Par dzeju, ko atvērt un kuru nevar aizvērt…

Rīga ietvērta lielā sastrēgumā. Kad šķiet, ka jo vairāk steidzies, jo vairāk kavē. Jau atmetu ar roku, nodomāju, ka nepaspēšu. Nokavēšu un netikšu iekšā. Čamma! Un tas autobuss tik lēns… Teorētiski jau var paspēt… Bet praktiski? Pārsēsties citā transportā? Un Bolt joprojām rāda nenormāli nerentablu summu. Nu bāc! Un tas lietus! Un visi kaut kur steidz, kavē, vai arī nekavē…

Galvaspilsētas bohēma ar dzejas dienu palīdzību aizvirza skatītājus/klausītājus/ziņkārīgos tur, kur tie labprātīgi būt – izvairītos. Ojāra Vācieša memoriālais muzejs? Tiešām? Tas taču ellē ratā atrodas, ne tur piebraukt, ne aiziet, bet re, tomēr brīvprātīgā piespiedkārtā zālē pulcējas cilvēki. Dažādi, smaidīgi, bikli, jauni un pieredzējuši, dzejnieki, mākslinieki, skaistas sievietes un stalti vīrieši. Cilvēki!

Turpināt lasīt

Skaistie cilvēki…

Fonam un noskaņai var ieslēgt ŠO dziesmu.

Vai Tu esi iedomājies, kāpēc pasauli uztver tieši tā un ne savādāk?
Es par šo domāju kādu brīdi ejot pa Tērbatas ielu līdz trolejbusa pieturai un skatoties uz cilvēkiem. Skaistiem, dažādiem, nepazīstamiem cilvēkiem, kas gāja man pretī. Varbūt kāds gluži kā es viņus, ievēroja arī mani. Varbūt nē, bet šīs brīdis man lika aizdomāties, ka pasauli redzam tā, kā paši jūtamies.

Un todien man visi cilvēki šķita skaisti.

Piektdien no rīta man trolejbusā pretī sēdēja kāda sieviete. Es nezinu cik viņa bija īsti veca, iespējams nedaudz pāri četrdesmit. Viņa bija tērpusies zilos džinsos un gaiši brūnā kapučjakā. Rāvējslēdzējs jakai nebija līdz galam aizvērts un varēja saskatīt džemperi vai blūzi, tā bija melna ar zaļu un baltu zīmējumu. Īsti nevarēja saprast vai tā bija ar īsām vai garām rokām, jebkurā gadījumā no kapučjakas piedurknēm šis pats apģērba gabals par sevi ziņas nedeva. Sievietei klēpī bija zaļa, tamborēta taša. Tā bija krietni pilna un varēja tikai nojaust, kas tajā ir apslēpts. Virs tašas sieviete bija uzlikusi kādu grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Un man tas šķita tik jauks un skaists skats.

Izkāpām mēs vienā pieturā un es krustojumā atskatījos. Manas acis piesaistīja viņas lielie, spīdīgie auskari.

Turpināt lasīt

“Aiz durvīm” by Zane Zusta

Aiz durvīmŠo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.

Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.

Turpināt lasīt

Pacelt acis…

IMG_20200727_214027 (1)Pacelt acis no zemes un skatīties taisni. Redzēt to, kas Tev ceļā un priekšā.
Pacelt acis no telefona ekrāna un ieraudzīt sarunbiedru.
Pacelt acis un ieraudzīt ziedus, kas sastādīti puķu-kastēs uz ēku logiem.
Pacelt acis un ieraudzīt spogulī sevi.

Dzīve paskrien mums garām, steigā, diena no dienas. Vai esi kādreiz ievērojis, ka tikko bija pirmdiena, bet nu jau piektdiena. Darba diena paskrien, jo kaut kur steidzies, kaut kas iekavēts, nepaspēts, atlikts un nu jau trīs kafijas vai tējas ir tevī un darba laiks cauri. Un jāsteidzas mājās, jāsteidzas ēst, dzert, skatīties, eksistēt un gulēt. Jāsteidzas izgulēties tajās niecīgajās stundās, kuras atvēli ikdienā miegam. Vai gluži pretēji tik, cik miegs steigā atvēl Tev. Vēl nesen Tev bija 10, tad mazliet mazāk nesen 18, un tuč nesen 25, bet tagad trīsdesmit, trīsdesmit pieci, varbūt kādu gadu vairāk, vai mazāk, bet Tu jau saprati… Vēl nesen vasara tikai sākās, bet nu jau augusts pāri pusei, bet Tu neesi nopeldējies, iededzis vai izdarījis to vienīgo lietu, kuru vēlējies izdarīt vasarā. Un tas viss nolaistām acīm, piekaltām pie savu kurpju purngaliem, piekaltām telefonam.

