniem. Uzvilku žaketi pa virsu kleitai un atzinu par labu esam. Pasmaidīju savam atspulgam. Tad es uzvelku kurpes un dodos ielās.

Rīgas ielās. Vēl pirms gadiem 4 es nemaz nebiju iedomājusies, ka dzīvošu Rīgā, tolaik, kad dzīvoju Īrijā man šķita, ka vienkārši plūstu. Ka neizvēlos savu dzīvi. Ka viss tas, kas ir manā dzīvē ir tikai mistiskā likteņa pirksts. Un viss tas grūtums ir man uzvelts kaut kādas netaisnības un iepriekšējās pieredzes dēļ. Vainoju visu, karmu, cilvēkus, situācijas. Žēloju sevi un cīnījos ar vējdzirnavām. Apzināties, ka viss tas, kas ar mani notiek ir manas izvēles un manis novilkto robežu dēļ es toreiz negribēju. Un nācās izkāpt no komforta zonas.

Tā, gandrīz četrus gadus vēlāk esmu šeit. Trīspadsmit kvadrātmetru lielajā istabiņā. Stūrī, uz žāvētāja,žāvējās šodien izmazgātās drēbes. Logs ir vaļā, tādēļ divi puķupodi ir atraduši savu vietu uz zemes, pie radiatora. Kaut kur pa ielu traucās ātrās palīdzības brigāde, sirēnām skanot. Bet es sēžu savā cietajā, gulēšanai neērtajā dīvānā ar datoru rokās. Un esmu laimīga, šeit un tagad, ar sevi.

Šorīt uz BA “Turība” devos ar vilcienu. Man tik ļoti patīk braukt ar vilcienu, ka varētu to darīt brīvdienās vienkārši prieka pēc. Sēdēt sēdeklī, vērot cilvēkus un ainavas aiz loga, kas nomaina pilsētvidi vidi pret aizaugušam pamalēm.

Mēs bijām pieci. Pieci kursa biedri, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija nokārtojuši eksāmenu. Nācām to pārrakstīt. Ar dažiem kopā esam no pirmā kursa, daži mums piebiedrojās pavisam nesen. Mūsu attiecības ir tieši tik nesaprotamas, ka no malas nemaz nevar saprast, esam draudzīgi, vai tomēr nē. Bikli. Izņēmām atļaujas un devāmies uz katedras telpu. Izvilkām katrs savu datoru, iekārtojāmies krēslos, saskatījāmies un gaidījām. Pārmijām dažus vārdus par lektoriem un sākām rakstīt.

Pusotra stunda palidoja buroties cauri Eiropas Savienības un Padomes regulām, cenšoties atrisināt it kā vieglo, bet āķīgo kāzusu. Ceram, ka izdevās.

Dodoties mājup, pa ceļam iegāju kafejnīcā “Caffeine” un iegādājos ledus kafiju. Priecājos par sauli un smaidīju pretimnācējiem. Cik gan maz vajag priekam, tikai izvēlēties būt priecīgam.

Atnākusi līdz Barona centram nolēmu izdzert kafiju sēžot uz brīvā pieturas soliņa. Pienāca večuks, nolika somu, kaut ko tajā meklēja. Pa to laiku bija piebraucis 11. tramvajs uz Mežaparku. Tikai durvju aizvēršanās signālam atskanot večuks saprata, ka tramvajs ir te, paķēra savu tašu un skriešus devās uz vēl atvērtajām durvīm. Filigrāni ieleca tramvajā un nopīkstināja e-talonu. Bet es tikmēr sūcu savu ledus kafiju un smaidīju. Par mums, par cilvēkiem, par izvēlēm.

Cik bieži mēs šādi te ielecam savos dzīves tramvajos pēdējā brīdī, jo kaut ko bakstāmies un nemanām savas iespējas, bet pēdējā mirklī paspējam ķert to dzīves lapsu aiz astes.

Bilde ņemta ŠEIT.

