Pārdomas, par neko…

Published 23/06/2017 by Mēnessmeitēns

4-81Nolemtība. (noskaņai) Kad kārtējo reizi daļā no dzīves notiek pilnīgi viss pretēji tam, kā ceri un vēlies. Sāc domāt, kas gan ir noticis greizi. Protams varētu teikt, ka pie vainas ir pesimistiska domāšana, bet, ko darīt, ja tieši šajā dzīves posmā esi domājis pozitīvi, cerējis un labām lietām un darījis tā, kā šķitis pareizi!? Cilvēka smadzenes ir tā iekārtotas, ka sākumā sāc vainot citus. Visi citi ir vainīgi! Visi!!!
Kaut kad, mazliet vēlāk, kad saproti, ka nav īsti citu, ko vainot. Sāc vainot sevi. Ar savām domām sāc sevi graust un noniecināt, paralēli vēl vairāk iedzenot sevi nelaimīga cilvēka tēlā. Un sāc palikt nelaimīgs ar savām izvēlēm, lietām, kas Tevi bija iepriecinājušas un draugiem, kas vienmēr ir turējuši Tavus plecus, kad Tev bija grūti…

Aiziet. Brīžos, kad saproti, kas Tev dara dzīvē sāpes, ir jāatrod ļoti liels gribasspēks, lai vienā brīdī saprastu, ka ir pienācis laiks aiziet no šīs vietas, situācijas un/vai cilvēkiem. Dažkārt ienāk prātā domā – atrast biļeti vienā virzienā uz kādu siltu valsti, iegādāties to un aizlidot, nevienam neko nesakot. Izmetot simkarti lidostas atkritumu tvertnē, izdzēst visus iespējamos saziņas kanālus internetā (e-pasta kontu utt). Aiziet vai varbūt aizbēgt…

Tu. It tikai viena problēma. No sevis neaizbēgsi!


Īstenība. Un tā Tu kūleņo pa dzīvi kā pliks pa nātrēm, pietam ar pamatīgu alerģiju pret šo augu. Kāp uz tā paša grābekļa. Pievilini cilvēkus, kas Tevi nenovērtē. Atgrūd draugus. Maldies. Iekšēji sevis spīdzini ar domām, ka neesi nekā vērts. Neveiksminieks! Un dzīve ir elle zemes virsū. Viss ir slikti.


Patiesība. Paņemot baltu lapu un sākot uz tās rakstīt visas labās un sliktās lietas, Tu sāc saprast, ka labo ir vairāk. Tikai dzīves peripetijas/cilvēki/notikumi ir mums tā sačakarējušas domu gaitu, ka notiekot vienai ne īpaši patīkamai lietai, viss labais sabrūk kā kāršu namiņš. Un ir vienalga, ka labo lietu bija 300, bet sliktā tikai viena. Labais vairs nav nekā vērts, ir tikai tas sliktais, tas mazais punktiņš, kas grauž un pāraug lielā caurumā un liek Tev padoties. Padoties savam psiholoģiskajam teroram.

Saņemties. Iemīlēt sevi no jauna. Nebēgt no sevis. Mainīt attieksmi pret sevi, citiem, lietām un situācijām. Nepadoties. Neturēties pie cilvēkiem, kā slīcējs pie salmiņa. Nežēlot sevi. Varēt. Gribēt. Būt!

Visgrūtākais dzīvē ir iemācīties noturēt visu labo tādā līmenī, lai sliktas/nepatīkamas lietas, kuras pastāvošajā brīdī nespēj mainīt, nespētu aizēnot visu labo. Visus smaidus, smieklus, notikumus, cilvēkus un pats galvenais Tevi!

Dzīve ir skaista, ja mēs paši to sev nesačakarējam ar domām.


P.S. –  Ar mani viss kārtībā, man nav depresijas un dzīve ir tieši tik skaista, cik pati ļauju tai būt! ;) Tas tā, ja nu kāds šo visu sāk piemērot autores personībai. (pēcvārda noskaņai)

Bilde ņemta ŠEIT!

Pārpratums lidostā…

Published 07/05/2017 by Mēnessmeitēns

woman_in_a_black_coat_10_loPastāstīšu par atgadījumu no manas dzīves. Sāksim ar to, ka esmu diezgan melnīgsnēja. Es krāsoju melnus matus, man ir tumšas uzacis un vēl es vienmēr sev ar laineri izteiksmīgas līnijas. Man patīk melnas kleitas un zeķubikses 80 den. Kā arī melnas somas un man ir mūžvecs melns rokas bagāžai paredzēts čemodāns un vēl, es mēteļa apkaklīti vienmēr stīvēju uz augšu.