Turpināt lasīt

Parks, sarunas un īrisi…

IMG_20200614_115250Ieradumiem ir liels spēks. Un viens no maniem ir ilgā gulēšana dienās, kad man nekas nav ieplānots. Svētdienai man plānu nebija. Laiski pārslēdzu modinātāju uz vēlāku laiku un uz vēl vēlāku, un tad vēl uz 10 minūtēm.

Vienā brīdī apnika gaiļa balss, kas sparīgi nāca no plaukstā sažņaugtā telefonā un nolēmu, ka laiks ir celties.

Hmm, atkal nebija atslēgts internets. Un atkal kāda uzmācīga ziņa no FB, droši vien kārtējais aicinājums atrast vairāk draugu. Cenšos to aizmest pa labi, lai atbrīvojas mana telefona ekrāns, bet neizdodas. Tad tieši saprotu, ka tā ir ziņa no Messenger. Atveru to un esmu pārsteigta, ziņa no Ineses. Pārsteidzoša un priecīga. Aicinājums satikties Vērmanītī uz kafijas krūzīti un sarunām. Bet iniciators šim pasākumam ir Inga. Smaids pa visu seju un kājas jau atrodas uz parketa grīdas.

Turpināt lasīt

Gandrīz trilleris…

Sloka,_osobní_vlakŠonedēļ man nācās doties uz BA “Turība”, bija jāaizved uz skolas bibliotēku grāmatas un jāiesniedz iesniegums par akadēmiskā atvaļinājuma piešķiršanu (šo lūdzu nejautāt). Tā kā Rīgas satiksme ir noņēmusi studenta atlaidi braucieniem un ar trolejbusu līdz Graudu ielas pieturai ir diezgan ilgs un ne visai patīkams brauciens (Vienības gatves bruģis), tad protams nolēmu doties turp ar vilcienu. Pietam ceļš aizņem tikai 9 minūtes.

Iekāpu otrajā vagonā, tajā jau bija savas vietas ieņēmuši daži pasažieri. Izvēlējos sev sēdvietu un devos to ieņemt. Cenšos sabiedriskajās vietās lieku reizi nekam nepieskarties. Noņēmu mugursomu un apsēdos vietā, kurai nav uzlīmēts dzeltens krusts.

Turpināt lasīt

Karantīnas piezīmes – bailes…

IMG_20200404_192519Man ir bail!

Ir tik grūti sev atzīties, ka viss tas, ar ko esi veiksmīgi ticis galā ilgākā laika periodā atkal ir atgriezies. Panika un bailes. Iespējams depresija arī ir tepat, kaut kur pavisam tuvu.

Es ieslēdzu Youtube savu mīļāko grupu un ceru, ka mūzika mani nomierinās. 

Man tieši tāpat kā Tev ir bail. Man ir neziņa par savu nākotni. Es nezinu, kas notiks pēc nedēļas, kur nu mēneša vai pusgada. Censties sev iegalvot, ka viss būs lieliski un mums būs atpakaļ mūsu dzīves, es nevēlos. Jo ļoti skaidri apzinos, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim.

Šobrīd interneta plašumos ļoti bieži izskan pārmetumi – “krievi šo, latvieši šito”. Beidziet izplatīt naidu! Cilvēku stulbumam nav tautības!!! Gan vieni, gan otrie mēdz pārkāpt likumus, uzvedības normas un rīkoties nepieņemami. Bet šajā situācijā mēs esam visi kopā. Visiem ir grūti. Visi cieš. Neatkarīgi no tautības, valsts vai rases. Šis vīruss ir izplatījies visā pasaulē. Mirst gan bagātie, gan nabadzīgie.

Ja vēl pirms pāris nedēļām daudzi bļāva, ka viss šis ir blefs, ka viss ir izdomājums un nekāda vīrusa nav, tad šobrīd tiek kurināts naids komentāros zem ierakstiem, sociālajos tīklos un ikdienā uz ielas. Cilvēki baiļu dēļ sāk uzvesties neadekvāti.

Mums ir jācenšas būt adekvātiem un neļaut bailēm mūs pārņemt. Mums ir jābūt vienotiem. 

Šajā situācijā neviens nejūtas drošs, valdības pieņemtie lēmumi, kuri nereti netiek izskaidroti ievieš bailes. Politiķu izteicieni, kas mainās sešas reizes dienā dzen tautu izmisumā – vilkt maskas, nevilkt maskas… Pie velna, ko darīt?

