Dec 4 2022

Rast prieku mākslā… Nr.4

Man ļoti patīk teātris, tajā ir kaut kas nomierinošs. Kafijas vai tējas pauze pirms izrādes, vai dzirkstoša vīna glāze. Gaļas salāti, vai lašmaizīte, bet varbūt uz kāra zoba kāds kūkas gabaliņš. Sarunas, intīmas, klusas, bet varbūt ne tik klusas un intīmas… Saskatīšanās ar svešiniekiem. Kāds gaida pirmo aicinājumu, lai dzirdētu skaisto Ķestera uzrunu un meklētu savu sēdvietu. Kāds cits jau ieņēmis savu vietu pirms šīs uzrunas un gaida pārējos. Zāles īpatnējā smarža, tāda mājīga un skaisti noformēta skatuve. Ne tik ērti krēsli mazajā zālē vairs, bet Dailes teātra īpašā aura vienmēr sasilda skatītāju dvēseli.

Godīgi sakot, nebiju lasījusi par izrādi it neko. Nepaskatījos ne aktieru sastāvu ne atsauksmes. Gribējās pārsteigumu un, ja godīgi mani tiešām gaidīja patīkams pārsteigums, kas ļāva nedaudz atgriezties pagātnē un atminēties pirms gandrīz septiņiem gadiem piedzīvoto laiku Īrijā.

Turpiniet lasīt →
Nov 16 2022

Bez nosaukuma…

Vakar atnākusi no darba, skatoties seriālu aizmigu. Dators bija izslēdzies, bet stāvlampa protams nē. Aizgāju notīrīt kosmētiku, izņemt lēcas, iztīrīt zobus. Matus sasēju zirgastē un paņēmu rokās telefonu. Laikmets, kurā glāstot telefonu Tu esi informēts par notikumiem pasaulē. Kaitina.

Kaitina panika, kurā dzīvojam jau vairākus gadus. Panika par notikumiem, kas kļūst par ikdienu, aiz pieraduma. Te Tu svini jauno gadu, dzer dzirkstošu vīnu un ievēlies vēlēšanos, skatoties uguņošanā klausoties prezidenta uzrunā. Dažus mēnešus vēlāk jau citā pasaules malā atklātais vīrus izmaina Tavu ikdienu. Izmaina tā, līdz nepazīšanai.

Visi tie ikdienas maiņas paradumi, kurus nācās pieņemt, kurus ieviesi pats un, kurus uzspieda sabiedrība, vara un veselais saprāts. Panika kļuva par ikdienu. Katru reizi nervu šūnas raisīja dusmas, kad kāds sabiedriskajā transportā šķaudīja, klepoja un/vai bija bez maskas. Mēs apaugām ar dusmām paši to nesaprotot.

Turpiniet lasīt →
Sep 12 2022

Rast prieku mākslā… Nr.3

Vai Tu esi apmeklējis visus savas pilsētas muzejus? Vai seko tam, kad tajos mainās izstādes? Vai esi interesējies, vai kāds no muzejiem piedāvā tā apmeklējumu bez maksas? Tik daudz jautājumu, vai ne!? Ikdienas skrējienā ar darba spriedzi, pret ietvi nodurtam acīm un saspringtu nervu sistēmu ir diezgan grūti atslēgties no ikdienas. Muzejs ir viena no tām lietam, kas palīdz atslēgties no ikdienas skrējiena, jo visapkārt ir neierasti priekšmeti, lietas, pietam tur atradīsi tādas lietas, kas atbilst Tavai gaumei. Citas būs pavisam pretējas un iespējams nepatiks. Bet vienaldzīgo nekad nebūs. Pozitīvas emocijas jebkurā gadījumā tiks iegūtas.

Ar draudzeni sēdējām “Crumble Cake” kafejnīcā (Jāņa iela 14, Rīga, LV-1050) un aizrunājāmies par muzejiem. Un tā nu nonācām pasakainā vietā turpat netālu, kas nes nosaukumu – “Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs”. Ja esi minētajā kafejnīca, noteikti pamēģini bumbieru-karameļu kūku, kas pirms pasniegšanas tiek uzsildīta. Bet tagad par pašu muzeju.

Turpiniet lasīt →
Jūn 26 2022

Rast prieku mākslā… Nr.2

Kopš brīža, kad beidzot tika atvērtas durvis visās iespējamās kultūras vietās (teātri, koncertzāles utt) un darbā bija saņemta prēmija, nauda tika ieguldīta kultūras pasākumu apmeklēšanā. Jo kad tad, ja ne tagad. Ikviens taču zin to sajūtu, kad kaut ko ļoti gribās, neuzdrošinies, bet pēc tam ļoti stipri nožēlo to, ko varēji, bet tomēr neizdarīji. Tāpēc mana izvēle bija naudu nenoēst, bet pārvērst baudā. Baudā, kuru rada teātris, tā radītā atmosfērā un noskaņās.

