Māņticība!?

723155(FONAM) Balstoties uz to, ka cilvēki vienmēr ir kaut kam ticējuši un galu galā tieši šīs ticības dēļ mums ir daudz tādu lietu, bez kurām ikdiena nav iedomājama, māņticība nav sliktākais no tā, kam tic cilvēki.
Atzīstos arī es esmu nelielā mērā māņticīga. Ir kaut kādas tabu lietas, kurām es ticu, ievēroju un kaut kā atbalstu. Bet, lielākā daļa gadījumu ir tā, ja nemaz nezini, ko kaut kas citu acīs nozīmē, netici tam, tad tas Tevi neietekmē.

Domāju, ka ikvienam kādreiz ir nācies saskarties ar cilvēkiem, kas ir māņticīgi. Kad kaut ko darot aiz ieraduma, Tev pārtrauc un saka – “Nedari tā, jo…”. Parasti aiz tā “jo” sākās informācija par kaut kādām sekām.

Un tad Tu nobīsties un tiešām tā nedari. Lielākā daļa gadījumu notiek tieši tā. Vai tas ir labi, vai slikti, nezinu. Zinu tikai vienu, ka šāda veida “aizliegumi” ir paražu veidā iesakņojušies mūsu ikdienā un grūti izskaužami, bet… Vai arī vajag?

Spilgtākie visiem zināmie māņticības piemēri ir:
– Ja melns kaķis šķērso Tev ceļu, notiks nelaime;
– Ja no mājas iznākot pirmais sastaptais cilvēks ir sieviete, gaidi nepatikšana;
– Nedrīkst iet zem pieslietām trepēm, būs nelaime;
– Ja sasit spoguli un ielūkojies tajā, gaidi 7 gadus nelaimi;
– Ja ej divatā, bet katrs iziet stabam pa dažādām pusēm, ir jāsasveicinās, citādi sastrīdēsieties;
– utt.

Manuprāt ir tā, ja cilvēks tic kādai māņticības normai, viņam nevajadzētu ar to uzbāzties citiem. Piemēram ticu tam, ka dāvinātie ziedi dzeltenā krāsā simbolizē šķiršanos. Un es tam ticu tikai tādēļ, ka man ir divas reizes dāvināti dzelteni ziedi un ar dāvinātāju mēs neuzturam vairs draudzīgas saites. Godīgi sakot, visu to loģikas apsvērumu dēļ, es protams saprotu, ka draudzība mēdz sevi izsmelt un ne jau ziedi bija pie vainas, mēs vienkārši aizgājām katrs savu ceļu. Un dzeltenus ziedus es iespējams vienkārši nemīlu, jo dzeltena krāsa man nekad tā īsti nav patikusi, lai gan tas mani neattur no narcišu iegādes piemēram…

Pirms neilga laika kāds izglītots cilvēks man aizrādīja par to, ka esmu uz grīdas nolikusi somu. Lieki piebilst, ka somu es gandrīz vienmēr lieku uz zemes. Darbā nav citas vietas, kur to likt, skolas laikā vienmēr mugursoma bija novietota uz grīdas, cik sevi atceros no vidusskolas un koledžas laikiem, augstskolā studējot arī lieku somu uz grīdas. Parasti man līdzi ir iela soma, jo mēdzu nēsāt sev līdzi materiālus, kurus vēlos izlasīt, vai kaut ko citu, kas tajā dienā man noderēs (piem. skolas klade un grāmatas, ja vakarā, pēc darba paredzētas lekcijas utt.). Līdz ar to meklēt papildu vietu, kur likt somu, lai netraucētu citiem ir mulsinoši un nevajadzīgi. Sevišķi, lai iepriecinātu kādu, kas tic māņiem.

Paskatīsimies uz augstāk minēto gadījumu ar somu no loģikas puses. Daļai cilvēku nemaz nav naudas un nedomāju, ka tas ir tādēļ, ka viņi visi liek somu uz grīdas, visdrīzāk viņu darbs ir saistīts ar maza atalgojuma darba veikšanu vai citu sociālu iemeslu dēļ. Pietam, paskatoties uz daļu vīriešu, rodas tāda asociācija, ka viņi ieejot telpā nevis somu noliek uz grīdas, bet demonstratīvi nomet uz grīdas maku, pietam pasperot to. Labi, šajā ziņā es izsakos ļauni, bet, tā ir dzīves realitāte. Jo pie “Hare Krišnas Centrs” K.Barona ielā no rītiem uz zupas virtuvi pulcējās 95% vīriešu, noskranduša paskata, bet ko es saprotu no dzīves…

Protams, ir arī tādas labās māņticības, kuras otrrādi cilvēkam dod kādu labumu, ja tiek izpildītas. Piemēram kāzu pušķa noķeršana kāzās. Tā, kura noķers līgavas mesto pušķi, drīzumā apprecēsies. Visi taču šo zin!?