Neviens nesaprot kā labāk rīkoties. Jo jā jau nevilkt maskas, tad arī no cimdiem nav īsti jēgas. Jo ar to palīdzību Tu pārnes vīrusu no vienas virsmas uz citu, tieši tāpat kā ar rokām…

Man bija nepieciešams izņemt zāles aptiekā, ienākot no ielas tajā – sajūtu, ka ir sapūsts dezinfekcijas līdzeklis. Tas burtiski joprojām “karājās” gaisā, es ievilku elpu un man sakņudēja kakls. Tas palika pavisam sauss, es sāku klepot, man tecēja asaras un es sajutos ļoti slikti. Slikti, jo nezinu ko domā tie citi, es viņu acīs iespējams izskatījos pēc ienaidnieka. Pēc ienaidnieka, kas izplata vīrusu. Man nebija iespējas kaut ko paskaidrot un arī paskaidrojumi nevienam neko nedod. Jo televīzijā visi runā par to, ka cilvēki melo un tieši tas saglabājās mūsu zemapziņā.

Tieši tāda pati reakcija uz izpūsto līdzekli man bija vēl vienā veikalā. Man gribējās ielīst zemē, izgaist, pazust. Jo tas viss ir tik neērti. Tik biedējoši. Tu nekad nezini kā rīkosies citi, man vairāk ir bail nevis no paša vīrusa, bet no cilvēku reakcijas. No citu cilvēku agresijas, kam pamatā ir viņu bailes.

Cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Pat pārāk.

Man tieši tāpat kā citiem nav patīkami, ja kāds sabiedriskajā transportā klepo. Kad kāds veikalā pārāk ilgi uzturas pie plaukta, pie kura vēlos ātri tikt es. Bet arī es mēdzu uzturēties mazliet ilgāk tur, kur nevajadzētu. Tas ir cilvēcīgi. Un šobrīd cilvēcības mums tieši pietrūkst. Mēs otra sejā meklējam nevis smaidu, bet ienaidnieku.

Būtu protams vieglāk, ja arī šim vīrusam gluži kā filmās viena no blaknēm būtu asins tecēšana no acīm, deguna vai ausīm. Tad cilvēki saprastu, ka viss šis nav joks, ka ir nepieciešams distancēties, ka šo visu nav izdomājušas valdības un tie cilvēki, kas cenšas nopelnīt uz citu cilvēku nelaimes. Tiem, kam nepieciešams, sēdētu karantīnā.

Mums visiem ir bail. Neviens nesaprot kā dzīvot tālāk. Kas notiks, cik slikti vai labi viss būs.

Mēs esam izmesti no mūsu komforta zonām. Mīļākās kafejnīcas ir aizvērtas ciet, nav iespējas ceļot, satikt un apskaut draugus. Mēs esam izolēti. Katrs savā ikdienā un galvās. Mēs domājam, uztraucamies un uzsūcam svešu naidu pat to negribot.

Viens komentārs, viens video, viens skarbs izteiciens. Tas viss mūs ietekmē. Tas lauž mūsu sistēmu, kas nosaka, kas ir labs un kas slikts. Mēs visi vēlamies mieru, bet radām nemieru.

Esiet cilvēcīgi. Ja Jums ir grūti – izrunājieties. Pastāstiet par savām sajūtām citiem, nekrājiet un neizplatiet naidu. Labāk tieciet galā ar savām bailēm. Man ir tieši tikpat bail kā Tev. Bail par sevi, par savu ģimeni, par draugiem. Bail par nākotni.

Izraksti savas bailes uz papīra, Word dokumenta vai izzīmē tās, kaut vai vienkārši sašvīkājot papīru. Atver YouTube un atrodi elpošanas vingrinājumu, kas palīdzēs tieši Tev nekrist panikā, ieslēdz mūziku, kas Tevi nomierina. Izkrāso interneta atrasto zīmējumu, iegādājies augu un rūpējies par to vai paņem dzīvnieku no patversmes, ja jūties vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Tikai nekrīti panikā!

Ir tāds teiciens – “vientulība ir varenas jūtas, tās apvieno miljonus”. Mēs visi tagad jūtamies kā izmesti no laivas, tikai par to nerunājam. Jo ir grūti atklāt otram savas vājās puses. Savu kriptonītu. Ļoti daudzi cilvēki jūtas vientuļi un tam visam papildu vēl bailes un izdzīvošanas instinkts. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ šobrīd atkal tiek runāts par konfliktiem ģimenēs un pieaugošo vardarbību. Jo neskatoties uz to, ka blakus ir kāds, savā prātā tas cilvēks jūtās vientuļš un nesaprasts.

