“Latte faktors” by Deivids Bahs & Džons Deivids Manns 

Grāmatu “Latte faktors. Kāpēc nav jābūt bagātam, lai dzīvotu bagāti” iegādājos mirkļa vadīta izdevniecības Zvaigzne e-grāmatu atlaižu laikā. Kopumā grāmata man lika mazliet vilties sevī.

Tā sevī ietver nevērīgi uzrakstītu stāstu par meiteni, kas strādā izdevniecībā, katru rītu pērk sev Latte vietējā kafejnīcā. Viņa gluži kā ikviens no mums ir savu ieradumu varā. Kāds gluži tāpat Latte vietā izvēlās cigareti, kāds cits enerģijas dzērienu, vai jebkuru citu lietu, bez kuras nevar iedomāties savu dienu.

Diemžēl lasot sapratu, ka grāmata noteikti ir domāta pamata ASV tirgum, jo gandrīz katrā nodaļā tiek reklamēta šīs valsts pensiju sistēma un tas, cik svarīgi ieguldīt jau tagad savās vecumdienās. Nu aptuveni tas būtu tas pats, ja katrā žurnāla lapaspusē tu lasītu par pensijas trešo līmeni un to, cik svarīgi no katras algas tajā ieskaitīt 10% savu ienākumu. Jā, protams, par nākotni ir nepieciešams domāt un es atbalstu ieguldījumus savā nākotnē, bet Zojas stāsts ir tik lipīgs un nevērīgi uzrakstīts, ka šķiet, kāds cenšas uz ātro (pietam nemākulīgi) paskaidrot reklāmas lapiņā ietverto informāciju. Un minētie padomi par ieguldījumiem pensiju sistēmā, nu it nemaz neder dzīvojot Latvijā.

Atcerēsimies, ka ASV lielākajā daļā štatu nodokļi tiek maksāti pēc tam. Līdz ar to, situācija, kad vari lūgt darba devēju pārskaitīt noteiktu algas daļu uz pensijas fondu un samaksāt nodokļus par algu, tikai tai daļai, kuru saņem pēc iemaksas pensiju fondā – pie mums īsti nestrādās. Iemaksas vari veikt tikai no algas, kurai noņemti nodokļi, rēķinoties ar to, ka nepieciešams ar atlikušo daļu operēt mēneša ietvaros.

Autors stāsta par vispārzināmiem faktiem, par kuriem ikviens bez maksas ir jau noklausījies lekciju YouTube, izlasījis kādā no glancētajiem žurnāliem vai noklausījies kā lekciju no kāda finansiāli gudrāka un veiksmīgāka cilvēka. Jo jautājums “Kā ietaupīt!?” ir gājis cauri gadsimtiem un nav skaris tikai turīgo ģimeņu atvases.

Viens no faktiem: nedaudz maini paradumus (atsakies no kaut kā), tad naudu, kas paliek pāri atdod paradu/kredītu segšanai un hops, esi visu atmaksājis un vari dzīvot cepuri kuldams.

Otrs: ir jāseko saviem sapņiem, jādara lietas, kas iedvesmo.

Protams, nevar izgudrot divriteni divas reizes, bet kopumā laikam mani grāmata kaitināja tieši šīs ASV pensiju sistēmas dēļ, nevis vispārzināmu faktu atkārtošanai.

Saka taču – atkārtošana, zināšanu māte.

Kopumā grāmata ir viegli lasāma un saprotama ik vienam, kurš interesējās par iespējām sakārtot savas finanses. Tā dos nelielu iedrošinājumu mainīt savus paradumus sevis, savas nākotnes labā. Palīdzēs saprast vai drīzāk atskārsts lietas, kuras vajadzētu mainīt, kā arī atrast mērķi, kuram koncentrēties.

Dažas lietas es paņemšu arī priekš sevis. Un ne tikai paņemšu, bet centīšos arī pielietot!