Lieki laikam būs piebilst, ka 2014. gada 13. decembrī bērnības draudzenes kāzās es noķēru kāzu pušķi. Tajā laikā es 2 gadus biju nopietnās attiecībās un biju bildināta. Pēc pāris dienām, kad atgriezos no minētajām kāzām, mēs ar puisi izšķiramies. Pietam es biju tā, kas no dzīvokļa aizgāja ar vēl neizkrāmētu koferi un kaķi padusē. Laikam tām labajām māņticībām arī ir kaut kādas piebildes, varbūt man ķerot pušķi bija jāiedomājas kaut kas sevišķs, vai arī bija jāskaita kaut kādi buramvārdi. Īsi sakot, laikam es visu izdarīju ne līdz galam. Jo četrus gadus vēlāk, trīsdesmit gadu vecumā esmu joprojām neprecēta. :)

Bet, varbūt viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek un mēs izšķiramies tieši tādēļ, ka mums nebija lemts būt kopā!? Jo, katra lieta, kas ienāk mūsu dzīvē taču ir ar kādu mērķi. Kā reiz rakstīja Alise Koko – “Cilvēki ir ceļazīmes mūsu dzīves ceļā”. Un brīdī, kad esi pabraucis kādai ceļazīmei garām, ir jāturpina ceļš, raugoties pēc jaunām.

Protams varētu vēl pieminēt, ka es biju viena no tiem cilvēkiem, kas bērnībā neturpināja ķēdes vēstuļu izsūtīšanu. Varbūt tādēļ es esmu joprojām brīva? Bet varbūt es visu laiku sēdēju pie galdu stūriem, nemaz nezinot, ka tā darīt nedrīkst, jo tie cilvēki kas sēž pie galdu stūriem, nekad neapprecēsies. Ir tik daudz varbūt…

Lai gan paskatoties uz visu reāli, es neapprecējos, jo dziļi sirdī nemaz negribēju saistīt savu dzīvi ar tiem vīriešiem, kas mani ir pagātnē bildinājuši (esmu bildināta 3 reizes). Pietam es biju izvēlējusies viena veida vīriešus, kas ir pataloģiski meļi un es ļāvu sev melot, jo tā bija vieglāk, nekā strīdēties. Jo ar tāda tipa cilvēkiem nav jēgas strīdēties. Vai nu pieņem, vai aizej.

Pietam, katrs notikums dzīvē mūs māca, tagad atpazīstu melus jau no pirmā teikuma vārda, kas no vienas puses ir slikti. Jo 30 gadu vecumā tā jau ir nelielas izredzes satikt īsto un vienīgo, kur nu vēl, ja randiņā, kopā pavadīto 15 minūšu laikā jau saproti, ka Jums nav pa ceļam. Pietam nevis otra dēļ, bet tādēļ, ka esi atfiltrējis otrajā visas tās īpašības, ar kurām nevarēsi un negribēsi sadzīvot un tērēt lieki laiku arī negribās. Nedz viņa, nedz savu. Jo, noteikti tas cilvēks var atrast kādu adekvātāku, par mani, kas pieņems ne tikai viņa plusus, bet arī mīnusus.

Ko es ar šo visu gribēju teikt? Tikai to, ka ne viss ir atkarīgs no ārējiem faktoriem. Ir daudz dažādi faktori, kas ir mūsos un, kuri nosaka noteiktas lietas vai šo lietu iznākumus. Nevajag vainot melnu kaķi vai jebkuru citu iedomātu parādību. Dzīve pieder Tev! Ja viss nenotiek tā, kā gribās, maini taktiku. Maini sevi! Maini savu attieksmi pret lietām!

P.S. –  Bet es!? Turpināšu likt somu uz grīdas,lai ar savām lietām neapgrūtinātu citus un muļķīgi cerēšu, ka kaut kur tur, ārā, ir kāds brīvs vīrietis arī man, kas vienmēr saka visu ko domā. Nemelo sev un citiem. Un redz visu tieši tādu, kāds tas ir, nevis tāds, kādu viņš vēlās redzēt.

