Vakariņas by Hermans Kohs

rhdrSākšu ar to, ka šī būs pirmā atsauksme kura pie manis nāca ilgi. Pietam nācās grāmatu no vāka līdz vākam izlasīt divreiz. Tā kā biju solījusi par šo grāmatu sniegt patiesu atsauksmi, nevarēju pieļaut rakstīt pēc pirmās izlasīšanas reizes. Jā, arī tā mēdz notikt.

Grāmatu bija vēlme izlasīt jau sen, biju dzirdējusi labas atsauksmes. Kā nu sanāca, kā nē, bet man pat bija izdevies satikt pašu autoru un iegūt viņa autogrāfu savā eksemplārā. Godīgi sakot, ja es nebūtu bijusi uz šo tikšanos un nebūtu pati sarunājusies ar autoru un uzdevusi tam jautājumus, es pēc grāmatas izlasīšanas būtu domājusi, ka to ir uzrakstījis kāds morāli nestabils cilvēks, kuru nepieciešams izolēt no sabiedrības. Jo viss grāmatā aprakstītais ir tik ticams un neticams reizē, ka uzdzen šermuļus. Jā, jo tieši tādā sabiedrībā mēs dzīvojam, šajā sabiedrībā uzaugām mēs un uzaugs mūsu bērni. Bez izpušķojumiem, vienradžiem un saulainām, varavīksnes pilnajām debesīm.

Autors atzinās, ka tikai rakstīšanas laikā pats stāsts tika salikts kā mozaīka līdz galam. Sākot rakstīt viņam pat nebija nojautas, ka galvenais varonis tikās restorānā ar brāli, bet notika tieši tā. Un arī citi grāmatas notikumi bija atnākuši pie viņa paši no sevis. Bija tik interesanti klausīties minētās nianses, saprotot, ka stāsts rada pats sevi, laikā, kad autors to pieraksta.

Visi grāmatā aprakstītie notikumi notika vakariņu laikā. Balstoties uz to, ka mūsu pieņemti lēmumi pagātnē atved mūs tagadnē, bet tas, ko darām šodien – balstīs mūsu nākotni, protams, ka stāsts bija mazliet noslīdējis gan vienā, gan otrā virzienā. Un tas padarīja viņu dzīvīgāku, košāku un raisīja iztēli vēl vairāk.

Šajā mirklī laikam beidzot ir jāatklāj, kas tad bija vainas grāmatai, ka nevarēju uzrakstīt atsauksmi un bija jāpaiet laikam, lai es sadūšotos un to izlasītu atkārtoti, lai varētu uzrakstīt to patiesu. Man ir divas problēmas, kas traucēja, pirmā – pārāk attīstīta fantāzija, jo kad lasu grāmatas, es visu galvā izdzīvoju kā filmā, es redzu galdautus, lampu raisītās ēnas, telpu, it kā tiešām skatītos filmu. Otra problēma ir tajā, ka manī dzīvo taisnīgums. Līdz ar to man ir grūti pieņemt netaisnības un sadzīvot ar tām. Un šī grāmata ir tieši tik netaisnīga, cik mēdz būt cilvēku rīcība dzīvē.

Otra iemesla dēļ man riebās galvenais varonis, riebās tik ļoti, ka nezināju, kur likties. Es pirmo reizi izjutu nepatiku, nevis žēlumu pret cilvēku, kuru vajadzētu žēlot, jo tas viss, kas notiek īsti nav no viņa atkarīgs.

Pagaidām man nav bērnu, bet esmu lasījusi par to, uz ko ir gatavi vecāki, lai pasargātu savas atvases. Šis ir viens no šāda veida stāstiem, kas pastāsta ne tikai par sabiedrību kopumā, bet arī par to, kas virza noteiktu cilvēka grupu, kad tiek izdarītas konkrētas lietas un likumpārkāpumi.

Es nevēlos iedziļināties pašā stāstā, jo tad būšu spiesta Jums atklāt tā būtību, jeb mugurkauli, bet stāsts ir par cilvēciskumu, par tā trūkumu un morāli.