 

Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Pārdomas, par neko…

4-81Nolemtība. (noskaņai) Kad kārtējo reizi daļā no dzīves notiek pilnīgi viss pretēji tam, kā ceri un vēlies. Sāc domāt, kas gan ir noticis greizi. Protams varētu teikt, ka pie vainas ir pesimistiska domāšana, bet, ko darīt, ja tieši šajā dzīves posmā esi domājis pozitīvi, cerējis un labām lietām un darījis tā, kā šķitis pareizi!? Cilvēka smadzenes ir tā iekārtotas, ka sākumā sāc vainot citus. Visi citi ir vainīgi! Visi!!!
Kaut kad, mazliet vēlāk, kad saproti, ka nav īsti citu, ko vainot. Sāc vainot sevi. Ar savām domām sāc sevi graust un noniecināt, paralēli vēl vairāk iedzenot sevi nelaimīga cilvēka tēlā. Un sāc palikt nelaimīgs ar savām izvēlēm, lietām, kas Tevi bija iepriecinājušas un draugiem, kas vienmēr ir turējuši Tavus plecus, kad Tev bija grūti…

Aiziet. Brīžos, kad saproti, kas Tev dara dzīvē sāpes, ir jāatrod ļoti liels gribasspēks, lai vienā brīdī saprastu, ka ir pienācis laiks aiziet no šīs vietas, situācijas un/vai cilvēkiem. Dažkārt ienāk prātā domā – atrast biļeti vienā virzienā uz kādu siltu valsti, iegādāties to un aizlidot, nevienam neko nesakot. Izmetot simkarti lidostas atkritumu tvertnē, izdzēst visus iespējamos saziņas kanālus internetā (e-pasta kontu utt). Aiziet vai varbūt aizbēgt…

Tu. It tikai viena problēma. No sevis neaizbēgsi!


Īstenība. Un tā Tu kūleņo pa dzīvi kā pliks pa nātrēm, pietam ar pamatīgu alerģiju pret šo augu. Kāp uz tā paša grābekļa. Pievilini cilvēkus, kas Tevi nenovērtē. Atgrūd draugus. Maldies. Iekšēji sevis spīdzini ar domām, ka neesi nekā vērts. Neveiksminieks! Un dzīve ir elle zemes virsū. Viss ir slikti.


Patiesība. Paņemot baltu lapu un sākot uz tās rakstīt visas labās un sliktās lietas, Tu sāc saprast, ka labo ir vairāk. Tikai dzīves peripetijas/cilvēki/notikumi ir mums tā sačakarējušas domu gaitu, ka notiekot vienai ne īpaši patīkamai lietai, viss labais sabrūk kā kāršu namiņš. Un ir vienalga, ka labo lietu bija 300, bet sliktā tikai viena. Labais vairs nav nekā vērts, ir tikai tas sliktais, tas mazais punktiņš, kas grauž un pāraug lielā caurumā un liek Tev padoties. Padoties savam psiholoģiskajam teroram.

Saņemties. Iemīlēt sevi no jauna. Nebēgt no sevis. Mainīt attieksmi pret sevi, citiem, lietām un situācijām. Nepadoties. Neturēties pie cilvēkiem, kā slīcējs pie salmiņa. Nežēlot sevi. Varēt. Gribēt. Būt!

Visgrūtākais dzīvē ir iemācīties noturēt visu labo tādā līmenī, lai sliktas/nepatīkamas lietas, kuras pastāvošajā brīdī nespēj mainīt, nespētu aizēnot visu labo. Visus smaidus, smieklus, notikumus, cilvēkus un pats galvenais Tevi!

Dzīve ir skaista, ja mēs paši to sev nesačakarējam ar domām.


P.S. –  Ar mani viss kārtībā, man nav depresijas un dzīve ir tieši tik skaista, cik pati ļauju tai būt! ;) Tas tā, ja nu kāds šo visu sāk piemērot autores personībai. (pēcvārda noskaņai)

Bilde ņemta ŠEIT!