Atceries, mēs neesam ienaidnieki, mēs esam cilvēki un mums ir jābūt saprotošiem, izpalīdzīgiem un vienotiem. Vardarbība neko neatrisina.

Noskaties šo video, manuprāt tajā ir lieliska doma, kura ir jāatceras ikvienam.

 

P.S. – Ja redzi pārkāpumus ziņo tiesībsargājošās iestādēs, neizplati un nedalies ar naidu. Un ja nevēlies uzticēties kādam no draugiem, vienmēr ir Skalbes krīzes tālrunis.

“Sestā sieva” by Inga Grencberga

Izstaigājušas ar bijušo darba kolēģi grāmatu izstādi, kas norisinājās Ķīpsalā, biju nedaudz vīlusies. Neatradu nepieciešamo grāmatu maiņas stendā, vien paniekojusies ap Zvaigznes kilogramu kastēm, klīdu un nesapratu ko no izstādes kaudzēm stiepj cilvēki.

Tā kā Zvaigznes stends atradās pie pašas izejas atkal ar kolēģi gājām tam garām. Viņa ieraudzīja grāmatas autori – Ingu Grencbergu un nožēlas pilnā balsī noteica – “Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu grāmatas eksemplāru, varētu dabūt autogrāfu”.

Arī to, ka autore ir slavenā Džilindžera sieva es uzzināju no kolēģes, par Džilindžeru dzirdējusi biju, bet par viņa personīgo dzīvi nekad nebiju interesējusies. Precējies, neprecējies, ir vai nav bērni, vai nav vienalga? Šāda informācija īsti manu dzīvi neietekmē un būsim godīgi, ir daudz interesantākas tēmas, nekā citu cilvēku dzīves apspriešana… Lai katrs dzīvo kā grib, galvenais, lai ir laimīgs ar savām izvēlēm.

Staigāju gar grāmatām, ik pa laikam pametot skatienu uz pilno galdu ar “Sestā sieva” eksemplāriem. Tik vilinošs dizains, tā sarkanā maliņa. Hmm…

Vienreiz nogāju garām, otrreiz. Sapratu, ka nesaprotu vai gribu to grāmatu. Gribu? Negribu? Bāc…

Pa to laiku pierunāju kolēģi nopirkt vēl vienu šīs grāmatas eksemplāru un iegūt parakstu jau tajā, ar mājas esošo var veikt arī manipulāciju – pārdot. Kolēģe saņem autogrāfu, samaksā par grāmatu. Es joprojām stāvu un domāju – vajag vai nevajag? Es taču neko, pilnīgi neko nezinu par to grāmatu un tās autori. Nu jā, skaista sieviete, Džilindžera sieva un tas skaistais grāmatas dizains… Ai, jābūt taču spontānai.

Piegāju, palūdzu autorei autogrāfu, neliela saruna un sirsnīga norāde, ka arī mana vārda māsa ir iekļauta pateicībā, grāmatas beigās. Daži cilvēkvārdi autorei esot īpaši. Tas bija patiesi, jauki un nepiespiesti teikts. Uzreiz sapratu, ka spontānā izvēle mani nepievils.

Un tiešām nepievīla.

Grāmata ir ne tikai estētiski skaista, bet arī saturiska. Sižets ir interesants, autores valoda tik burvīgi vij stāstu, ka grāmatu grūti nolikt malā. Varoņi tik dzīvi un patiesi, ka šķiet, ka noraugies uz savu paziņu dzīvi, to kā tie sevi uzceļ un nogremdē.

Šī grāmata būs kā balzāms dvēselei tieši tām sievietēm, kas savā mūžā ir piedzīvojušas to liktenīgo vīrieti, kurš vai nu viņas ir uzcēlis no pagrimuma grūsta, vai arī morāli sašķaidījis neskaitāmos gabalos. Vai arī abus, tieši tādā kārtībā.

Es piederu tai otrai daļai sieviešu, tādējādi tvēru ikvienu grāmatā ierakstītu vārdu. Tas bija tik tuvi, tik intīmi un patiesi, ka ikviena emocija, kas dzīvoja Alisē bija man saprotama. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc manā grāmatā ir tūkstoš un viena marķējuma lapiņa, jo ikviena no tām ir pie kāda man, tieši man tuva citāta.

