Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Turpināt lasīt

Advertisements

Pārpratums lidostā…

woman_in_a_black_coat_10_loPastāstīšu par atgadījumu no manas dzīves. Sāksim ar to, ka esmu diezgan melnīgsnēja. Es krāsoju melnus matus, man ir tumšas uzacis un vēl es vienmēr sev ar laineri izteiksmīgas līnijas. Man patīk melnas kleitas un zeķubikses 80 den. Kā arī melnas somas un man ir mūžvecs melns rokas bagāžai paredzēts čemodāns un vēl, es mēteļa apkaklīti vienmēr stīvēju uz augšu.

Apmēram esmu pastāstījusi par to, kā izskatos (ja ir daži, kas to nezin), tad nu ir pienācis laiks stāstam.  Ryanair lidmašīna ielido Dublinas lidostā, kāds vīrietis laipni noceļ manu smago rokas bagāžas čemodānu. Es ierasti, ātri tieku ārā no lidmašīnas un dodos uz termināla pusi. Viss ir kā vienmēr. Cilvēki kā skudras, kas dodas apjūkot kur nu kurais, bremzējot citus un cenšoties paralēli savākt savas nesen pamodušās atvasītes. Un es, kas zin, ka viņu gaida ceļš jautrā kompānijā līdz paredzētai dzīvesvietai.

Turpināt lasīt

Patiess stāsts – Tu nezini ar ko Tu skūpsties…

Šo stāstu mums izstāstīja kāda mūsu kliente. Stāsts ir 100% patiesība, tas nav izdomājums. Kad to noklausījos biju nelielā šokā, jo stāstītājs to pasniedza tā, ka man pat radās sajūta, es to visu esmu redzējusi. Es to burtiski redzēju savu acu priekšā. Notikumi norisinājās Polijā kādā nelielā pilsētā netālu no Vācijas robežas. Galvenā varone, kurai dažādu apsvērumu dēļ vārdu stāstā neminēšu, lai gan stāsts ir tik savdabīgs, ka vārdi arī nemaz nav nepieciešami… Lai kā arī būtu…

Viņa, jauna meitene, kura priecājās par dzīvi. Bija pienācis vakars, kad ar draudzenēm bija sarunājušas doties izklaidēties. Diskotēka, nedaudz alkohola un sarunas līdz rītam. Kā jau ikvienam, kā ierasts…
Meitene saģērbās, ielika kabatā naudu un devās uz durvju pusi, kad viņu apturēja mammas balss ar lūgumu šovakar nekur nepalikt un doties pēc dejām mājup. Kaut vai ar taksi.

Mamma pat iedeva viņai papildus naudu, lai būtu droša, ka meita atgriezīsies mājās un, nekur nepaliks.

Meitenes devās uz diskotēku, iedzēra pa kokteilim un devās uz deju placi. Pie viņas pienāca kāds simpātisks puisis, kurš uzlūdz meiteni uz deju. Viņa piekrita. Vakara gaitā puisis viņai ļoti iepatikās. Bija jūtamas pat dzirkstelītes viņu starpā. Radās sajūta, ka tā ir mīlestība, patiesa un dziļa…
Turpināt lasīt