Esiet patiesi pret sevi un citiem.

Ar cieņu, Mēnessmeitēns…

Bilde ņemta ŠEIT!!!

Advertisements

Daces Judinas jaunākās grāmatas atvēršanas svētki…

bilde1Teikšu tā, man ir fantastiski draugi! (Čau Agri!!!) :) Jo izrādās ir arī vīrieši, kas ieklausās un atcerās. Visā tajā gada beigu steigā un pēcsvētku skrējienā, kad gribējās nobremzēt, bet īsti nebija spēka, gandrīz biju palaidusi garām vienu jauku un ļoti iepriecinošu gada notikumu. Agris bija tik jauks un FB mani uzaicināja uz pasākumu, kuru rīkoja “Latvijas Mediji”, atvēru uzaicinājumu un gandrīz iespiedzos, jo blakus bija kalendārs un pēc ašas kalkulācijas sapratu, ka es pat varētu šoreiz tikt. Divus iepriekšējos autores grāmatu atvēršanas svētkus darba dēļ bija sanācis palaist garām. Bet šoreiz biju nolēmusi doties, jo visu dzīvē jau nevar palaist garām.

Pēc darba devos uz Dziranu ielu 21, kur mitinās “Latvijas Mediji”, neskatoties uz to, ka bija jau satumsis manu elpu aizrāva jaukais ēku komplekss ar žogu, gāju iekšā smaidot. Uzzinājusi kā tieši nokļūt līdz vietai, kur būs grāmatas atvēršanas svētki, es devos turp. Zinu, ka grāmatu atvēršanas svētkos parasti ir iespējams iegādāties arī grāmatu eksemplārus par īpašu cenu, bet esmu no tiem cilvēkiem, kuriem bieži na skaidras naudas, līdz ar to bija jādodas uz grāmatu veikaliņu, lai iegādātos savu grāmatas eksemplāru, maksājot ar karti. Un īstenībā labi vien ir, jo grāmatu veikals bija tik gaišs un jauks, ka noteikti tur atgriezīšos, lai nolūkotu vēl kādu grāmatu, kuru izdod izdevniecība.

Turpināt lasīt

Filma – Idiokrātija (Idiocracy (2006))…

idiocracy-posterJums taču arī mēdz gadīties, ka visa informācija, kura atnāk vienā laikā ir līdzvērtīga pēc satura un tādejādi dod iesēju no vairākiem skatu punktiem paraudzīties uz tajā brīdī, interesējošo lietu!? Šobrīd lasu vienu no OSHO grāmatām ->” Vispirms esi, pēc tam Tu vari veidot attiecības ” un paralēli kaut kā ienāk interesanta informācija, kas ir par to pašu tēmu, kas šobrīd ir manā galvā. Par to, kur iet šī pasaule un vai vispār tā kaut kur iet. Kā arī dažkārt aizdomājos par iespēju, ka notiek nevis sabiedrības progress, bet gan regress. Par grāmatu runājot, būs gan tās apskats, gan dažu domu iztirzājums. Respektīvi, ja Jums būs vēlme, šeit būs ko palasīt. Bet, tagad par filmu.

Esmu vairākkārtīgi atgādinājusi un citiem iemācījusi vienu gudru domu, kuru reiz Fotoblog bloga lapās izteica AliseKoKo –“Cilvēki ir ceļa zīmes mūsu dzīves ceļā”. Es tam piekrītu un īstenībā esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kurus esmu sastapusi, pat katrs puns un pārsistais celis ir/bija tā vērts, jo bez tā visa es nebūtu es.

Turpināt lasīt

Par sievietēm… bērniem… un sabiedrības attieksmi…

iStock_000030816118Large-3000x1600_cVaru saderēt, ka publicējot šo rakstu daļa no vēl palīkušo lasītāju pulka pārstās mani lasīt. Bet, pirms mani esi sācis/sākusi ienīst, atgādināšu, ka mans blogs ir tādēļ, lai ES varētu izteikt savu viedokli, nevis lai teiktu to, kas varētu izpatikt maniem lasītājiem. Ja mūsu viedokļi nesakrīt, tas nenozīmē, ka kāds no mums ir slikts cilvēks, vienkārši mēs skatamies uz lietām atšķirīgi.