“- Muļķības, – viņš atbild, – jebkurš un ikviens savā būtībā ir rakstnieks, tikai daudzi baidās, nevar, negrib, nemāk pierakstīt tos vārdus, kas dzīvo viņos. Tā arī visa atšķirība.” 117 lpp

Es nevilku paralēles ar galveno varoni un autori. Tikai tāpēc, ka es no vāka līdz vākam izbaudīju šo stāstu. Tik patiess un īsts tas bija, ka nebija vēlmes to kādam piemērot. Grāmata stāsta par posmu kādas sievietes dzīvē, varbūt tāda pati Alise sēž Jums blakus autobusā, kafejnīcā vai vilcienā. Tikai viņa viena zin cik ļoti plosīta ir viņas dvēsele, cik ļoti tas liktenīgais vīrietis ir viņu salauzis. Varbūt viņa šorīt aizsteidzās Jums garām uz tās mazās, šaurās ieliņas, pa kuru mērojat ceļu uz darbu.

“Dzīve griežas kā karuselī.
Notikumi, emocijas, pienākumi, vēlmes, cilvēki, sajūtas, gaidas, krāsas un skaņas ņirb gar acīm. Sajaucas, izplūst un izplēn. Arvien ātrāk un ātrāk. Pēkšņi no tā visa sametas nelaba dūša. Gribās izkāpt. Apsēsties uz soliņa un paskatīties uz to karuseli no malas… izmest lieko… ciešāk satvert svarīgo… nepazaudēt sevi…
Es esmu nogurusi.” 187 lpp

Man ļoti patika gan stāsts, gan autores valoda. Un jā, jāpiekrīt, ka seksa ainas, kas iekļautas grāmatā nav pretīgas. Tas viss bija aprakstīts tieši tā, kā ir dzīvē. Un šo var protams censties apgāzt un teikt “fui, fui”, bet tas viss ir tieši tāds kāds ir. Un viss pārējais ir aizspriedumi.

“Un brīžos, kad šķiet, ka vairs nevari, tad zini – vari gan!” 347 lpp

Par šo grāmatu varētu runāt vēl mazliet, bet negribās taisīt spoilerus.

Man ļoti patika. Spontānais pirkums sevi ir attaisnojis.

Goodreads 5 zvaigznes no 5, jo patika vairāk nekā ļoti, ļoti.

Paldies, Inga! 

P.S. – Es nezinu kāpēc bet šķiet, ka tiešām visas sievietes ar vārdu Inga ir fantastiskas! :) Tikai mans novērojums.

 

“Bezvēsts pazudušās” by Lelde Kovaļova

IMG_20200201_172818Brīdinu, ieraksts var saturēt spoilerus!

Godīgi sakot es vīlos tajā, ka šī grāmata man lika vilties. Tādēļ atvainojos par manu negatīvu, subjektīvo vērtējumu. Es tiešām cerēju, ka beidzot, beidzot ir uzrakstīts kaut kas jauns un vērtīgs. Nebija.

Sākšu laikam ar to, ka manuprāt šādu grāmatu dēļ cilvēki izturas skeptiski pret latviešu autoru grāmatām. Esmu dzirdējusi un lasījusi atsauksmes, kas šo darbu ceļ slavas saulītē, tas tiek dēvēts par izcilu trilleri un pat detektīvu. Bet jebkurš lasītājs, kurš kaut reizi ir izlasījis vienu, tikai vienu labu detektīvu vai trilleri, līdzīgi kā es, teiks, ka grāmata nav ne trilleris ne detektīvs. Es nosauktu to tikai par neveiksmīgu mēģinājumu rakstīt šajā stilā, vienā vai otrā, vai abos reizē. Jo nevar tā īsti saprast, kur sižets vai pati autore centās iebraukt.

Turpināt lasīt

“Aizliegtais pianīns” by Māris Bērziņš

MB2Šo Māra Bērziņa grāmatu es vēlējos izlasīt no tā brīža, kad pats autors, prozas lasījumu nedēļas ietvaros, bija nolasījis tās fragmentu. Fragments toreiz mani tā aizrāva, ka citu autoru lasījumi šķita pliekani un neinteresanti.

Māris Bērziņš ir pazīstams ar savu romānu “Svina garša” no sērijas “XX gadsimts”, kas reālistiski ataino Latvijas vēsturi. Noteikti katram ir jāizlasa vismaz viena no šīs sērijas grāmatām. Kā arī autora slavenie stāstu krājumi “Gūtenmorgens” un “Gūtenmorgens. Otrreiz.” noteikti ir dzirdēti, par tiem runāja gan sabiedriskajā transportā, gan radio, televīzijā un pat uz ielas.

Tā kā raksta Māris Bērziņš neraksta neviens. Viņa valoda ir tik plūstoša un raita, vārdi tik izmeklēti un brīvi, ka šķiet, ka nevis lasi grāmatu, bet gan skaties filmu, vai arī visi šie notikumi vienkārši norisinās lasītāja acu priekšā.

Turpināt lasīt