Šo grāmatu iesaku izlasīt, ja ir apnikuši visi tie “dzīvoja ilgi un laimīgi” gabali, vai pārcilvēciskās mīlestības stāsti. Šī grāmata ir patiesa no vāka līdz vākam. Tā neizpušķo notikumus, kurus esam ieraduši lasīt presē. Bet parāda dziļaku zemūdens akmeņu esamību. Un Tu sāc aizdomāties par līdzcilvēkiem, viņu rīcību un pats galvenais – esošiem un iespējamiem motīviem.

Godīgi sakot, pat skandināvu detektīvi mani nav iespaidojuši tik ļoti, kā šī grāmata, jo tā tiešām atklāj cilvēka dabas slēptākās šķautnes. Un lasītājs noteikti aizdomāsies par to, cik gan tālu būtu gatavs iet pats, nonācis līdzīgā situācijā.

Citāti no grāmatas, abi no 234 lpp :

“No pieredzes zinu, ka saskarsmē ar zemāka līmeņa intelektu vislabākā stratēģija ir rupji meli, melojot jūs dodat šiem āmurgalvām iespēju atkāpties, nezaudējot pašcieņu”

“Saslējušies mati uz galvas un tirpstošie pirksti nebija pievīluši – kad zemākās inteliģences būtnei pietrūkst argumentu, tā ķeras pie pēdējā salmiņa, lai rastu sev attaisnojumu.”

Kamēr Hermanis Kohs parakstīja manu grāmatas eksemplāru, es viņam pajautāju, kurš no grāmatas vākiem viņam ir vismīļākais, viņš padomāja, paskatījās uz priekšā stāvošā eksemplāra vāku (mūsu), pateica, ka šis viņam patīk, bet visvairāk stāstu raksturo Amerikas izdevuma vāks (skatīt zemāk). :)

91MOKSZBPuL

Titulbilde by me, grāmatas vāka bilde ņemta ŠEIT!

Advertisements

“Meitene vilcienā” by PAULA HOKINSA

P_20190624_115420_vHDR_AutoPēc ilgajiem laikiem, beidzot, esmu atradusi laiku, lai rakstītu. Skola galā, vēl viens mācību gads ir aiz muguras un, beidzot ir iespēja ne tikai rakstīt, bet arī lasīt un kā tad bez stāstiem par lasīto.

Kādu laiku atpakaļ, mana darba kolēģe, jūsmoja par tikko izlasīto grāmatu. Esot ļoti laba. Vienīgais, ko par šo grāmatu zināju, bija – tā ir bestsellers un pēc tās motīviem esot izņemta filma (ŠĪ). Nedz filmu, nedz jebko par grāmatu lasījusi nebiju, interese par sajūsmu raisošo grāmatu bija gan, tad nu sarunājām, ka kaut kad es to varētu aizlienēt. Tā nu minētā grāmata nonāca manā plauktā, bet pieķerties tās lasīšanai laika nebija gan. Līdz kolēģe sāka nedaudz steidzināt, viņa vēlējās grāmatu pārdot, lai iegādātos jaunu lasāmvielu. Tā nu notiek tās dzīves apritē.

Teikšu godīgi, es līdz šim šķiet neesmu lasījusi grāmatas, kuras tiek kvalificētas kā – trilleris. Detektīvus esmu, trillerus nē. Bet, vienmēr pienāk pirmā reize, vai ne!? :)

Turpināt lasīt

Pavasara pārdomas… :)

I-am-in-charge...Happiness-e1533186185868Parasti mani rīti sākās agri. Tieši tik agri, lai es paspēju atmosties dušā, izmazgāt matus, tos izžāvēt, uzkrāsoties un pabrokastot. Kaut kādā mirklī sakārtoju somu, vai pārlieku mantas citā somā, kā šorīt. Neskatoties uz to, ka uz skolu devos kleitā, nolēmu paņemt sportisko Puma mugursomu, vieglāk.

Šodien no pakaramā tika noņemta mana krāsainā žakete, kuru iegādājos jau ļoti sen. Bet cilvēks ir tāda interesanta būtne, ka brīdī, kad kaut ko pērk viņš ir TIK drošs, ka tieši šis apģērba gabals, kas pasvītros viņa identitāti un tad, kaut kas notiek un saproti, ka varbūt kas tāds citiem nepatiks un Tu jutīsies ne savā ādā dēļ citu skatieniem. Uzvilku žaketi pa virsu kleitai un atzinu par labu esam. Pasmaidīju savam atspulgam. Tad es uzvelku kurpes un dodos ielās.