Pirms pāris dienām biju ierakstījusi Twitter, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas nevar noskatīties uz pensionāriem, kas uz ielas ubago. Protams runa negāja par patstāvīgajiem ielu stūru darboņiem, kas salā vai +40 gadu karstumā būs jau no 8 rītā turpat, kur viņam pagāji vakar garām aptuveni ap 23:00. Runa iet par tiem retajiem gadījumiem, kad redzi cilvēku ubagojam pirmo reizi un saproti, ka ne jau aiz labpatikas šis cilvēks ir iznācis ielās.

Turpināt lasīt

Kafija… Līdzņemšanai…

mm1Priekšvārds: Gadījumā, ja šeit ir cilvēki, kas sekoja manām gaitām tad, kad vēl dzīvoju Mančestrā, tad iespējams viņiem šis stāsts būs jau zināms. Bet varbūt tas jau ir aizmirsies un tiks uztverts kā pavisam kaut kas jauns un (ceram) intersants. Ceru, ka arī tie, kas šeit iemaldās ik pa laikam spēs izbaudīt. Un, protams, es ceru, ka man nav zudušas iemaņas gardi stāstīt…  Ik pa laikam blogā ienāks šāda veida stāsti, ar nelielu atmiņu piesitienu. Ceru, ka izbaudīsiet. Bet tagad, tagad ķersimies pie lietas… Ieraksti tiks rakstīti, kā skats no trešās personas… 

Kafija… Līdzņemšanai…

Stāsts risinājās kaut kad ap laiku, kad lietus jau bija neatņemama dienas sastāvdaļa un drūmās debesis virs Mančestras nemaz nešķita tik drūmas, jo jebkuram mākonītim ir zelta maliņa. Tāda neredzama, silta un patiesībā bezvērtīga. Iespējams tas bija vasaras beigas, vai rudens vidus, vai varbūt ziema bez sniega, tas īstenībā vairs nav svarīgi.

Turpināt lasīt

Dzeja un atdzeja II

P_20170916_174514Manas attiecības ar dzeju ir bijušas diezgan vētrainas. Kādu laiku mēs labi sapratāmies, tad mazliet pašķirāmies, pēc laika atkal atgriežoties viena otras skavās, līdz pilnīgam atsalumam. Dzeja bija dzeja un tā nebija vairs manas ikdienas sastāvdaļa. Ja neskaita īsās dzejas rindas, kuras svētkos nosūtīju draugiem. Lai gan, kopš 2005. gada es ik pa laikam sev prātā skandinu Aleksandra Bloka (Krievija 1880-1921) dzejoli, šad, tad izlasu draugu rakstītās rindas, vai dāvinu skaistās dzejas grāmatas draugiem, īsti dzeja nesaistīja manu uzmanību. Bet, visam ir tieksme mainīties, vai ne!?

Teikšu godīgi, NicePlace telpās biju pirmo reizi, kā arī dzejas lasījumu klausījos šodien pirmo reizi. Kopumā, ejot no pasākuma biju tik lielā sajūsmā, ka aizmirsu kāds ir mājas ārdurvju kods, lieki piebilst, ka to jau gandrīz pusotru gadu spiežu nedomājot, pēc atmiņas. Nācās zvanīt kaimiņienei un lūgt, lai pasaka kāds ir kods. Jo piecu minūšu laikā biju izmēģinājusi neskaitāmas kombinācijas, tā arī netiekot kāpņu telpā. Bet, runājot par dzeju…

Turpināt lasīt

Augusta favorīti….

august-favorites-reviewJau kādu laiku biju domājusi par to, ka savā blogā ir nepieciešams ieviest šo rakstu sēriju. Ceru, ka tā tiks ieviesta uz palikšanu. Jo būs vēlme pēc kāda laika arī pašai atskatīties uz visu, kas ir paticis pagātnē. Nu lūk, pastāstīšu Jums mazliet par savu augustu.
Augusts bija tāds savāds mēnesis, kura laikā paspēju gan pēc ilgajiem laikiem paslimot, gan pastrādāt, gan tikt Jāņa Rozes ikmēneša Ziņnesī. Bet, par visu pēc kārtas.

Un tātad, ja runājam par Ziņnesi, tad manu pirmo, drukāto interviju ir iespējams izlasīt ŠEIT, ja nu kādam ir vēlme un laiks ar to iepazīties un, iepriekš tas nav bijis izdarīts.

