Juris Rubenis – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas.”

Published 23/09/2016 by Mēnessmeitēns

bd25-e1300634227193-415x300Man bija tas gods piedalīties Jura Rubeņa vieslekcijā par tēmu – “Sievietes un vīrieša iniciācija. Tradīcija un mūsdienas“. Vieslekcija notika Augstskolas “Turība” telpās. Tiklīdz bija izziņota iespēja būt šajā pasākumā, es atvēru savu dienas plānotāju, ieskatījos darba grafikā un nopriecājos, ka man būs brīvdiena, tieši tad, kad notiks šis pasākums. J.Rubenis pēdējo nedēļu laikā ir visur, žurnālos, avīzēs, grāmatveikalu TOP plauktos, par viņu runā, sačukstas un apbrīno. Protams ir arī skeptiķi, jo īstenībā, ja aplūko jebkuru tēmu, neko jaunu izdomāt nav iespējams.Viss jau reiz kaut kur lasīts, kaut kur dzirdēts, kaut kas atklāts.

Read the rest of this entry →

Aleksandra Vasiļjeva izstāde – “Kāzu tērpi 1860-2010”

Published 05/09/2016 by Mēnessmeitēns

10.08.20165110_av7Ir cilvēki, kuri iedvesmo darot savas sirdslietas. Aleksandrs Vasiļjevs manuprāt ir viens no tiem. Uzzinājusi, ka Ventspils pils muzejā ir apskatāma viena no viņa slavenajām izstādēm, es jau sajūsmā rīvēju plaukstiņas un gatavojos lielajām izstādes apmeklējumam. Neesmu viena no tām sievietēm, kura jau bērnībā ir septiņsimt reizes izdomājusi savu lielo dienu. Ja godīgi es nekad par kāzām, kleitām, pušķiem neesmu domājusi vai sajūsminājusies. Bet, apskatīt izstādi gribējās un es to izdarīju.

Iesākumam: Par izstādi zināju tieši tik, cik rakstīts “ŠEIT“. Par pašu izstādes autoru A.Vasiljevu runāt var gari un plaši. Viņu var pelt, viņu var mīlēt, teikšu godīgi, viņš nevienu cilvēku vēl nav atstājis vienaldzīgu. Krievijas un Francijas modes vēsturnieks, grāmatu autors, televīzijas raidījumu vadītājs, kolekcionārs. Šim cilvēkam var pievienot tik daudz, dažādu birku.
Read the rest of this entry →

“Korupcija postkomunisma valstīs” by Rasma Kārkliņa

Published 02/09/2016 by Mēnessmeitēns

10.08.2016 941Šo grāmatu izlasīju jau sen. Kā redzams, mēdzu lasīt arī nopietnus darbus. Pietam uz brīvprātības principa pamata. Grāmatu man iedeva izlasīt kāds ļoti labs draugs. Nu ko, bez liekām ievadrunām pastāstīšu, kādus vadmotīvus es atradu šajā grāmatā sev.

Par korupciju runā daudz un plaši. Mūsdienās šo vārdu ir dzirdējis pat bērns, bet, kas tad īsti ir korupcija un, kāpēc pret to ir jācīnās? Autore dod viegli saprotamu skaidrojumu:
Read the rest of this entry →

Liriski un īsi…

Published 27/08/2016 by Mēnessmeitēns

563823b3c3f3b063db0fccea41f15886Tie, kas man seko Twitter un Instagram, būs pamanījuši manu dzīves melanholiju (par melanholiju perfekti -> ŠEIT!), nav jau viss tik slikti manā dzīvē, vnk mūžīgās dvēseles skumjas, jo tuvojas rudens. Bet ir lietas, kuras es nesaprotu. Piemēram to, kāpēc cilvēki, ja sarunā par attiecībām nonāk strupceļā saka kaut ko tādu – vienmēr var nopirkt kaķi, vai suni…
Man vienīgai tas šķiet absurdi? Kuru loģikas likumu vadīti cilvēki ko tādu ierosina? Kaut ko tādu var ierosināt kaut kādam zoofilam, manuprāt! Jo…

Read the rest of this entry →

Par sakritībām… (manā dzīvē)

Published 15/07/2016 by Mēnessmeitēns

one-republic-324-6-78Beidzot varu pieskaitīt sevi balto cilvēku kārtā. Man IR internets! Dzīve vairs neaprobežojas ar telefonu. :) Nu lūk, beidzot ir radusies arī iespēja uzrakstīt par mazām, iespējams nebūtiskām sakritībām manā dzīvē. Iespējams muļķīgi, bet, man tas viss ir tuvs. Par to, ka man ir īpašas attiecības ar grupas “OneRepublic” zina tikai tuvākie draugi. Kāpēc? Šī ir lieta, par kuru īsti daudz nav arī ko stāstīt. Bet, nu… Pastāstīšu par četrām šīs grupas dziesmām un to iekļaušanos manā dzīvē.