Rīgas ielās. Vēl pirms gadiem 4 es nemaz nebiju iedomājusies, ka dzīvošu Rīgā, tolaik, kad dzīvoju Īrijā man šķita, ka vienkārši plūstu. Ka neizvēlos savu dzīvi. Ka viss tas, kas ir manā dzīvē ir tikai mistiskā likteņa pirksts. Un viss tas grūtums ir man uzvelts kaut kādas netaisnības un iepriekšējās pieredzes dēļ. Vainoju visu, karmu, cilvēkus, situācijas. Žēloju sevi un cīnījos ar vējdzirnavām. Apzināties, ka viss tas, kas ar mani notiek ir manas izvēles un manis novilkto robežu dēļ es toreiz negribēju. Un nācās izkāpt no komforta zonas.

Tā, gandrīz četrus gadus vēlāk esmu šeit. Trīspadsmit kvadrātmetru lielajā istabiņā. Stūrī, uz žāvētāja,žāvējās šodien izmazgātās drēbes. Logs ir vaļā, tādēļ divi puķupodi ir atraduši savu vietu uz zemes, pie radiatora. Kaut kur pa ielu traucās ātrās palīdzības brigāde, sirēnām skanot. Bet es sēžu savā cietajā, gulēšanai neērtajā dīvānā ar datoru rokās. Un esmu laimīga, šeit un tagad, ar sevi.

Šorīt uz BA “Turība” devos ar vilcienu. Man tik ļoti patīk braukt ar vilcienu, ka varētu to darīt brīvdienās vienkārši prieka pēc. Sēdēt sēdeklī, vērot cilvēkus un ainavas aiz loga, kas nomaina pilsētvidi vidi pret aizaugušam pamalēm.

Mēs bijām pieci. Pieci kursa biedri, kas kaut kādu iemeslu dēļ nebija nokārtojuši eksāmenu. Nācām to pārrakstīt. Ar dažiem kopā esam no pirmā kursa, daži mums piebiedrojās pavisam nesen. Mūsu attiecības ir tieši tik nesaprotamas, ka no malas nemaz nevar saprast, esam draudzīgi, vai tomēr nē. Bikli. Izņēmām atļaujas un devāmies uz katedras telpu. Izvilkām katrs savu datoru, iekārtojāmies krēslos, saskatījāmies un gaidījām. Pārmijām dažus vārdus par lektoriem un sākām rakstīt.

Pusotra stunda palidoja buroties cauri Eiropas Savienības un Padomes regulām, cenšoties atrisināt it kā vieglo, bet āķīgo kāzusu. Ceram, ka izdevās.

Dodoties mājup, pa ceļam iegāju kafejnīcā “Caffeine” un iegādājos ledus kafiju. Priecājos par sauli un smaidīju pretimnācējiem. Cik gan maz vajag priekam, tikai izvēlēties būt priecīgam.

Atnākusi līdz Barona centram nolēmu izdzert kafiju sēžot uz brīvā pieturas soliņa. Pienāca večuks, nolika somu, kaut ko tajā meklēja. Pa to laiku bija piebraucis 11. tramvajs uz Mežaparku. Tikai durvju aizvēršanās signālam atskanot večuks saprata, ka tramvajs ir te, paķēra savu tašu un skriešus devās uz vēl atvērtajām durvīm. Filigrāni ieleca tramvajā un nopīkstināja e-talonu. Bet es tikmēr sūcu savu ledus kafiju un smaidīju. Par mums, par cilvēkiem, par izvēlēm.

Cik bieži mēs šādi te ielecam savos dzīves tramvajos pēdējā brīdī, jo kaut ko bakstāmies un nemanām savas iespējas, bet pēdējā mirklī paspējam ķert to dzīves lapsu aiz astes.

Bilde ņemta ŠEIT.