Turpiniet lasīt →
Mai 28 2022

Rast prieku mākslā… Nr.1

Protams uz pasaules notikumu fona, mums jau mazliet ir aizmirsušās Covid-19 pandēmijas radītas bailes. Papildu vēl ir noņemti visi ierobežojumi un ir iespēja uzelpot, brīvāk. Lai gan šķiet, ka paies vēl kāds laiciņš, līdz pārstāsim katrā klepojošā un šķaudošā cilvēkā redzēt potenciālu bioloģisko ieroci. Un protams tas ir diezgan aktuāli arī šodien, kad spējam bez uztraukuma un ierobežojuma baudīt teātri, koncertus un baletu. Jo kas gan ir teātris, koncerts un baleta uzvedums bez klepojoša, šķaudoša un/vai telefona skaņu neizslēgušā skatītāja.

Balets “Trīs draugi”

Savā laikā no sirds vēlējos izlasīt E.M.Remarka grāmatas. Biju iegādājusies visas pieejamās grāmatveikalā, bet toreiz atstāju netīšam sava tā laika drauga mašīnā. Skumji bija uzzināt, ka paralēli man viņš satiekas ar vēl vienu meiteni un minētās grāmatas viņam nācās uzdāvināt, jo Remarks bijis viņās mīļākais rakstnieks. Tādejādi, toreiz, kad viņa ieraudzīja uz aizmugurējā sēdekļa grāmatu kaudzīti uzriez nopriecājās par burvīgo dāvanu, bet viņam nācās piespēlēt. Tā es paliku bez puiša, grāmatām un iespējas iepazīties ar Remarka daiļradi.

Turpiniet lasīt →
Jan 15 2022

Maņa, dvēsle, pārdomas

“We have two lives and the second begins when we realize we have only one.” Vēstīja no Ingas saņemtā atklātnīte. Un patiesi, mums ir tikai viena dzīve un tajā laiks skrien tik ātri. Un kā Tu to iznieko?

Gāju caur ziemas nogurdināto Vērmanes dārzu, vakardienas vējš ir kārtīgi izpurinājis koku zarus un sīki zariņi, mazi sprungulīši un zaru ķekari izdaiļoja pie bruģa piesalušā ledus paliekas. Kailajos krūmu puduros čivināja zvirbuļu bari, virs cilvēku galvām pārlaidās baložu orda, šoreiz nevienu neaplaimojot ar – no putna pakaļgala izkritušo “laimi”. Dziļdomīgi komunicējošam pārim no aizmugures vilkās pabalējis špics, kas īpaši nesteidzās panākt saimniekus, jo arī suņa ķepas slīd uz spīdīgās žļurgas.

Turpiniet lasīt →
Okt 2 2021

“Latte faktors” by Deivids Bahs & Džons Deivids Manns 

Grāmatu “Latte faktors. Kāpēc nav jābūt bagātam, lai dzīvotu bagāti” iegādājos mirkļa vadīta izdevniecības Zvaigzne e-grāmatu atlaižu laikā. Kopumā grāmata man lika mazliet vilties sevī.

Tā sevī ietver nevērīgi uzrakstītu stāstu par meiteni, kas strādā izdevniecībā, katru rītu pērk sev Latte vietējā kafejnīcā. Viņa gluži kā ikviens no mums ir savu ieradumu varā. Kāds gluži tāpat Latte vietā izvēlās cigareti, kāds cits enerģijas dzērienu, vai jebkuru citu lietu, bez kuras nevar iedomāties savu dienu.

Diemžēl lasot sapratu, ka grāmata noteikti ir domāta pamata ASV tirgum, jo gandrīz katrā nodaļā tiek reklamēta šīs valsts pensiju sistēma un tas, cik svarīgi ieguldīt jau tagad savās vecumdienās. Nu aptuveni tas būtu tas pats, ja katrā žurnāla lapaspusē tu lasītu par pensijas trešo līmeni un to, cik svarīgi no katras algas tajā ieskaitīt 10% savu ienākumu. Jā, protams, par nākotni ir nepieciešams domāt un es atbalstu ieguldījumus savā nākotnē, bet Zojas stāsts ir tik lipīgs un nevērīgi uzrakstīts, ka šķiet, kāds cenšas uz ātro (pietam nemākulīgi) paskaidrot reklāmas lapiņā ietverto informāciju. Un minētie padomi par ieguldījumiem pensiju sistēmā, nu it nemaz neder dzīvojot Latvijā.