Read the rest of this entry →

Pārdomas par optimistisku idiotismu…

Published 18/06/2016 by Mēnessmeitēns

maxresdefault(NOSKAŅAI) Ir lietas, kuras dzīvē jau ir tik dziļi iesakņojušās, ka ir jābūt ļoti lielam optimistam, vai idiotam, lai cerētu, ka pienāks diena, kad tās mainīsies un būs tādas, kādas vēlies.
Šīs lietas ir nemainīgas, kā Tavu sirdspukstu ritms miera stāvoklī. Un, pat ja sirdspuksti paātrinās, Tu apzinies, ka brīdī, kad būsi mierīgs, sirds turpinās savu mierīgo ritumu, ļaujot Tev dzīvot.
Ar šīm dziļi iesakņotām lietām ir mazliet savādāk. Brīdī, kad šķiet, ka beidzot, beidzot esi sagaidījis to mirkli, kad viss būs tieši tā, tā, kā vēlies… Pienāk vislielākā vilšanās pasaulē. Un, muļķīgi cerot, ka ja ne šoreiz, tad varbūt, pēc mēneša, gada, pieciem… Pateikšu godīgi un, no pieredzes, tad – PILNĪGI NEKAS NENOTIKS!!! NEKAS NEMAINĪSIES!! Un zini kāpēc? Jo Tu turies pie salmiņa, no kura sen bija nepieciešams atlaist rokas un, nostāties uz savām kājām. Jo īstenībā, ūdens, kurā slīki ir labi, ja līdz viduklim. Un, šis salmiņš nav bijis visu šī mocību laika vērts.
Pienāk brīži, kad saproti, ka kaut kas Tevī iekšā ir pārlūzis un tas ir bīdīs, kad sevi atbrīvo no sevis paša izveidotām važām. Laiks, kad vari pelnīti apvainoties uz savu Dievu un saprast, ka maģija nepastāv….

“Some people pray to their God for some magic” …

Bilde ņemta ŠEIT… :)

Es un mani putni…

Published 01/06/2016 by Mēnessmeitēns

bird-birds-black-and-white-fashion-girl-Favim.com-208732Pavisam nesen, kad ar draudzenēm aizskārām tēmu par dzīves baudīšanu, es saņēmu lielisku padomu – dari tikai to, kas sagādā Tev prieku!!! Un es sēdēju apmēram minūtes piecas, skatījos uz šo WhatsApp ziņu no bērnības draudzenes un mirkšķināju savas lielās, zaļas acis.

Cik bieži mēs, cilvēki darām tās lietas, kas mums nesagādā prieku!? Darām kaut ko, tikai tāpēc, lai kādām izpatiktu. Tādējādi savu dzīvi nevis izjusti dzīvojam, bet pārvēršam to par mehānisku eksistences aparātu.

Cik bieži mēs baidāmies izlaist mūsu putnus no būra un ļaut tiem brīvi lidot un just vēja pretestību!? Cik bieži mēs baidāmies pārkāpt sabiedrības stereotipus un būt tiem, kas esam!??

Varbūt mums nav tik ļoti bail no tā, ko teiks citi, cik ļoti no tā, ka mēs paši beidzot sevi līdz galam iepazīsim? Beidzot ar putniem izlauzīsies mūsu patiesais es?

Torīt no mana būra izlauzās visi putni – zīlītes, kaijas, pūces un ūpji un pat tie, mazie, zaļie papagailīši, kas parasti mitinās Barselonas parka, koku zaros. Gāju pa ielu un dziedāju līdzi sen iemīlētai DZIESMAI. Skaļi. Es dziedāju balsī. Dejoju krustojumā, klausoties šīs dziesmas vārdos. Un pieturā, gaidot autobusu. Es smaidīju. Un beidzot sajutos dzīva.

Bet, putni. Tie vienmēr ir ar mani. Jo vairāk tie lidos brīvi, jo vairāk es jutīšos dzīva.

Un, kā ir ar Taviem putniem?

P.S. – Vēla vakara pēcpusdiena. Barselona. Viņa, garos, baltos brunčos un uz riteņa, skaļā balsī dziedot, pabrauca garām draudzenei ar ratiem. Un tā sākās šī WhatsApp saruna par dzīvi un tās baudīšanu. Dažkārt nevajag daudz, tikai būt pareizā vietā un satikt pareizos cilvēkus.

Bilde ņemta ŠEIT!!!