 

“Ceturtais kauliņš” by Dace Judina

IMG_20190208_142036_532Manuprāt ir interesanti lasīt pašmāju autoru darbus, gan vecos, gan tos, kas sarakstīti mūsdienās. Rakstnieki ik spilgti parāda mūsu, latviešu dabu. Vissīkākās rakstura īpašības un kolektīvās atmiņas, vai gluži pretēji kolektīvās sklerozes spilgtākās iezīmes. Bet kopumā, tie esam mēs. Sabiedrību veido ikviens tās loceklis un metot kādam ar akmeni ir jāatceras, tas var atsitienā trāpīt mums pašiem.

Annas Elizabetes romānu sēriju esmu iemīlējusi jau sen. Man patīk grāmatu sērijas varoņi, pārsteidz galvenās varones erudīcija un cilvēciskums. Ļoti patīk, ka autore ik pa laikam grāmatā piemin “vecos” notikumus, jeb tos notikumus, kas bijuši ietverti kādā no iepriekšējām grāmatām, it kā iezīmējot atsauci. Līdz ar to, pat tad, ja lasītāja rokās nonāk jebkura cita sērijas grāmata, nebūs sajūtas, ka viņš ir kaut ko palaidis garām.

Turpināt lasīt

“Pilnīgs ku-kū!” by Žils Legardiņje

p_20190121_114902_vhdr_auto (1)Kā teicu lasītmīlošiem kolēģiem grāmatu klubā, dažkārt ir vēlme to ierasto pelēko izkrāsot spilgtās krāsās. Un man tas izdodas ar spilgtu grāmatu vāku palīdzību. Piesaista.

Šī paša autora grāmatu “Rīt es sākšu jaunu dzīvi” izlasīju jau pagājušajā gadā, kad slimoju. Patika plūstoša, viegla valoda, komiskās ikdienas situācijas un cilvēciskums. Arī “Pilnīgs ku-kū!” bija uzrakstīta autoram piemītošajā stilā. Viegli, aizraujoši un ar smaidu.

Dažkārt ir vēlēšanās lasīt kaut ko vieglu, humora pilnu un aizraujošu. Šo grāmatu izlasīju diezgan ātri, jo stāsts tiešām aizrauj. Tas ir tieši TIK cilvēcisks, cik ikviena cilvēka dzīve. Ar saviem kāpumiem, kritumiem un neparedzamiem pagriezieniem. Autors spēj tik prasmīgi savīt varoņu dzīves, ka ir redzams ikviens cilvēks spēlē kādu, noteiktu lomu tajā.

Turpināt lasīt

Hipijs by Paulu Koelju

screenshot_20190107-001130_1Īpaša grāmata satiek savu lasītāju īstajā brīdī. Tā, lakoniski var aprakstīt manu tikšanos ar šo grāmatu, pateicoties apgādam “Jānis Roze”.
Kad manās rokās nonāca minētā grāmata, es vēl nezināju kurp tā mani aizvedīs. Kā arī man nebija it ne mazākās nojautas, ka šī, mūsu tikšanās būs tik jauka un gaidīta (un vajadzīga).

Vēlos uzreiz nomierināt tos cilvēkus, kas rauc degunu vien tad, kad tiek runāts par Paulu Koelju darbiem. Šī grāmata ir atšķirīga. Sarakstīta daļēji kā autobiogrāfija, kuru lasot var nedaudz ielūkoties rakstnieka dzīves gaitās. Tajā brīdī, kad viņš, gluži tāpat kā daļa citu tā laika jauniešu, bija izvēlējies spēlēt Hipija lomu. Būt “puķu bērnam” un censties atrast sevi.

Turpināt lasīt

Sveši krāmi…

use-itIkvienam manuprāt ir gadījies būt situācijā, kad kāds cits cenšas tām uzspiest sev nevajadzīgu mantu. Teikšu godīgi, ar savām mantām citiem cenšos neuzmākties. Ja man kaut kas vairs nav vajadzīgs, cenšos šo lietu nogādāt “Otra elpa” vai līdzīgā iestādē. Vai arī to, kas burtiski citiem nebūs vajadzīgs, es izmetu.

Šodien jūtot sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nespēju tā vienkārši atteikt, sāku apdomāties un sapratu, ka man diezgan bieži nākas “pieņemt” svešas lietas, bet pēc tam ilgi un dikti sanāk domāt, kur velns parāvis tās likt.