Juris Rubenis – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas.”

bd25-e1300634227193-415x300Man bija tas gods piedalīties Jura Rubeņa vieslekcijā par tēmu – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas“. Vieslekcija notika Augstskolas “Turība” telpās. Tiklīdz bija izziņota iespēja būt šajā pasākumā, es atvēru savu dienas plānotāju, ieskatījos darba grafikā un nopriecājos, ka man būs brīvdiena, tieši tad, kad notiks šis pasākums. J.Rubenis pēdējo nedēļu laikā ir visur, žurnālos, avīzēs, grāmatveikalu TOP plauktos, par viņu runā, sačukstas un apbrīno. Protams ir arī skeptiķi, jo īstenībā, ja aplūko jebkuru tēmu, neko jaunu izdomāt nav iespējams.Viss jau reiz kaut kur lasīts, kaut kur dzirdēts, kaut kas atklāts.

Turpināt lasīt

Liriski un īsi…

563823b3c3f3b063db0fccea41f15886Tie, kas man seko Twitter un Instagram, būs pamanījuši manu dzīves melanholiju (par melanholiju perfekti -> ŠEIT!), nav jau viss tik slikti manā dzīvē, vnk mūžīgās dvēseles skumjas, jo tuvojas rudens. Bet ir lietas, kuras es nesaprotu. Piemēram to, kāpēc cilvēki, ja sarunā par attiecībām nonāk strupceļā saka kaut ko tādu – vienmēr var nopirkt kaķi, vai suni…
Man vienīgai tas šķiet absurdi? Kuru loģikas likumu vadīti cilvēki ko tādu ierosina? Kaut ko tādu var ierosināt kaut kādam zoofilam, manuprāt! Jo…

Turpināt lasīt

Par Baobabiem, jeb – kas ārā, tas iekšā…

FITjwblogamNereti gadās brīži, kad cilvēks jūtās nelaimīgs. Viss nav tā, kā gribētos, nekas neizdodas, ir sajūta, ka rokas aug no nepareizās vietas un, vispār – esi nekam nederīgs sabiedrības loceklis. Pietam, tās pašas rokas, kuras it kā aug no nepareizās vietas, arī neceļas, lai kaut ko darītu. Un, tieši šādos brīžos es Jums iesaku – piecelties un doties darīt to, ko esi atlicis uz citreiz, jo atlikšana uz rītdienu tāpat aiziet uz šo citreiz, neprecizējam taču, kad šī rītdiena pienāks…

Mazais Princis reiz teica – Piecelies, sakārto savu planētu, lai tā neaizaug ar baobabiem.* Tā nu atlikto darbu uz citreiz, sāku darīt no paša rīta. Iztīrīju rakstāmgaldu, noslaucīju no visām virsmām putekļus (ieskaitot skapja augšu), izslaucīju un izmazgāju grīdas un pat nomazgāju logu. Izmetu visu lieko un tiešām sajutos daudz, daudz labāk.

Kā saka, ja Tavā dzīvē valda bardaks, tad arī bardaks valda par Tavu dvēseli. Un tiešām šie vārdi atbilst patiesībai. Sakārtojot savu apkārtni paralēli sāc sakārtot arī savas domas. Sāc saprast, kas ir tie baobabi, kuri Tev traucē dzīvot, sasniegt savus mērķus un virzīties uz priekšu. Un manuprāt būtu lieliski, ja šāda veida apkārtnes un sevis sakārtošanu, pēc Mazā Prinča ieteikuma, ikviens ieviestu savā dzīvē uz daily bases** pamata. Ir nezāles, kuras mums palīdz virzīties uz priekšu, palīdzot sevī attīstīt cīņas sparu, bet, ir baobabi, kas ar savu ātro augšanu liek mums nomaldīties no mūsu ceļa.

Lai kā arī būt, lai Jums veiksmīga cīņa ar baobabiem. Es savu cīņu uzsāku vakar, apnika pārlikt to visu uz citreiz…

*Citāts ir burtiski tulkots no krievu valodas, manā izpildījumā.
**Ikdienas.