“Ja Tu nezini, kurp dodies, tad var gadīties, ka Tev nepatiks, kur nonāksi.”

“Nekad nav par vēlu sākt izdzīvot savus sapņus. Vienīgais, kas tam nepieciešams, – lēmums to darīt.”

Bilde no personīgā arhīva.

P.S. – Ja pielietotās lietas pozitīvi mainīs manu ikdienu, noteikti padalīšos.

Aizķerties aiz vārdiem…

Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Turpināt lasīt

Visa par daudz…

Muzikālam fonam var ieslēgt ŠO. Visi raksta par pandēmiju, par grūtībām, izvēlēm un mentālo veselību. Es ilgu laiku domāju, vai arī man vajadzētu par visu situāciju kopumā pagaudot līdzi sabiedrībai, piesaistīt savu viedokli kreisajiem, labajiem un/vai neitrālajiem, bet sapratu, ka mana svārku mala man tomēr ir tuvāka un es labāk aizbāzīšu sev muti ar to, nekā izvēlēšos kādu no pusēm, kurai patiesībā nejūtos piederīga.

Es neatceros, cik veca biju toreiz, bet kaut kādā brīdī, bērnībā sāku apzināties, ka mana dzīve ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Esmu pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, kas nāk no jauktajām ģimenēm. Pamatskola trāpījos klasē, kuru vadīja skolotāja, kas necieta krievus. Tāda bija viņas pārliecība, bet te es – tumšos matos iepītam baltam lentēm, lielām acīm un ar krievu vārdu pie latviešu uzvārda. Klasē bijām tādi četri. Tikt vaļā viņa centās tikai no diviem, no manis un Rodrigo. Mūs centās atstāt uz otro gadu, sūtīja pie logopēdiem un sazin kā vēl. Neizdevās.

Turpināt lasīt

Nebūt perfektam…

Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad savu uzvaru par pasaules kārtību gūst sociālie tīkli. Ik dienu mēs palīdzam citiem pelnīt naudu ar savu sirsniņu zem viņu bildēm, vai īkšķi augšā pie video. Katrs skatījums tiek ieskaitīts un pārvēršas kādā naudas summā, kas iekrīt kādam ietekmelim kabatā. Un vienalga pašmāju, vai ārzemju. Tu jau it kā neko nezaudē, viena sirsniņa vai īkšķis uz augšu un dzīvo tālāk, nemaz neaizdomājoties, ka īstenībā tērē savu laiku šī cilvēka labad. Tās 20 minūtes kuras velti YouTube video noskatīšanai varēja taču arī savādāk izmantot piemēram aplaistot un parunājoties ar augiem. Vai palasot grāmatu, nu kurai Tu vispār neatrodi laiku savā ikdienā, vai arī varēji šo laiku patērēt saviem mīļajiem, pazvanot tiem, kurus nesatiec, apskaujot mājiniekus un no sirds pajautājot kā viņiem iet un, kas viņu uztrauc. Vai gluži vienkārši paņemt ķemmi un izķemmēt savu mājas mīluli, jo arī viņam vajag veltīt nedaudz laika.

Turpināt lasīt

Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpināt lasīt

Skaistie cilvēki…

Fonam un noskaņai var ieslēgt ŠO dziesmu.

Vai Tu esi iedomājies, kāpēc pasauli uztver tieši tā un ne savādāk?
Es par šo domāju kādu brīdi ejot pa Tērbatas ielu līdz trolejbusa pieturai un skatoties uz cilvēkiem. Skaistiem, dažādiem, nepazīstamiem cilvēkiem, kas gāja man pretī. Varbūt kāds gluži kā es viņus, ievēroja arī mani. Varbūt nē, bet šīs brīdis man lika aizdomāties, ka pasauli redzam tā, kā paši jūtamies.

Un todien man visi cilvēki šķita skaisti.

