Šo grāmatu biju jau ievērojusi grāmatu izstādē, bet tā kā pie stenda stāvēja vairāk cilvēku, nekā pieklātos, lai es justos komfortabli, pat nepiegāju un nepacilāju to. Darba kolēģe gan bija paspējusi paķert vienu eksemplāru, jo grāmatu bija izlasījusi un iegādāto eksemplāru plānoja uzdāvināt savai draudzenei. Tā nu es atliku šo grāmatu uz laiku – kaut kad, nākotnē. Kurš varēja arī tik drīz nemaz nepienākt.

Todien biju devusies uz bibliotēku nodot izlasītās grāmatas un nolēmusi neko jaunu neņemt. Atnācu, noliku grāmatas uz galda un taisījos projām, bet tad bibliotekāre pajautāja – “Tiešām neko neņemsiet?”, es pagriezos pret stendu, jo manā galvā pēkšņi neuzpeldēja it neviens grāmatas nosaukums un ieraudzīju viņu, Zanes Zustas zeltīto grāmatas nosaukumu.

– “Tomēr ņemšu, iedodiet lūk to – “Aiz durvīm”, lūdzu!”, es bildu norādot grāmatas virzienā.

Tā nu grāmata ieņēma brīvo vietu somā un devās man līdzi, uz mājām.

Sakot, ka grāmata man patīk ir līdzvērtīgs nekā nepateikšanai. Esmu sajūsmā! Viegla, plūstoša valoda, ļoti interesants un aktuāls sižets, tik dzīvi varoņi, ka šķiet viss norisinās kā stāsts tepat līdzās. Šķiet, ka noklausos divu sieviešu sarunu pie blakus galda, sēžot kafejnīcā vai kādā nedaudz glaunā restorānā.

Autore tik aizrautīgi vij vārdus, ka stāsts atdzīvojas un šķiet reāls.

“Kopā ar draudzeni devāmies uz kursiem. Aizņemtajā mūsdienu “to do” piesātinātajā pasaulē draugi izlemj doties kopīgos kursos, lai atrastu iemeslu regulāri satikties. Tieši tā man bija ar Luīzi.” 30.lpp.

Cik bieži mēs uz situācijām skatāmies no sava skatupunkta un nekad neiejūtamies otra cilvēka pozīcijā, nekad nedomājam kā viņš redz šo pašu situāciju un ko viņš tai brīdī jūt.

Tiešo šo meistarīgi parāda Zane Zusta, grāmata sastāv no divām daļām , pirmajā daļā mēs redzam Emmas stāsta daļu, bet otrajā Annas. Un tie abi ir brīnišķīgi un liek aizdomāties.

Ļoti patīk grāmatas koncepts, jo otra daļa ir atrodama grāmatas aizmugurē, tā ir jāpagriež, jo abi stāsti savijās vienā. Un katra no varonēm to apraksta no sava skatu punkta, gluži kā tajā slavenajā bildītē, kur divi cilvēki skatās uz ciparu 6, katrs no sava leņķa, viens tiešām redz 6, bet otrs 9. Un abiem ir taisnība.

Grāmata ir tik brīnišķīga, ka vēlos tās eksemplāru arī sev. Noteikti vēlēšos to pārlasīt, jo man tuvi bija neskaitāmi citāti.

“Tad es ierunājos tā, it kā tā nebūtu mana mute, kura to saka.
“Nu, pasaki, ka tu mani nemīli un nekad nemīlēsi!”
Viņa brīdi skatījās uz mani, tad pabīdījās mazliet tuvāk uz sava krēsla malas, samazinot attālumu starp mums, un pieklusinātā, maigā, gandrīz līdzjūtīgā balsī teica:
“Kāpēc man ir jāsaka kaut kas, ko es negribu teikt un kas nav patiesība?”” 59.lpp.

Grāmata tiešām ir lieliska. Iesaku!

Pietam iesaku ne tikai lasīt, bet arī dāvināt citiem! :)

Prieks, ka arī vietējo autoru starpā ir atrodamas šādas pērles, kas atgādina – arī mēs varam. Atbalstiet latviešu autorus, lai tie mūs priecē arī turpmāk.