Tā pagājušajā gadā, savā brīvdienā no Mārupes stiepu tonnu smagu printeri. Izstāstīšu, kā tas gadījās. Mana kaimiņiene zin, ka esmu studente. Studentiem mācību laikā sanāk diezgan daudz printēt nepieciešamos materiālus. Kaimiņiene protams labu domādama kādu dienu klauvēja pie manām durvīm ar sekojošu tekstu: “Hei! Iedomājies sakritību? Vakar biju ciemos pie savas draudzenes. Viņai dēls nopirka pavisam jaunu printeri. Un, tā nu sanāca, ka vecais viņai vairs nav vajadzīgs. Viņa taisījās to izmest. Es uzreiz iedomājos par Tevi! Sarunāju, ka viņa to nemetīs tomēr ārā un uzdāvinās Tev. Vienīgi Tev pašai būs jābrauc uz Mārupi tam pakaļ.”

Turpināt lasīt

Par to pašu, par bailēm…

ZWHUZigHGm9_bPhteNk3WvSC6Oo_6ImGXrM-tVGrecsVienas no lielākajām cilvēku bailēm ir nevis nāve, bet tikšana ārā no savas komforta zonas. Nekas cilvēku nebaida tik ļoti, ka iespēja būt izmestam no ierastā.
Es laikam esmu viena no retajiem cilvēkiem, kas mīl pakļaut sevi pārmaiņu stresam un pati, labprātīgi mēdzu lekt ārā no laivas, tikai atrodoties ar galvu zem ūdens, pirms izniršanas, sāku apdomāt to, bet varbūt tas nav droši, varbūt ir dziļš un vispār, mēdz būt arī straumes un zemūdens akmeņi… (šeit gribās ielikt to smaidiņu, kur meitene taisa facepalm)

Draugi bieži vien ir neizpratnē un uz jautājumu “Vai Tu nebaidies!?”, es protams, cenšoties saglabāt – visu varošās sievietes tēlu, atbildu, ka nē! Protams, ka arī es baidos. Protams, ka arī es vienatnē mēdzu salūzt un raudāt spilvenā. Tas ir normāli!

Turpināt lasīt

Smaržas un garšas, kas…

FuturePresentPastProtams ikviens zin, ka pagātni ir nepieciešams laist vaļā, bet ir tāda pozitīva pagātnes daļa, kas raisa pozitīvas emocijas, nevis atblāzmu uz iegūto, negatīvo pieredzi. Un vai tiešām arī šī pagātnes daļa ir jāatlaiž, atstājot nebūtībā? Es tam nepiekrītu, tādēļ brīžos, kad man pietrūkst pozitīvo emociju, cenšos sameklēt tās lietas, kas man iepriekš ir devušas tās netveramās sajūtas, kuras ar smaidu atceros. Šīs ēdamās un ne tik ēdamās lietas liek atcerēties tikai man svarīgus dzīves posmus un ļauj pakavēties atmiņās. Domāju, ka ikvienam ir šādas lietas. Vēlos šoreiz nedaudz pastāstīt par dažām lietām, kuras izmantoju pozitīvo emociju gūšanai.

Turpināt lasīt

Mihails Labkovskis – Kā iemīlēt sevi un nostiprināt pašvērtējumu

Tieši divas dienas pirms manas 31. dzimšanas dienas Forum Cinemas piedāvāja publisku konsultāciju, kuru vadīja psihologs Mihails Labkovskis. Lieki piebilst, ka biļetes tika pārdotas zibens ātrumā vēl februāra vidū. Par pašu psihologu biju dzirdējusi ļoti labas atsauksmes jau iepriekš no krievu blogeriem, kuriem ikdienā sekoju. Bet, par visu pēc kārtas.

Mihails Labkovskis ir ekstra klases psihologs ar 30 gadu pieredzi un 20 gadus pieredzi konsultāciju sniegšanā radio un televīzijā. Viņa lekcijas, jeb publiskas konsultācijas vienmēr pulcē pilnas zāles. Skatītāju rindās ir ne tikai sievietes, bet arī pa kādam vīrietim. Viņš ir ļoti harizmātisks, tiešs un patīkams. Klausīties viņā var stundām. Krieviski runājošs psihologs ar ebreju saknēm, kurš nešķitīs augstprātīgs pat tad, kad Tev acīs teiks acīmredzamo.

Turpināt lasīt