Vakar atnākusi no darba, skatoties seriālu aizmigu. Dators bija izslēdzies, bet stāvlampa protams nē. Aizgāju notīrīt kosmētiku, izņemt lēcas, iztīrīt zobus. Matus sasēju zirgastē un paņēmu rokās telefonu. Laikmets, kurā glāstot telefonu Tu esi informēts par notikumiem pasaulē. Kaitina.

Kaitina panika, kurā dzīvojam jau vairākus gadus. Panika par notikumiem, kas kļūst par ikdienu, aiz pieraduma. Te Tu svini jauno gadu, dzer dzirkstošu vīnu un ievēlies vēlēšanos, skatoties uguņošanā klausoties prezidenta uzrunā. Dažus mēnešus vēlāk jau citā pasaules malā atklātais vīrus izmaina Tavu ikdienu. Izmaina tā, līdz nepazīšanai.

Visi tie ikdienas maiņas paradumi, kurus nācās pieņemt, kurus ieviesi pats un, kurus uzspieda sabiedrība, vara un veselais saprāts. Panika kļuva par ikdienu. Katru reizi nervu šūnas raisīja dusmas, kad kāds sabiedriskajā transportā šķaudīja, klepoja un/vai bija bez maskas. Mēs apaugām ar dusmām paši to nesaprotot.

Cilvēks ir tāda, savāda būtne, pie visa pierod. Psihologi pat apgalvo, ka pietiek vien ar divdesmit vienu dienu. Varbūt ikvienam no mums arī pietika. Bet jebkurā gadījumā tas viss kļuva par ieradumu, kurš mūsos ar katru dienu nostiprinājās. Ilgtermiņā.

Tad nāca karš. Bailes pievienojās panikai. Martā jau bailes bija tik liela dzīves sastāvdaļa kā žāvāšanās. Ikdiena. Ieradums. Norma.

Ik pa laikam panika un bailes ikvienā no mums atdzīvināja naidu. Naidu pret visu iespējamo, krieviem, pieminekļiem, līdzcilvēkiem, kaimiņiem, savām bailēm un arī pret to pašu, stulbo paniku. Tas viss nekur nepazūd. Kā ikdiena, kā mūsu dzīves sastāvdaļa, tas viss apaug ar pieņemšanu un pieradumu.

Mēs visi esam noguruši.

—

Bija nakts un es izlasīju ziņu par nokritušajām raķetēm Polijā. Kamēr visi citi gulēja, es lasīju komentārus, baiļu izsaucienus, paniku un vienaldzību, kuru sociālajos tīklos izkaisīja cilvēki, kamēr es biju iemigusi. Mēs dzīvojam dīvainā laikā, kad ar pāris twītu palīdzību mēs varam panākt grandiozas lietas, bet cilvēki nevar sadoties rokās un panākt mieru pasaulē. Viens sūda diktators pret visu cilvēci, pret astoņiem miljardiem bezpalīdzīgu cilvēku. Kuru eksistence vai tas trūkums pilnīgi nevienu neskar.

Ikviena ķermeņa šūna kauc pēc miera.

Naktī atgriezās raustīšanās miegā. Atkal.

Rīts sākās ar jaunu aukstumpumpu. Kāda laime.

—

Šodien bija jāizdara ieplānotās lietas, kuras veiksmīgi paguvu. Uz pasaules notikumu fona protams tas viss šķiet bezjēdzīgi, jo nezinām cik mums ir atvēlēts. Bet kaut kā jādzīvo taču ir. Par spīti bailēm un panikai.

Man atkal radās vēlme nopirkt jaunu pierakstu kladi un sākt rakstīt tajā, nevis esošajā, iesāktajā. It kā tas kaut ko mainītu…

Laikam jāklausa gudrajām grāmatām un jādara lietas, kas sniedz prieku, jādzīvo šodienai. Nākotne ar katru dienu paliek aizvien neparedzamāka. Bailes un panika nogalina prieku un vēlmi kaut ko darīt. Visa dzīve kā tāda rutīna, celies, ēd, dodies uz darbu, atgriezies mājās, paguli un atkal viss no gala. Ar iekšējo nemieru.

Saprotu, ka vairs tā nevar. Iekšējais, kliedzošais monologs par bezjēdzību aizvien vairāk iedragā pašapziņu. Aizvien vairāk nogalina prieku un vēlmi dzīvot. Nolēmu atsākt rakstīt. Publiski. Jo kladē kaut kā nesanāk. Varbūt atgūšu pazaudēto prieku, jo pagātnē blogošana manī raisīja pozitīvas emocijas.

Un kā Tu cīnies ar bezspēcību, paniku, naidu vai dzīves nogurumu? Kas Tev sniedz prieku un gandarījumu? Kas ir Tavs “spēriens pa pēcpusi”?

Good vibes only!

P.S. – Padalies ar dziesmu, video, raidierakstu, grāmatu, citātu vai jebkādu citu lietu, kas Tevi uzmundrina, sniedz gandarījumu un prieku.