Apmēram esmu pastāstījusi par to, kā izskatos (ja ir daži, kas to nezin), tad nu ir pienācis laiks stāstam.  Ryanair lidmašīna ielido Dublinas lidostā, kāds vīrietis laipni noceļ manu smago rokas bagāžas čemodānu. Es ierasti, ātri tieku ārā no lidmašīnas un dodos uz termināla pusi. Viss ir kā vienmēr. Cilvēki kā skudras, kas dodas apjūkot kur nu kurais, bremzējot citus un cenšoties paralēli savākt savas nesen pamodušās atvasītes. Un es, kas zin, ka viņu gaida ceļš jautrā kompānijā līdz paredzētai dzīvesvietai.

Read the rest of this entry →

Izrāde – Granātu aproce

Published 19/03/2017 by Mēnessmeitēns

Man ir divas vājības, par pirmo nestāstīšu, bet otrā ir teātris. Krievu drāmas teātrī es iemīlējos vēl tad, kad  gāju koledžā un mācījos komercdarbību. Viesizrādes tika rādītas Ventspilī, teātru namā “Jūras Vārti”, un es ar aizrautību centos apmeklēt visas pēc kārtas, kuras vien spēja iemaldīties uz manas dzimtās pilsētas skatuves. To, ka vēlos redzēt izrādi “Granātu aproce”, es sapratu tajā brīdī, kad parādījās pirmās afišas un biļetes tika izpārdotas uzreiz, tiklīdz bija parādījušās kasēs. Neko darīt, bija decembris un es vienkārši nopirku biļeti uz izrādi, kas norisinājās februārī. Zinu, ir pagājis jau mēnesis, kopš mana izrādes apmeklējuma, toties viss vēl nav par vēlu, jo izrāde joprojām ir Krievu drāmas teātra izrāžu sarakstā, ir iespējams iegādāties biļetes un to apmeklē (skatīt TE), kā arī priecīga ziņa tiem, kas nesaprot krievu valodu, bet izrādi tomēr vēlās redzēt! Dailes teātris šo izrādi ir uzvedis arī uz savas skatuves (meklēt ŠEIT)!!!

Par Dailes teātra izrādi neviena vārda teikt nevaru, jo neesmu redzējusi šo izrādi latviešu valoda, līdz ar to…

Izrāde bija tik skaista, ka šķita esmu ieelpojusi tikai brīdī, kad visi bija sasēdušies savās vietās, bet durvis aizvērās un izrāde sākās. Tas viss bija tik dziļi, profesionāli un patiesi, ka izelpoju šķiet tikai tad, kad izrāde bija galā un visi aplaudēja. Aktieru sastāvs ir tik lielisks, ka ikviens no aktieriem iederas savā lomā tieši tā, kā to bija vēlējies stāsta autors. Parādot visas cilvēka rakstura nianses un slēptos dvēseles pārdzīvojumus. Balstoties uz to, ka izrāda ir vidēji gara, tās saturu es Jums neatklāšu. Kopumā tā ir mūžīgā tēma par attiecībām, nepiepildītiem sapņiem un mīlestību bez atbildes. Man šķita, ka kāds ir izlasījis visas manas domas, vai… Kāds ir beidzot izpratis tik bieži piedzīvoto sāpi un dvēseles pārdzīvojumus cilvēces vēsturē un uzvedis to tik ļoti meistarīgi noslīpētā stāstā, ka pēcgarša bija vēl ilgi un, ir vēl joprojām.

Tāda sāpīgi rūgta pēcgarša, kura vilina mēģināt vēl un nenolaist rokas, pat jā zini, ka kārtējo reizi sevi sāpināsi.

Varbūt tieši sāpes mūs padara par cilvēku? Sāpes, kuras līdzjūtīgi izjūti zinot, ka šobrīd tam otram ir tieši tik grūti, cik Tu viņam nenovēlētu…

Kopumā katrs mēs izrādēs redzam tikai to, kas mums šajā dzīves periodā ir/bija aktuāls, līdz ar to, ja vēlējies doties uz tiešam lielisku izrādi, tad noteikti izvēlies šo, nenožēlosi!

Bilde by me!

Pieaugšana by Kellija Viljamsa Brauna

Published 22/02/2017 by Mēnessmeitēns

pieaugsanaŠo grāmatu biju iegādājusies jau sen, bet tās lasīšanu biju atlikusi uz “kaut kad, kad būs laiks”. Šķiet, ka laiks tai pienāca tieši tad, kad man bija nepieciešams sakarīgs padoms dzīvē. Parasti mums ir nepieciešams nevis reāls padoms, bet gan apstiprinājums mūsu domām, plānotajai rīcībai vai izvēlei, kuru plānojam pieņem.