Turpiniet lasīt →
Aug 22 2021

Aizķerties aiz vārdiem…

Iemācīties neskumt par lietam, kuras skumjas tāpat neizmainīs ir sarežģi. ES pretojās, špurojas, iebilst, kādā brīdī pat pagriež muguru un noplātot rokas nosaka “dari kā vēlies”. Tās iekšējās cīņas ir visgrūtākās.

Griežot mazliet sažuvušas maizes riecienu iegriezu pirkstā. Bez panikas noliku nazi, nocēlu no grāmatplaukta kurpju kastē ierīkoto aptieciņu un tikai tad atskārtu, ka plāksteru kastīte atrodas mugursomā. Bez panikas, pārmetumiem un visa tā ierastā, kas lika emocijām uzsprāgt, sulīgi nolamāties, es līmēju pirktā radušos pušumu. Pieņemt.

Vēl grūtāk par iekšējo cīņu izcīnīšanu ir centieni būt šeit un tagad. Neslēpties aiz foto objektīva, bet baudīt mirkli ar dvēseli. Ierakstīt esošo brīdi savā atmiņā…

Varbūt šīs atmiņās paliks uz ilgāku palikšanu, varbūt izgaisīs pēc nedēļas. Tāpat ir ar bildēm, kāda tiek izdzēsta, aizmirsta vai noglabāta telefona/fotoalbumā vai citas uzpariktes dzīlēs, bet cita pielikta pie sienas, uzlikta kā ekrānsaudzētājs vai ievietota goda vietā sociālā tīkla kontā. Izvēles.

Turpiniet lasīt →
Mai 15 2021

Visa par daudz…

Muzikālam fonam var ieslēgt ŠO. Visi raksta par pandēmiju, par grūtībām, izvēlēm un mentālo veselību. Es ilgu laiku domāju, vai arī man vajadzētu par visu situāciju kopumā pagaudot līdzi sabiedrībai, piesaistīt savu viedokli kreisajiem, labajiem un/vai neitrālajiem, bet sapratu, ka mana svārku mala man tomēr ir tuvāka un es labāk aizbāzīšu sev muti ar to, nekā izvēlēšos kādu no pusēm, kurai patiesībā nejūtos piederīga.

Es neatceros, cik veca biju toreiz, bet kaut kādā brīdī, bērnībā sāku apzināties, ka mana dzīve ir kā starp diviem dzirnakmeņiem. Esmu pieskaitāma pie tiem cilvēkiem, kas nāk no jauktajām ģimenēm. Pamatskola trāpījos klasē, kuru vadīja skolotāja, kas necieta krievus. Tāda bija viņas pārliecība, bet te es – tumšos matos iepītam baltam lentēm, lielām acīm un ar krievu vārdu pie latviešu uzvārda. Klasē bijām tādi četri. Tikt vaļā viņa centās tikai no diviem, no manis un Rodrigo. Mūs centās atstāt uz otro gadu, sūtīja pie logopēdiem un sazin kā vēl. Neizdevās.

Turpiniet lasīt →
Nov 23 2020

Nebūt perfektam…

Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad savu uzvaru par pasaules kārtību gūst sociālie tīkli. Ik dienu mēs palīdzam citiem pelnīt naudu ar savu sirsniņu zem viņu bildēm, vai īkšķi augšā pie video. Katrs skatījums tiek ieskaitīts un pārvēršas kādā naudas summā, kas iekrīt kādam ietekmelim kabatā. Un vienalga pašmāju, vai ārzemju. Tu jau it kā neko nezaudē, viena sirsniņa vai īkšķis uz augšu un dzīvo tālāk, nemaz neaizdomājoties, ka īstenībā tērē savu laiku šī cilvēka labad. Tās 20 minūtes kuras velti YouTube video noskatīšanai varēja taču arī savādāk izmantot piemēram aplaistot un parunājoties ar augiem. Vai palasot grāmatu, nu kurai Tu vispār neatrodi laiku savā ikdienā, vai arī varēji šo laiku patērēt saviem mīļajiem, pazvanot tiem, kurus nesatiec, apskaujot mājiniekus un no sirds pajautājot kā viņiem iet un, kas viņu uztrauc. Vai gluži vienkārši paņemt ķemmi un izķemmēt savu mājas mīluli, jo arī viņam vajag veltīt nedaudz laika.

Turpiniet lasīt →