Aizķerties aiz vārdiem…

Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Turpināt lasīt