Autore nav izdomājusi divriteni no jauna. Viss grāmatā iekļautais ir zināms ikvienam, kurš izmanto savas smadzenes domāšanai un spriešanai. Pēc grāmatas izlasīšanas neviens nekļūs par pieaugušu cilvēku, no lasīšanas vien. Bet, autore ļoti interesanti apraksta ikdienas situācijas un dzīves nianses, ar kurām sastopas ikviens, kurš sāk patstāvīgu, neatkarīgu dzīvi. Kā arī atgādina, kā noteiktās dzīves situācijās uzvedās pieauguši cilvēki.

Read the rest of this entry →

Cilvēciska saskarsme…

Published 28/01/2017 by Mēnessmeitēns

a0dc198a6f728f1a0e93f953f7530429(Noskaņai) Bieži vien mēs tērējam savu laiku un enerģiju – cilvēkiem, kam tas viss īstenībā nemaz nav nepieciešams. Šādos brīžos bez laika un enerģijas tiek patērētas arī mūsu pašcieņas rezerves. Tiklīdz no otra puses Tu neesi atalgots ar uzmanību, Tavā pašcieņas sarakstā ievelkas trekna mīnuszīme, kuru tur ievelc pats un vēlāk, paralēli, graužot sevi no iekšpuse ar nelāgu domu palīdzību, Tu iedragā savu pašvērtējumu.

Un nav svarīgi vai runa iet par attiecībām draugu, ģimene, kolēģu vai paziņu lokā. Cilvēks psiholoģiski ir pieradis saņemt atalgojumu no otra. Un tiklīdz to nesaņem sāk rasties plaisas.

Read the rest of this entry →

Izrāde – Pers Gints

Published 18/01/2017 by Mēnessmeitēns

20170118_022111_1Sakarā ar to, ka viens no manām šī gadā apņemšanās punktiem ir teātra apmeklēšana, pietam ir vēlme apmeklēt vismaz 12 izrādes šī gada ietvaros, tad es nevarēju neiegādāties vēl vienu biļeti un nedoties baudīt burvīgo teātra gaisotni atkārtoti.
Teikšu kā ir, lai gan šo izrādi es vēlējos apmeklēt un redzēt jau sen, es pieļāvu ļoti lielu kļūdu – es devos uz to tieši nākamajā dienā pēc noskatītās “Svina garša”. Man vēl joprojām bija svina pēcgarša un es līdz galam nevarēju izbaudīt visu to, kas notika uz skatuves, šajā izrādē.

Kopumā izrāde man bija/ir ļoti tuva, jo arī es izdzīvoju līdzīgas lietas savā dzīvē. Pati izrādes vadlīnija ir par cilvēku un viņa izvēli meklēt laimi tālu no mājām. Visskumjākais tajā visā, ka mēs cenšamies sasniegt un atrast tās lietas, kuras īstenībā pastāv tikai mūsu galvās. Agrāk arī man šķita, ka laimi var atrast kaut kur tur, kur manis nav, jo tur ir labāk. Jo tur taču ir iespējams nopelnīt labāku/lielāku naudu, sasniegt to, ko īstenībā esot mājās (Latvijā) es nemaz necentos sasniegt, jo nebija vēlmes iespringt, kustēties un kaut ko darīt. Cilvēki vienmēr cenšas atrast vieglākos ceļus. Vienīgi ar laiku, kad esi aplauzies, Tu saproti, ka vieglākais ceļš nemaz neveda turp, kur vēlējies nonākt. Un viss patērētais laiks, līdzekļi un enerģija ir izniekoti. Tos vairs nevar atgūt.
Read the rest of this entry →

Izrāde – “Svina Garša”.

Published 16/01/2017 by Mēnessmeitēns

svina-garsaBrīdī, kad Tu saproti, ka laiks uz vietas nestāv un visi tie “Kaut kad noteikti kopā aiziesim uz teātri” un “Jā, es arī vēlētos redzēt šo izrādi, sarunāsim!”, ir tikai centieni ar nepareizu vārdu palīdzību Tev pateikt, ka “Nē, es neiešu, jo man nav nedz tam, nedz Tev laika!”, Tu sāc darīt lietas vienatnē un vairs nekaunies par to. Tā nu sakrājusi visus man dotos “solījumus”, es nolēmu – ir pienācis laiks arī uz teātri iet vienai, jo gaidot uz to “solījumu” izpildi, kas nekad nebūs izpildīti, var gadiem, bet teātra izrādes, tieši tāpat, kā filmas kinoteātrī pazūd no repertuāra ar skaņas ātrumu. Tā nu manam “dari pati/viena” lietu sarakstam šogad piebiedrojas  teātra apmeklēšana…

Read the rest of this entry →