Piektdien no rīta man trolejbusā pretī sēdēja kāda sieviete. Es nezinu cik viņa bija īsti veca, iespējams nedaudz pāri četrdesmit. Viņa bija tērpusies zilos džinsos un gaiši brūnā kapučjakā. Rāvējslēdzējs jakai nebija līdz galam aizvērts un varēja saskatīt džemperi vai blūzi, tā bija melna ar zaļu un baltu zīmējumu. Īsti nevarēja saprast vai tā bija ar īsām vai garām rokām, jebkurā gadījumā no kapučjakas piedurknēm šis pats apģērba gabals par sevi ziņas nedeva. Sievietei klēpī bija zaļa, tamborēta taša. Tā bija krietni pilna un varēja tikai nojaust, kas tajā ir apslēpts. Virs tašas sieviete bija uzlikusi kādu grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Un man tas šķita tik jauks un skaists skats.

Izkāpām mēs vienā pieturā un es krustojumā atskatījos. Manas acis piesaistīja viņas lielie, spīdīgie auskari.

Turpināt lasīt

“Aiz durvīm” by Zane Zusta

Aiz durvīmŠo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.

Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.

Turpināt lasīt

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpināt lasīt

Parks, sarunas un īrisi…

IMG_20200614_115250Ieradumiem ir liels spēks. Un viens no maniem ir ilgā gulēšana dienās, kad man nekas nav ieplānots. Svētdienai man plānu nebija. Laiski pārslēdzu modinātāju uz vēlāku laiku un uz vēl vēlāku, un tad vēl uz 10 minūtēm.

Vienā brīdī apnika gaiļa balss, kas sparīgi nāca no plaukstā sažņaugtā telefonā un nolēmu, ka laiks ir celties.

Hmm, atkal nebija atslēgts internets. Un atkal kāda uzmācīga ziņa no FB, droši vien kārtējais aicinājums atrast vairāk draugu. Cenšos to aizmest pa labi, lai atbrīvojas mana telefona ekrāns, bet neizdodas. Tad tieši saprotu, ka tā ir ziņa no Messenger. Atveru to un esmu pārsteigta, ziņa no Ineses. Pārsteidzoša un priecīga. Aicinājums satikties Vērmanītī uz kafijas krūzīti un sarunām. Bet iniciators šim pasākumam ir Inga. Smaids pa visu seju un kājas jau atrodas uz parketa grīdas.

Turpināt lasīt

“Sestā sieva” by Inga Grencberga

Izstaigājušas ar bijušo darba kolēģi grāmatu izstādi, kas norisinājās Ķīpsalā, biju nedaudz vīlusies. Neatradu nepieciešamo grāmatu maiņas stendā, vien paniekojusies ap Zvaigznes kilogramu kastēm, klīdu un nesapratu ko no izstādes kaudzēm stiepj cilvēki.

Tā kā Zvaigznes stends atradās pie pašas izejas atkal ar kolēģi gājām tam garām. Viņa ieraudzīja grāmatas autori – Ingu Grencbergu un nožēlas pilnā balsī noteica – “Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu grāmatas eksemplāru, varētu dabūt autogrāfu”.

Arī to, ka autore ir slavenā Džilindžera sieva es uzzināju no kolēģes, par Džilindžeru dzirdējusi biju, bet par viņa personīgo dzīvi nekad nebiju interesējusies. Precējies, neprecējies, ir vai nav bērni, vai nav vienalga? Šāda informācija īsti manu dzīvi neietekmē un būsim godīgi, ir daudz interesantākas tēmas, nekā citu cilvēku dzīves apspriešana… Lai katrs dzīvo kā grib, galvenais, lai ir laimīgs ar savām izvēlēm.

Staigāju gar grāmatām, ik pa laikam pametot skatienu uz pilno galdu ar “Sestā sieva” eksemplāriem. Tik vilinošs dizains, tā sarkanā maliņa. Hmm…

Turpināt lasīt