Turpināt lasīt

“Grāmata” by Mikolajs Ložiņskis

Kad ienācu pie Agra darbā, nebiju domājusi, ka no kafejnīcas ir iespējams iziet ne tikai ar gardas kafijas krūzīti, bet arī ar grāmatām. Ir grāmatas, kuras pie lasītāja ierodas netīšām, bet ar noteiktu mērķi. Esmu priecīga, ka Agris šo grāmatu man ieteica, jo to lasot es ne tikai atpūtos, bet arī nonācu pie dažām atziņām.

Par pašu autoru es zinu tikai tik daudz, cik rakstīts uz grāmatas muguriņas. Mikolajs Ložiņskis ir 37 gadus vecs poļu rakstnieks, latviešu valodā ir izdotas vairākas autora grāmatas, kuras, ja godīgi es kaut kad, nākotnē vēlētos arī izlasīt. Pirmo reizi lasīju grāmatu, kuru ir izdevusi izdevniecība “Mansards”, kopumā pēc grāmatas izlasīšanas man radās pozitīvs viedoklis par šo izdevniecību. Bet, tagad par pašu grāmatu runājot…

Autors Polijā par šo grāmatu ir ieguvis prestižo “Paszport Polityki” balvu, jo grāmatā stāstu veidā ir iekļāvis interesantas vēstures liecības, kas ir uzrakstītas oriģinālā formā, pietam atgādinājis, ka vislabākā stāstu tēma ir paša ģimene.

Turpināt lasīt

Kaspars Zlidnis “Iespējam nav robežu, ja dari to, kas Tev patīk”….

P_2Man bija lieliska iespēja apmeklēt vieslekciju, kurā uzstājās Kaspars Zlidnis. Ziniet, ir tāda neaptverama lieta dzīvē, kad Tu atrodies tieši tur, kur Tev ir jābūt. Saņem tieši to informāciju, kuru ir nepieciešams saņemt. Un saproti, ka dzīve ir tieši tik skaista, cik pats ļauj tai būt.

Par Kasparu kā personību varētu runāt ilgi, grupas “Gain Fast” mūziķis, ielu vingrošanas kustības aizsācējs Latvijā, kā arī VEF Kvartāla un VEF Kvartāla Kamerzāles radošais direktors. Un tās nav visas šī interesantā cilvēka esības šķautnes.

Viņš ieradās ar vārdiem – es netaisos Jums neko mācis, vien vēlos pastāstīt par savu pieredzi. Tad tika pateikts, ka šo lekciju viņš vēlās sākt ar dziesmu, piesēdis uz galda malas viņš sāka spēlēt ģitāru un izpildīja dziesmu “Dzīvot vienmēr” (noskaņai).

Kaspars pastāstīja par savu dzīvi, projektiem kurus ir uzsācis un kuri šobrīd top. It kā šķiet, ka viss ir no dažādām sfērām, bet kopumā ir vienots. Jo viņš dara tieši to, ko darīt viņam patīk un sanāk vislabāk.

Turpināt lasīt

Kārtības maģija by Marija Kondo…

Kārtības maģijaPēdējā laikā diezgan daudz tiek runāts par minimālisma dzīvesveidu. Ļoti daudzi cilvēki par to uzņem video, raksta garus rakstus, kas tiek publicēti ne tikai interneta vidē, bet arī žurnālos un avīzēs.

Savā dzīvē, ja atskatās uz pagātnes noieto taku, varu apgalvot, ka esmu piecas reizes visu sākusi no sākuma (sākot visu no nulles, bez šķīvjiem, dakšiņām utt). Līdzi paņemot tikai tik daudz, cik ielien manos divos čemodānos (drēbes, apavi). Visu pārējo es esmu pārvākšanās brīdī vai nu metus ārā, vai atdevusi labdarībai. Kāds pateiks – bet tā taču ir tīrākā mantas un naudas izniekošana. Jo pārvācoties taču tāpat visu pirksi no jauna. Atklāšu savu “dzen”, tās ir tikai mantas!!! Cilvēki pirks mantas arī tad, ja viņiem būs pilnīgi viss jau iegādāts. Ikdienā lieto 2 šķīvjus un vienu bļodiņu, bet skat, akcija un TIK skaisti šķīvji veikalā, kā lai neņem!? Labi, iepriekšminētais var attiekties uz sievietēm, bet šos šķīvjus var nomainīt arī pret salīdzinājumu par sporta apaviem, makšķerēšanas piederumiem vai skrūvgriežiem.

Turpināt lasīt